Jānis Mauliņš - Pēdas

— Ļoti jauk! Mūsu pusē medniekam bija laime, ja mājā palikušais tam novēlē tukšu maisu. Vai tā, freilen Hanna?

Hanna purināja galvu un neteica ne vārda. Morī gra­sījās vēl kaut ko sacīt, bet blakus istabā pārāk vilinoši skanēja Šomana skaļā balss, un jaunava steidzās tur. Somans vienmēr prata ko interesantu pastāstīt par zviedru zemi, karaļa nama intrigām vai valdības nodo­miem. Pašlaik viņš stāstīja kaut ko šausminošu.

— Kuģis bija pats lielākais karaļa flotilē. Divdesmit piecas asis garš, septiņas asis augsts. Simt trīsdesmit kuģa vīru un trīs simti lielgabalnieku. Sešdesmit četri bronzas lielgabali. Pirmajā griezienā tas sasvēries uz

sāniem. Apakšējās lielgabalu lūkās ietecējis ūdens. Pēc mirkļa virs līča peldējušas tikai netīras putas un kuģa vīru cepures <���».,

— Kas noticis? — kāds, kurš sākumu nebija dzirdē­jis, bažīgi jautāja,

— «Vasa» nogrimis.

— Gustava Ādolfa flagmanis noslīcis pirmajā brau­cienā, — citi paskaidroja.

— Bijusi silta vasaras dieniņa, — Šomans turpināja. •— Krastā pastaigājušies ļaudis — bērni un sievietes. Un pēkšņi vaids no visu krūtīm. Buras un masti plak- šķēdami atsitušies pret ūdeni.

— Vainīgo nesodīja? Kapteini nepakāra?

— Ko kapteinis? Kuģis nepareizi būvēts.

*r~ Kas būvētājs?

—- Pēc karaļa dotiem mēriem rūpīgi cirsts un svērts.

— Vai karalis kāds kuģu zinātājs?

— Hm,ti

— Kurš dzīvs karalis kādreiz bijis nezinātājs?

— Kungi! Cienījamie kungi! — Felsbergs laipni iesau­cās, jo bija piesardzīgs. Kāpēc viņa mājās aprunāt Zviedrijas karali? — Aplūkojiet, kungi, medību plānu! Izvēlieties vietas! Priekšpusdienā mežam jābūt ielen­ktam. Redziet, tajā pusē purvs, tur vilki iziet nevarēs. Tur bebru slīkšņa. Mēs viegli viņus iedzīsim maisā.

Felsberga uzzīmētais medību plāns sāka iet no rokas rokā. Katrs ierakstīja savu zīmi pretī aplītim.

— Vai taisnība, ka nākamgad būšot valsts revīzija? — Dūres muižas īpašnieks Hanss Heisens ieminējās Šomanam.

Tas paraustīja plecus.

— Tādas runas dzird katru gadu,

— Tomēr, Vai nu pa tukšo runātu?

— Nezinu, cienītais! — Un viltīgi piemetināja: — Man kā arendatoram īpašuma lietas maz rūp,

— Es tik gribēju zināt, vai viņi brauks pa laukiem skaitīt atsevišķas zemnieku sētas, — Heisens turpināja. Viņš izskatījās vecs un norūpējies. — Jau pērn solījās revidēt.

Šomans pasmaidīja,

— Runā, ka visas muižas ar laiku piederēšot valstij. Pamazām rekvizēšot tāpat kā pie poļiem. Tikai šoreiz atstāšot mūs pašus par rentniekiem.

Heisens grūti nopūtās.

— Kungi! Ievēlēsim medību vecāko! — Felsbergs at­kal sauca. Viņam piemita apbrīnojamas spējas pārtraukt sarunas tieši tad, kad tās kļuva netīkamas,

Par vecāko izvēlēja Morī.

Felsberga sieva Ģertrūde sarunājās ar Dopnuižas kun­dzi un Morī kundzi par vilkačiem.

— Gotfrīds jau netic, — viņa sūdzējās. — Bet es ticu. Pati savām acīm redzēju, kā vilks koda kambara dur­vis, kaķis lēca uz karstas plīts un Hloja gaudoja kā slima. Kā lai vēl netic?

— Interesanti, interesanti, — Morī kundze atkārtoja. — Labi, ka atbraucu vīram līdzi. Tas taču gaužām inte­resanti. Citādi pasaule kļūst tik garlaicīga.

Dormuižas kundze klusēja. Viņai šķita, ka aizviņgad vīrabrāļa nāvē vainojami drīzāk dzīvi ļaundari nekā pārdabiski spēki. Tomēr no Felsbergkundzes stāstījuma viņai kļuva baisi. «Ja viss, ko viņa saka, taisnība,» Dormuižniece sprieda, «tad ļaundariem laikam ir sakari ar pašu nelabo.» To, ka, vilkačiem tuvojoties, suņi kļūst nemierīgi, viņa gluži labi pati bija redzējusi un ne­prata izskaidrot.

Lielajā goda istabā kurējās krāsns. Indriķis ar otru kalpu kārtoja telpu rīta mielastam. Liene ar divām zemnieksievām gatavoja ēdienus. Gaidīja atbraucam vēl dažus medību mīļotājus no tālākiem nostūriem. Medību gaidas radīja ļaudīs pacilātību, tādu kā svētku prieku,; Kungiem mirdzēja acis, sejas sārtojās.

Pavisam savādāk gaidāmajam notikumam gatavojās vilkači. Viņi ļoti steidzās, tomēr ne mirkli neaizmirsa piesardzību. Pāri gravai pāršūpoja Ķēniņu, kraukli, Kau- laišu Krišu un citas aizsardzībai paredzētās ietaises. Ķē­niņš bija divgadīgs vilks, krauklis — no aitu zarnām sameistarota kokle, kas atdarināja kraukļa balsi, bet Kaulaišu Krišs — koka lelle cilvēka izskatā, kurai grūtā brīdī vajadzēja pūst tauri un noderēt par maldinoši» mānekli vai, kā Toms teica, tapt par plinšu tukšotāju,' Ķēniņš palika uz zemes, bet kokle un Kaulaišu Krišs tika uzkārti egļu galotnēs iepriekš sagatavotās iekāres.

Gan kraukļa balsij, gan Kaulaišu Kriša taurei spēku deva no egļu galotnēm uz leju slīdoši smilšu maisi, kas tur stāvēja jau kopš rudens. Lai ietaises iedarbinatu, pietika pavilkt vienu vai otru tievu linu auklu, kas stie­pās gar koka stumbru un izbeidzās eglīšu biežņā, kur atradās slēpnis.

Vilku čabatās auti vīri žirgti staigāja pa mežu, mī­dami pēdas skaistā vilku solī un žigli savezdami kār­tībā savu sarežģīto saimniecību. Kad sākās medības, viss vēl nebija sakārtots, bet vēl jau varēja paspēt.

MEDĪBAS

To pauguru gravas viņā pusē ve­cos laikos dēvēja par Suņu Kaulu kalniņu, jo tur vilki ēduši noķertos suņus.

Vecu ļaužu teika

Divas stundas pēc gaismas svīda tālajā piepurva vērī atskanēja pirmais taures pūtiens, un mednieki plašā gā­jienā sāka virzīties no krasta ziemeļu silainēm uz Bebru slīkšņas pusi. Ķēde sniedzās no purva malas līdz smilšu pauguriem un zāļu Mades mājām. Jāja cits no cita četr­simt soļu atstatumā. Starp jātniekiem krūmus izokšķe­rēja suņi, gādādami, lai neviena lielāka dzīva radība bez ziņas neizkļūtu cauri dzinēju ierindai.

Pieci mednieki novietojās silavas otrā galā starp Bebru slīkšņu un Pauru Anša mājām. Lai medījums ne­aizietu pāri zemnieku laukiem, meža malā troksni tai­sīja paši zemnieki, kas atsacījās iet biezoknī par dzinē­jiem. Viņi bija bruņoti ar klabekļiem, dakšām un ska­ļām balsīm. Purva klajumu novēroja Volfs, kas jāja gar pašu purva malu. Viņa pienākums bija dot ziņu par katru vilku, kas apiet mednieku ķēdi pa staigno kla­jumu. Lai gan ceļš gar dūņekli šķita pats īsākais, šo uz­devumu izpildīt nenācās viegli, jo ne visās vietās dum- brājs bija pārskatāms. Šķēršļi mednieku spieda līkumot, lauzties cauri brikšņiem un apiet slīkšņu atzarus.

Felsbergs nezināja, vai ielenktajā meža daļā šobrīd vilki atrodas, bet ļoti vēlējās, lai mednieki, drūmo bie­zokni pārstaigādami, izkliedētu tā baismas, noņemtu si- lavai noslēpuma plīvuru, tāpēc pirmo gājienu grieza pret Vilka tupekli un Egļu kalnu. Turklāt šis bija vie­nīgais Vilkaču sila stūris, kas saskārās tikai ar Briņķu muižas laukiem, tāpēc skaitījās neapstrīdams viņa īpa­šums.

Drīz pēc medību sākuma atskanēja pirmais šāviens. Savēja taure tūlīt pavēstīja par notikušo: medījums iz­gājis cauri mednieku ķēdei. Pūtiens atkārtojās veselas četras reizes pēc kārtas un liecināja, ka redzēti četri zvēri. Medību vecākais, to uzzinājis, deva pavēli ap­stāties. Pēc brīža no tās puses, kur bija atskanējis šā­viens, pretī nāca uzstājīga atbilde:

«Uz priekšu, brašie strēlnieki!»

Morī piejāja pie tuvākajiem posteņiem apspriesties. Varēja gadīties, ka šāvējs aizmirsis pareizo taures va­lodu un nu maldina biedrus, aicinādams uz priekšu, kad medījums jau izskrējis no masta un tālāka dzīšana vel­tīga. Pa ķēdi nosūtīja jautājumu: