Jānis Mauliņš - Pēdas

— Jātaisa steķi un renes, — Toms teica. — Redzi, alūksts stāv veselu asi augstāk par meža tīrumu, Priekšā pļavas soklis. Tur siles jānostaklē uz kokiem vīra augumā…

Miķelis brīdi stāvēja, muti pavēris. Tad noprasīja:

— Tu saki, ka alūksts pats tecēs miežos?

— Tā būs, — Toms apstiprināja.

— Vellu neredzējis! — Miķelis priecājās. — Varbūt yēl nenomirsim badā. Ko?

— Var gadīties, — Toms piekrita: — Redzi, ja tu strādā, tad viegli ij nāvi sagaidīt, bet, ja nīksti un rūgsti, rokas klēpī salicis, tad ij vaboles kniebiens sāp. Bez stingra darba un droša maizes kumosa man rokas dreb. Ar maizi vēl šā tā, bet, ja kārtīga darba nav, tad beigas, galvā kāpj dullums un murkļi rādās .,.

— Tas tiesa. Iešu pēc cira un zāģa, — Miķelis piekrita.

No avotiņa līdz miežu tīrumam bija apmēram divi

simti soļu. Trijās dienās Adarotu ļaudis nocirta piecpa­dsmit priedes tuvējā šiliņā un no stumbriem izgreba rensteles ūdens tecināšanai. Sataisīja simt sīkkoku balstu. Sievietes saplūca vairākas nastas sūnu un saraka trīs toverus mālu savienojumu drīvēšanai. Uz tīruma izraka grāvīšus ūdens vienmērīgai izvadīšanai.

Ceturtās dienas priekšpusdienā avotu aizdambēja un ūdens sāka tecēt pa silēm uz tīrumu. Puikas labprātīgi uzņēmās uzraugu pienākumus.

Pēc dažām dienām apūdeņotie mieži jau pacēla galvas. Pat tajās vietās, kur virsējā tece nepiekļuva, asni sāka atspirgt.

Debesis vēl arvien tvanēja. Citi tīrumi kalta.

Lai paglābtos no bada, sievietes iesēja vēl vienu lauku rāceņu upes palienē. Bet arī tur drīz sāka trūkt valgmes. Nelīdzēja vagu klāšana ar sūnām. Rāceņi sadīga sīki un tādi stāvēja. Piekalnes dārzu laistīja no pagalma akas, te­cinādami ūdeni pa sētas apakšā ieraktu cauruli. Bet cik nu tā apliesi? Novīta ganību zāle. Govis, cūkas un aitas dzina mežā, kur krūmu pacerēs un purva dūksnājos vēl jaudās sprigans zaļums. Aitas ēda krūmu lapas un plūca mellenājus. Cūkas rakņājās sūnās un dūnekļos. Ganām­pulku uzraudzīt palīdzēja vilcēns Ķēniņš. Lopi no viņa varen baidījās.

Toms būvēja uz upes dambi, Pirmās dienas strādāja viens. Tad pasauca Andri palīgos. Miķelis nesaprata, ko brālis iecerējis. Ar avotu bija tūlīt skaidrs, bet, kā pa­celt ielejā tekošu upi uz krasta, to viņš nespēja atminēt.

Miķelis pats smēla ūdeni no avota un lēja augstu balstītā mucā, no kurienes tas tecēja zirņu laukā. Grūts un lēns darbs. Cēlienā varēja sasmelt ne vairāk par diviem sim­tiem toveru. Lielam tīrumam tīrais nieks. Svelmainajā vējā un saulē mitrums izgaroja turpat pie notekas, atstā­dams laukam maz labuma. Tomēr, kā rudens rādīja, arī šīs pūles nebija zudušas veltīgi.

īsi pirms siena laika Toms ar Andri aizvēla uz upi di­vus toverus, divas mucas un veļas baļļu, kā arī divus lielos ratu riteņus. No skrituļiem Vilkatis iztaisīja ūdens­ratu. To redzēdami, viņam palīgos nāca pārējie Adarotu ļaudis: Miķelis, Guna un Ance.

Beigās ieradās arī Madara, abus mazos bērnus līdzi vezdama. Upesmalā jaunie strādāja spīganīgus darbus. Toms un Andris tina ap baļķēniem nodarvotas auklas un lūkus. Baļķēnu serdēs bija izgrebti caurumi, Miķelis vienu tādu baļķēnu ar cauru vidu jau raka zemē. Guna no aļņa ādas šuva maisus, Ance darvoja pāršķeltās cau­rules vidu. Madara redzēja, kā vīri dabū tukšu koka serdi. Baļķēnu vispirms pārplēsa, tad izgreba. Pēc tam plīsuma vietas sadarvoja, saspieda kopā — un iegūto cauruli cieši nosēja. Divu tādu cauru baļķēnu savieno­juma vietas nocietināja ar darvotām pakulām, lūkiem un skaliem.

Kad Madara atnāca otrreiz pašā novakarē, Toms patla­ban palaida slūžas, un ūdens strauji gāzās uz riteņu rata silītēm. Rats sakustējās, un tam piestiprinātais, ar sik­snām sasietais, locīgais stuņķis sāka spaidīt mucā iespun­dēto briežādas maisu. Pa caurumiņiem no maisa spiedās ārā ūdens strūkliņas. Jo mīcekli ilgāk spaidīja, jo strūk­las augstāk lēca.

Toms gaidoši vērās uz upes krastu, kur māla paugurā stāvēja Miķelis. Vilkača acīs jautās bažas. Pēkšņi Miķelis iekliedzās:

— Ir! Nāk! — Un pēc brīža piebilda: — Čurkst ka no kubula.

Kad Madara un Toms uzkāpa stāvajā uzkalnā, cauru­les galā noliktā baļļiņa jau pludoja pāri malām. Vilkača izgudrotais ūdensdzinējs darbojās.

Visi Adarotu ļaudis, izņemot lielos puikas, kuri vēl nebija atdzinuši ganāmpulku no meža, apsēdās blakus mākslīgajam avotam, līksmi vērodami, kā ūdens burbu­ļodams aiztek pa krasta nogāzi uz rāceņu un pupu lau­kiem.

— Šādā reizē pienākas tērpties svētku drānās, — Ma­dara ieminējās.

— Ptpū! Ptpū! — Toms pārspļāva sev pār kreiso plecu.

— To tik lie! Var vēl saputēt.

— Kāds debesu brīnums! — Ance teica, sapņaini rau­dzīdamās uz vizuļojošo ūdeni. — Nosauksim teci par Vilkača avotu!

Tā viņi rāmi sēdēja novakara saulē, raudzīdamies uz tuvējo priežu šiliņu, mājām, zaļo miežu lauku un zila­jām vasaras debesīm. Visapkārt jautās miers un klusums. Ēnas stiepās garas. Apkārtne viedās dzidri skaidra kā rudens rāmumā, kā ūdens atspulgā, lai gan tikko bija pa­gājuši saulgrieži. No mežāja iznāca ganāmpulks. Govis un vērsēns soļoja rāmi, reizēm papurinādami acu aizse­gus. Baltu aitu bars sacēla putekļus. Tām līdzi vēlās cū­kas. Pakaļ ganeklim, katrs savā zirgā uzsēduši, jāja Lau­ris un Kārlis. Jāja cienīgāk un rāmāk nekā citreiz, jo šodien viņi bija pabarojuši vilku ar mežā nošautu zaķi.

— Ja cauru nakti avots tecēs, rāceņiem būs par daudz, — Madara ieminējās.

Toms purināja galvu.

Tajā vakarā Adarotu saime atkal ieguldzās līksmē, ko spēj uzburt vienīgi cerību baltie putni.

Ar upes ūdeni apveldzēja pupas, kaņepes un rāceņus, kā arī daļu kviešu tīruma. Palienes pelēkajā pulvervei- dīgajā sausnē ūdens pazuda kā pelnos. Trešās dienas rītā mitrums piepildīja ieplaku līdz pat linu laukam un sāka pamazām sūkties virspusē.

— Ja nu tagad uznāk košs lietutiņš, — Miķelis smēja,

— visi rāceņi peldēs.

— Toties citi lauki zaļos, — Toms atbildēja.

Adarotu ļaudis visu vasaru trīs reizes dienā ēda šķidru

miltu viru, ko Madara sauca par bada putru. Graudu pār­palikumu, kas bija paredzēts vasaras plāceņiem, nolika atpakaļ klētī, lai taupītos tukšajai ziemai.

Lielākie bērni, mežā ganīdami, ēda zaķu kāpostus un skābenes, grauza bērzu gremzdus, kas bērniem vienmēr patīk, meklēja putnu olas, mēģināja šo to nomedīt vilka mutei. Ķēniņš barību nespēja sameklēt pats, jo viņu ne­atlaida no saites. Saitē vests, kucēns gan šo to sasukija, tomēr galvenie aprūpētāji bija puikas, kas vilka dēļ izložņāja simtiem koku, nesdami vārnēnus, pūcēnus, ža- gatēnus un kovārnēnus. Tomēr vilcēnam klājās daudz ļaunāk nekā savulaik Ģertrūdei. Viņš vienmēr jutās iz­salcis. Varbūt tāpēc zvērs sirsnīgāk pieķērās cilvēkiem un mājām, nekā to varētu gaidīt no vilka.

Pirms siena laika Toms divas dienas apstaigāja mežu, medīdams stirnas, zaķus un baložus. Tarbā savāca ķir­zakas, čūskas, vardes. Lika tās izvārīt, sakapāt un izbarot vistām. Pēc tādas iebarošanas vistas patiešām sāka labāk dēt. Kopš tās reizes arī vistu apgādāšanu uzņēmās gani. Cīkstēšanās ar bada rēgu tiem šķita aizrautīga spēle.

Sausuma dēļ sienu vilkači ieguva labi ja trešo daļu no tā, ko sapļāva citugad. Pārējo nācās sagrābstīt pa purva malām un meža tērcēm, vākt kopā pa nastiņai. Lai gan tālu staigāt bija bīstami, Toms nolēma pļaut grīsli un niedres bebru slīkšņas līkumos. Šajā karstajā, sausajā vasarā Miroņmeža dumbrājā ūdens bija krietni krities. Zāle zaļoja uz nebēdu. Pirms līdzenumu bebri applūdi­nāja, tur auga mežs. No tā pāri bija palikuši daži resni, melni egļu stumbri. Lielākā daļa koku 'gulēja mūklī un trunēja, bet šie pēdējie slējās rēgaini un bīstami, gai­dīdami savu krišanas reizi.