Jānis Mauliņš - Pēdas

Muižas pagalmā medniekus sagaidīja Francis. Seja skaistulim, kā ņu visi redzēja, bija pamatīgi saskrāpēta, lai gan vairs neasiņoja. Šķūnī stāvēja Dormuižas kunga zirgs, klāts asiņainām brūcēm, galvu nokāris. Pats Dor­muižas kungs, kā stāstīja, guļot gultā, zāļu kompresēs ievīstīts. Kad mednieki tuvojās dzīvojamās mājas liela­jām durvīm, pa mazajām iznāca zāļu vecene Luķu Made. Ragana nopētīja vīrus ar nīgru skatienu. Viņas acis žirgti šaudījās no viena pie otra, vaibstos bija noslē­pumaina viszinība.

— Kur vilks? Kur vilks? — sieva jautāja it kā pati sev. Vai nu viņa kungus neuzdrīkstējās tieši uzrunāt, vai arī to nevēlējās. Viņas vērīgās acis ātri pārskrēja sētas aizvējā piesietajiem zirgiem, aplūkoja sedlus. Re­dzēdama, ka zirgu muguras tukšas, tikai kāds pērnais buks karina galvu, pati sev atbildēja: — Vilka nav. Vilks mežā. Vilkača barā. Nav bāleliņi šāvuši ar sudraba lodi. Sudraba žēl. Jā, jā. Sudraba žēl. Mantas žēl. Tur visa vaina. Ha, ha!

Kungi, dzirdēdami tumšsejainās zemnieksievas runu, pikti sabozās, bet nepaguva neko iesākt, jo Made iegāja atpakaļ kungu mājā.

Zāļu sievai medību iznākums bija pa prātam. Lai gan Vilkatis ilgi pie viņas nebija rādījies, Mades sirds pa­lika viņam padevīga. Uzticība Vilkatim šajos divos klu­sēšanas gados pat pieauga,

Brīdi vēlāk Made no kungu un kalpu sarunām izlo­bīja, ka no mežā nav pārnācis Felsbergs un vēl viens kungs. Ģertrūde izskatījās pagalam satriekta un iztrū­cināta. Viņa staigāja no istabas istabā. Beidzot apsēdās pretī Morī kundzei un nopūtās.

— Ak dievs! Nu tas likteņlēmums būs piepildījies.

— Neuztraucieties! Gan viss nokārtosies labi, — Mori kundze Felsberģieni mierināja, bet arī viņu pašu, kā va­rēja manīt, māca neskaidras bailes. Kad Ģertrūde iemi­nējās par iespējamo vilkaču atriebību naktī, Mori kun­dze sāka nervozēt un baiļoties vēl vairāk, sevišķi par sava vīra — medību vecākā likteni. Tumšo spēku dar­bība patiešām nebija ar prātu aptverama un cilvēkam saprotama.

Hanna, nesagaidījusi tēvu un uzzinājusi, ka gandrīz visi jau no meža iznākuši, nespēja apvaldīt asaras. No­slēpās Ludviga istabā un klusi elsoja. Nedaudz atjē­gusies, raudzījās pa logu uz tālo mālu pauguru, kur pirms diviem gadiem drūmajā vilkaču vakarā pamanīja uzlēkšojam pirmo vilku, un meitenes vientiesībā lūdzās:

— Ak, mīļie dieva sunīši, atdodiet manu tēti! Šo vie­nīgo reizīti vēl piedodiet viņam! Viņš nekad jums ļaunu nedarīs! Zvēru jums, mīļie vilkacīši, es viņu nelaidīšu pat uz meža pusi! Ticiet man, ak mīļie meža gari! Ak, palīdziet jel vienīgo reizīti!

Domās viņa bija gatava tēva dēļ kaut vai tūlīt pāriet vilkaču ticībā, ja vien ar to būtu līdzēts un tēvs paliktu dzīvs. Skaļi viņa šo pārliecību baidījās paust, jo pieļāva domu, ka arī īstais katoļu dievs, kas zina, var vēl šinī Jietā ko palīdzēt.

** Lejā, viesistabā, nogurušos medniekus apkalpoja Indri­ķis un Liene. Francis ar vaska plāksteriem uz sejas sē­dēja nomaļus un skumjām acīm vēroja glīto kalponi. Meita, notikumu baiguma satraukta, staigāja saspringta kā kokles stīga. Mieru viņa spēja rast vienīgi steidzīgā darbā. Vaigi kvēloja no virtuves ugunīm un bažām.

Indriķis notikumus pārdzīvoja ar divējādām jūtām. Viņš sirds dziļumos nīda visus šos pārgudriniekus, kas bija braukuši tālus ceļus, lai Vilkaču silā medītu vilkus un tādējādi apgānītu tautas ticību, kaut arī tā bija ticība ļaunajam. Protams, vainīgs galvenokārt Felsbergs, kas medniekus šurp aicinājis, tāpēc patiesi viņš pelnījis nāvi. Tagad acīmredzot arī to saņēmis. Kunga nāve tomēr Indriķi neiepriecināja. «Kas ar mani notiks, ja Felsbergs nomirs?» viņš sērīgi domāja.

Morī pētīja medību plānu. Neticami, ka Felsbergs un Volfs mežā būtu satikušies un tālab abi aizkavējušies, jo starp viņiem atradās divpadsmit mednieki, no kuriem neviens nebija redzējis Volfu vai Felsbergu jājam vienu pie otra. Abi bija vīri, kas medību laikā nekādus pār­kāpumus neatļautos. Tātad abi aizkavējušies katrs sava iemesla dēļ. Savādi.

Medību vecākais izjautāja visus un noskaidroja, ka zaudēti pieci suņi. Starp tiem arī viņa paša Botejs. Vie­nīgi par Boteju bija skaidri zināms, ka to nokodis vilks.

— Šad tad jau suņus vilki nokož, — Francis lēnīgi sprieda, atbildēdams uz Morī jautājošo skatienu.

— Šad tad, — Morī atkārtoja. — Bet tagad — piecus. Starp tiem Volfa lielais Maksis, kas pats norējis savā mūžā trīs meža junkurus.

— Par Volfa Maksi vēl skaidri nezinām, — kāds iebilda. — Cerēsim, ka abi ar saimnieku drīz atradīsies.

— Hermanis nupat man atzinās, ka pats Volfs tau­rējis: suns tu-tū, — Morī aizrādīja.

Hermanis pamāja ar galvu un saknieba lūpas. Viņa acīs atkal pamirdza baiļu tumsa.

— Jā, kur tas Volfs?

— Volfs nepazina mežu. Varēja apmaldīties. Bet kur mūsu viesmīlīgais saimnieks? Tas, kungi, man rūp vai­rāk, — kāds mēģināja jokot. — Kas mums dāvās apso­līto alu un vīnu?

— Labi, ka mēnesnīca, — cits mierinoši bilda.

— Kungi dodiet tauri! Iešu taurēt, — Šomans paziņoja un piecēlās. — Man savējā salūza.

— Pareizi! — Morī piekrita. — Lai zina, kur jāt.

Kad Šomans izgāja pagalmā, pašlaik pa vārtiem

iebrauca zemnieku kamanas. Tās vilka mazs zirģelis, kādi zemniekiem bija palikuši pēc lielajām zirgu rekvizīci­jām. «Kara laika zirgu suga,» Šomans nodomāja un pēk­šņi pamanīja, ka ragutās pusguļus, acis pievēris, guļ Got­frīds Felsbergs. Viņa seja blāvajā mēnesnīcas puskrēslā izskatījās mironīgi bāla.

— Kur Indriķis? — kunga vedējs jautāja, it kā Šo- manu neredzētu un runātu pats ar sevi.

Felsbergs atvēra acis.

— Kas tev? — Šomans brīnījās.

Felsbergs neatbildēja. Šomans sarosījās.

— Ienesīsim, zemnieciņ, tavu kungu istabā, — viņš teica.

Nostādīts uz kājām, Felsbergs gaja pats, vienīgi soļi bija gaužām stīvi. Priekšnamā viņu jau sagaidīja Indri­ķis. Puiša sirdī uzvirmoja prieks. Viņš veda saimnieku uz kundzes guļamistabu, jo kunga istaba bija atdota viesiem.

Šomans pa to laiku iztaujāja veco Repuli.

— Dzinuši vilki, tu saki?

— Jā, kungs, kā citādi.

— Kāpēc nav uzbrukuši?

— Nezinu, kungs. Laikam jau nebija pelnījis.

— Tu redzēji vilkus?

— Kā ne, kungs! Sēdēja viens mežmalā, liels kā kro­dzinieka toveris.

— Kāds izskatījās?

— Kā jau vilks. Ij galva, ij aste.

— . Vairāk nebija kā viens?

— Neredzēju, kungs. Varbūt mežā. Tur šodien vilku esot bijis vairāk nekā koku, tik nevienu lode neņēmusi.

— Kur kunga zirgs?

— Nezinu, kungs.

— Viņš par zirgu neko neteica?

— Nē, kungs.

— Silmalas zemnieki neviens zirgu nav manījuši?

— Nē, kungs. Vienīgi Doriķa kumeļu. To jau Gaigalu Tenis pirmiņ atdzina uz muižu.

— Ko Felsbergs teica, kad izskrēja no meža?

— So to.

— Ko?

— Viņš, kungs, nebija savā prātā, tāpēc labāk nesacīt, ko runāja.

— Tu pasaki, ja es tev prasu!

— Tevi, kungs, es lāgā nepazīstu, — zemnieks teica un novērsās.

— Muļķis! — Šomans nokliedza.

Zemnieks kāpa ragavās un brauca projām. Šomans no­skatījās viņam pakaļ un nodomāja: «Piesardzīgs večuks, muti nepalaiž. Piedevām vēl nekaunīgs, maita, saimnieci nepagaidīja. Un kā ar mani runāja!»

Notikums ar Felsbergu par jaunu saviļņoja aprimušos medniekus. Ja vilki dzina zirgus un ķēra suņus, to vēl varēja saprast, bet, ja viņi līdz pat meža malai trieca ar ugunsrīku apbruņotu drosmīgu vīru, tas jau bija par daudz.