Jānis Mauliņš - Pēdas

— Kungi, mieru! — Morī pacēla roku. — Uzskaitīsim zaudēto un iegūto …

— Iegūto? — kāds ironiski jautāja.

— Labi, tikai zaudēto, — Morī piekrita. — Pazuduši pieci suņi («Bez viena visi,» kāds iesprauda.), trīs zirgi, viens vīrs. Trīs vīri un viens zirgs savainoti. Vai tas jūs nesatrauc?

— Kad grima kuģis «Vasa», bojā aizgāja vairāki simti, — kāds mēģināja jokot.

Morī nelikās to dzirdam.

— Pasakiet, lūdzu, man tieši vaigā — vai es kā me­dību vecākais kaut kur esmu nepareizi veicis savu uz­devumu?

Šomans pavīpsnāja.

— Kad mežā tu stāvēji pie sava mirušā Boteja, — viņš teica, — es gaidīju, ko darīsi. Ja būtu man pārmetis par suņa nošaušanu, es tev atbildētu: «Morī, tu esi slikts medību vecākais.» Tu to nedarīji. Tu vispirms pārlieci­nājies, ka suni nokodis vilks, tikai pēc tam uzrunāji mani…

— Kāda te atbildība vecākajam? — Francis paraustīja plecus. — Es vienkārši nesaprotu, ko tas viss nozīmē. Mūsu vidū nav ne bailuļu, ne plātnieku, tomēr šāda ne­veiksme … Un zvēru tik daudz.

Pēc vakariņām Šomans vēlreiz devās pagalmā taurēt signālu Volfam. Debesis bija skaidras, un pāri baltajiem laukiem un tumšajiem mežiem paloja pilnmēness sudra­bainā gaisma. Sals pieņēmās. «Bruņinieciski būtu doties meklēt pazudušo biedru,» viņš taurēdams domāja. Pašam no iedomas vien, ka tūlīt jājāj atpakaļ meža biezokņos, kļuva baigi. Kad Šomans atgriezās viesistabā, Morī jau skaļi runāja par meklēšanu.

— Tu, Herman, vislabāk zini Volfa pēdējo atrašanās vietu, — viņš pievērsās Holam. — Pratīsi mūs aizvest?

Hols paraustīja plecus.

— Ļoti šaubos. Dienā vēl, bet ne nakti.

— Žēl, ka Francis savainots, — Morī bēdājās.

— Es neesmu savainots, — Francis protestēja. — Bet man nav zirga. Varētu iet kājām, ja nebūtu tik ellišķīgi tālu.

— Kungi! — kāds brīdinoši ierunājās. — Ja vilki uzbruka zirgiem dienā, vai tie neuzbruks naktī?

— Viņi ir paēduši, — Morī aizrādīja.

— Redz, cik patīkams mierinājums! — cits ironizēja. — Bet ja nu tie ir citādi vilki?

— Buku šāvējiem gan pieklātos klusēt, — Mori dzē­līgi atcirta.

— Vai mēs vainīgi, ka jūs nemācējāt vilkus dzīt? —• krēslainajā stūrī kāds nīgri atburkšķēja. Morī aiz sa­šutuma piesarka.

Brieda strīds. Nebija Felsberga, kas to prastu laikus izgaisināt. Saimnieks gulēja karstumos un murgoja par dedzinošām acīm un zemes spēku. Hanna sēdēja pie tēva gultas un lika viņam uz pieres aukstas kompreses. Zāļu Made bija noteikusi, ka miesa vājiniekam jāsviedrē, bet galva jādzesina.

Viesistabā vienas sveces izdega, citas iedegās, bet vīri tā arī nebija vienojušies, ko iesākt. Lai gan mednieki ju­tās noguruši, tomēr kautrējās iet pie miera, jo šajā mājā šonakt miera nebija. Felsbergs svaidījās murgos, bet Dor­muižas kungs cieta no stiprām galvassāpēm un pusne- maņā vaidēja.

Visi vairāk vai mazāk apzinājās, cik briesmīgi atstāt biedru mežā, likteņa varā, un tajā pašā laikā nespēja pārvarēt bailes. Laiks gāja. Jo dziļāk ievilkās nakts, jo iešana vērtās draudīgāka. Beidzot Somans izteica no­mierinošus vārdus:

— Notaurēšu pēdējo reizi, tad dosimies dusēt, lai rītā agri varam uzsākt meklēšanu.

Viņš izgāja uz lieveņa, jau pacēla tauri pie lūpām, te pēkšņi no tuvējā meža atskanēja dobjš nedzirdēta zvēra balsī izkliegts ilgi stiepts rēciens, kas beidzās ar tādu kā smilkstu. Tad iestājās klusums. Pēc brīža iegaudojās Felsberga kuce Hloja un vēl viens suns.

Pa otrām durvīm no ērbēģa iznāca kāds vīrs, brīdi klausījās, tad rūgti, pārmetoši ierunājās:

— Ģēģervīri! Re, ko izģēģerēja no Vilkaču sila!

Tas bija Felsberga kalps Indriķis.

Šomans saniknojās, grasījās uzkliegt, lai pievalda muti, kad dobjās gaudas atkārtojās vēlreiz, šoreiz it kā tuvāk un skaļāk. Tikko viena rēkšana bija beigusies, atska­nēja atkal otra — tālāk, dobjāk un gārdzošāk. Šomans bija dzirdējis nostāstus par vilkača gaudām, bet šīm ru­nām īsti neticēja. Tagad nu pats ar savām ausīm va­rēja pārliecināties, ka no izdomas te nav ne smakas. Gaisā trīcēja īsts pārdabiski liela vilka rēciens, daudz dobjāks un skaļāks, kādu jebkad bija dzirdējis med­nieks.

Arā iznāca arī citi kungi. Satraukti, sabijušies. Vienīgi Francim aiz sajūsmas iemirdzējās acis.

•— Tas ir neredzēti liels lops, — viņš iesaucās. — Eh, dabūt tādu reiz pie stobra!

— Velns parāvis! — kāds nolādējās. — Ja naktī dzirdi, tad gandrīz vai…

— Ko?

— Būtu man zirgs! — Francis noelsās.

— Ņem manu, — Morī piedāvāja.

— Kas jās līdzi? — Francis pacēla roku.

Neviens neatsaucās.

— Viņš ir traks, — kāds splīni ņurdēja.

— Es jāšu, — Šomans klusi teica. Un piebilda: — Tikai pa klajumu.

— Labi, — Francis ātri atsaucās.

Kad kungi devās uz šķūņa pusi, kur uz nakti bija no­vietoti jājamzirgi, aiz muguras viņiem atskanēja brīdi­noša, barga balss:

— Ko jūs darāt? Apdomājiet! Vai gribat, lai Vilkatis muižu noposta? Šī nav jūsu muiža! Tā iegrims zemē vai sadegs ugunī, ja jūs vēl reizi kaitināsiet Vilkati.

Pirmajā brīdī mednieki apjuka, nesaprata, kas runā. Klausījās kā parādībā. Tikai pamazām atjēdzās, ka ru­nātājs ir atkal Felsberga kalps Indriķis. Jutās apvainoti par muļķa zemnieka nekaunību. Kas zina, citos apstākļos varbūt būtu ar vainīgo turpat izrēķinājušies. Bet šoreiz tas pat izlamāts netika. Atkal atskanēja vilkača gaudas. Tās uzdzina drebuļus. Pēc Indriķa runas neviens vairs bargos aurus neklausījās kā parastu vilka kaucienu, bet gan kā meža garu valdoņa Vilkača draudīgas žēlabas.

Vienīgi Francis un Šomans ietiepīgi sedloja zirgus. Kundziskā spīts pret pārdrošā kalpa valodu viņus tikai iekarsēja. Abi rūpīgi pārbaudīja ieročus un aizjāja taisni pāri tīrumam uz mežu, no kura bija nācis pēdējais rē­ciens. Pagalmā stāvošie ar satrauktām sirdīm noskatījās pakaļ.

Kad jātnieki pazuda pirmajā ieplakā, dažs savā sirdī zīlēja, vai redzēs tos vēl parādāmies pretējā nogāzē. Bet, paldies dievam, ar drosminiekiem nekas nenotika. Viņi jāja soļos, abi blakus. Līdzi viņiem pa sniegu klusi skrēja garas, zilpelēkas ēnas. Mežs klusēja. Bet aiz muguras no muižas puses nāca suņu vaimanas.

— Velns, kas tiem suņiem noticis? — Francis pikti rūca. — Neļauj klausīties.

Jau krietnu gabalu no mežmalas iekrācās Šomana zirgs un sāka bažīgi cilāt galvu.

— Vilka smaka, — Francis aizrādīja.

Jātnieki saspringa un, savilkuši stingri pavadas, lēnām tuvojās mežmalai. Zirgi krāca un drebēja. Priekšā pletās staigna pļava ar retiem krūmekļiem. Aiz tās biezoknis. Lai tiktu mežmalai tuvāk, vajadzēja vai nu jāt pa tīrumu, kas slēpās no muižas nepārskatāmā meža ielokā, vai arī pārbrist dūksno pļavu.

— Tajā tīruma spraugā nelīdīsim, — Šomans kā pie­redzējis karavīrs bilda. — Ja mums kāds uzbruks, lai biedri vismaz kaut ko mana.

Francis, kura aizrautība, redzot mežmalu, pamazām iz­plēnēja, piekrita vecākā vīra padomam. Viņi mēģināja pārjāt pār pļavu. Pusceļā Franča zirgam iegrima kājas cauri salumam. Šomana zirgs nobijās un cirtās atpakaļ. Šajā brīdī viņi abi meža ieloka vidū krūmu malā ierau­dzīja vilku. Zvērs stāvēja nekustīgi un vēroja jātniekus.

— Vilks! — Šomans iekliedzās.