Jānis Mauliņš - Pēdas

— Kungs.,

— Turi muti!

— Cienīts kungs…

— Runā, lai tevi velns parāvis!

— Es, kungs, vilkačus nekad neaiztikšu, — puisis drūmi pavēstīja. — Nevajag viņus satrakot, tad var pienākt beigas. Viņi aprīs visu zemi…

— Tu esi pārbijies, Matīs, — kungs teica un vēra soda kambara durvis. Pretī sitās svešas miesas smaka. Matīss, pārliecināts, ka Felsbergs viņu tūdaļ šeit ieslodzīs, droši bāzās līdzi. Jā, jā, vilkača smaku juta. Un uz lielā aizbīdņa palikušas vilka zobu strīpas. «Kā gan zvērs to spēja saprast?» puisis domāja un teica:

— Viņi ir viltīgāki par cilvēkiem.

— Klusē! — kungs uzkliedza. Un piebilda: — Puis! Kurš cilvēks ta neprot attaisīt durvis? Ja vilks atdara, tūlīt tev šis gudrāks par cilvēku. Kāda tumsonība!

— Bet kā zvērs uzzināja, ka vilkatis ieslodzīts? — Ma­tīsā nelikās mierā. — Cilvēks to nesaprastu.

— Ej uz savu istabu gulēt! — Felsbergs asi pavēlēja, tikko valdīdams sašutumu. — Tev galva galīgi sajukusi. Ej!

Patiešam šis caurkritušais sardzes virs — stulbais zemnieks padarīja cilvēku nervozu ar savām tiepīgi greizajām domām.

Pēc brīža Felsbergs apskatīja stalli. Protams, viena zirga trūka. «Jā, šis tas no redzētā nav bijusi nekāda mirāža,» viņš sērīgi pavīpsnāja par sevi un atgriezās ērbeģī.

Ģertrūde un Hanna lūkojās izbiedētiem skatieniem. «Ko viņas vēl bažījas?» kungs īgni domāja. «Vilki vairs atpakaļ nenāks. Viņiem vajadzēja pavēlnieka, neko vai­rāk.» Šajā brīdī Felsbergs apjauta, ka sirds dziļumos tic vilkaču pasakai, tic tikpat nopietni, kā tai ticēja sieva, meita un zemnieki. Galu galā' nevarēja neticēt, ja viss norisinājās tieši tā, kā pasakā paredzēts. Līdz šim ne­viens no soda kambara nebija izbēdzis, ne arī paglābies no pelnītā. Tagad tas noticis. Brēcoša sacelšanās pret kārtību un taisnību. Ja vainīgi vilki, tie jāsoda. Jāiznī­cina! Felsbergs zināja, ka zemnieki, lai arī negribīgi, to­mēr piedalīsies karagājienā pret vilkiem, jo zvēri ap­draudēja arī viņu aitas un zirgus. «Vilki jānošauj, jā­noindē!» kungs spīvi, naidīgi domāja. Un pēkšņi satrū­kās. Sveces liesma nodrebēja. Pie loga kaut kas klusi, zaglīgi nodipēja. Sakustējās aizkari. Sirds salēcās, un galvā iedūra asa sāpe. «Viņš otrreiz bieda zīmi nesūtīs!» iedzēla baisa doma. Felsbergs lēnām atskatījās. Tas to­mēr bija tikai Fridriķis. «Bet varbūt kaķis izpilda biedi­nošā Lielā Ziņneša lomu,» kungs nodomāja. Istabas tīģe­ris nāca mīkstiem soļiem, labsirdīgi miegdams acis un rāmi šūpodams asti. Izskatījās varen mierīgs. Runča omulība ietekmēja saimnieku. Felsbergs paņēma lutekli padusē un iegāja kabinetā. Sveču liesmiņas bažīgi plī­voja, bet Fridriķis labsirdīgi mala savas rāmās miega dzirnas.

Uz galda gulēja vēstule baronam Volfam.

«Kaķis, kā sievietes stāsta, kļuvis nemierīgs, izdrāzies no ķēķa, ieskrējis Hannas istabā un izsitis logu,» tur stā­vēja rakstīts. «Spaiņos sakustējies ūdens, un pavardā sā­kuši smilkstēt žagari. īsta vilkaču nakts, kādu to attēlo ģermāņu pasakas.»

Šie vārdi, kurus pirms stundas viņš bija uzlicis "fe pa­pīra, šobrīd kaut kā nepatīkami iegrieza apziņā. Ūdens spaiņos trīcēja no kalpones soļiem, žagari čīkstēja tāpēc, ka bija slapji. Par to varēja zoboties. Bet kā lai izskaidro Fridriķa bailes? Kā saprast vilku zobu pēdas soda kam­bara durvīs un ieslodzītā pazušanu? Vilkus, dzīvus vilkus redzēja daudzi: sieva, meita, kalpi. Sargs paslēpās. Vai atzīties Volfam par neveiksmīgo šāvienu? Pats dīvainā­kais, kā vilki uzzināja, ka vilkatis ieslodzīts?

Doma kļuva arvien pretrunīgāka. Kad pirmais vilks ielēkšoja sētā un sāka plēst kambara durvis, Felsbergam nebija laika prātot, vajadzēja rīkoties, cīnīties. Tagad sa­rosījās analizējošais prāts. Tas pasludināja: ieslodzītajam cieši sakari ar vilkiem, viņš izdala fluīdu, kas biedē mājdzīvniekus un satrauc cilvēkus. Vēstules beigās kungs pierakstīja: «Lūdzams, pēc izlasīšanas tūlīt sadedzini. Kas zina, ja vēsts nonāks baznīckungu ausīs, noturēs mani par māņticīgu, lai gan, zvērēdams pie muižnieka goda, varu apgalvot: viss notika tieši tā un ne citādi. Par manas domas skaidrību spried Tu, jo no malas viss labāk redzams.»

Pabeidzis vēstuli, to vēlreiz pārlasīja. Aiz paraksta pašās beigās piezīmēja: «Varbūt sarīkot vilku medības? Padomā!»

Velkot šos vārdus uz papīra, likās, atkal nodip soļi. Viņš bailīgi palūkojās uz logu. Nodomāja: «Pirmīt tas bija Fridriķis, bet, ja tagad kas būs, tas būs īstais.» Vēl brīdi klausījās un skatījās, līdz kaut cik nomierinājās. Galvā tomēr palika biedīga ziņa: «Bargus brīdinājumus draudētājs divreiz neatkārto!»

Putenis plosījās visu nakti. Sardzes vecākais ar diviem sargiem atjāja no Dormuižas tikai otrā dienā ap pus­dienlaiku, kad viņi vairs nebija vajadzīgi.

Vēstuli Volfam Indriķis aizveda tikai pēc nedēļas, kad aprimās puteņi un nostiprinājās ceļi. Tā kā vēstule bija ilgi gulējusi nesūtīta, kungs to papildināja ar attiecīgu norādi: «Pēc tās vilkaču nakts veselu nedēļu pa debesīm jāja vējslotu raganas, sniegu bārstīdamas un takas mai­tādamas, tāpēc tikai šodien iedrošinājos sūtīt ceļā savu kalpu. Nu zilos gaisos šūpojas sārta saule, un no žilbi­noši baltajiem Vidzemes pakalniem un mežiem skan skumji saldas ziemas Loreleju dziesmas.»

Indriķis pusdienlaikā sasniedza attālo Volfu muižu. Iz­lasījis sūtījumu, Volfs iesauca Indriķi un iztaujāja:

— Kā kungiem klājas?

— Ne vainas.

— Vai medībās jāj?

— Neko.

— Pastāsti par vilkaču nakti!

Indriķis sabijās. Jau pavēra muti, lai stāstītu, bet at­tapās, ka Felsbergs piekodināja nerunāt ar svešiem par savas muižas būšanām.

— Nedrīkstu, mīļais lielkungs! Felsberģis aizliedza.

Indriķis sakniepās un gaidīja, ka Volfs dusmosies, bet

notika citādi. Kungs uzslavēja.

— Labi, baur! Labi! — viņš teica. — Ja visi dzīvi un veseli, tad man sirds vietā.

Indriķis pēkšņi sadūšojās.

— Man lūgums.

— Jā.

— Tikai nesaki kungam.

— Runā!

— Tie vilki ir paša vilkača zvēri, Tagad pienākuši vil­kaču laiki, tāpēc vilkus labāk neaiztikt

— Ko tu tur muldi?

— Vilkatis labiem ļaudīm ļaunu nedara. Bet, ja viņu tracinās, tad būs beigas ,,,

Volfs vienaldzīgi pamāja ar roku.

— Izej kalpu gaļā un pagaidi.

Vēstuli Felsbergam sacerēja vismaz trīs stundas. Saule laidās vakarā, un ēnas stiepās garas un zilas. Kungs rak­stīja: «Tas viss, mīļais Gotfrīd, patiešām izklausās pēc kārtīgas vācu pasakas, kurai Tu diemžēl esi iedvesis pā­rāk bezcerīgu garu. Ticu, ka Tavs pagalms pieskrēja vilku pilns. Badā šie radījumi ir varen nadzīgi un bez­bailīgi. Par to stāstīja mans vectēvs, kurš savā laikā pie­vārējis kādus trīsdesmit zvērus. Ticu, ka vilki varēja at­taisīt kambara durvis un izlaist ieslodzīto, ja ļaundaris tos apmācījis. Toties par suņu un kaķu trakošanu labāk nevienam nestāsti. Var jau būt, ka laupītājs dod tiem kādu zīmi, ko lopi jūt, cilvēki nejūt, bet tad jau viņš ir dikti gudrs, un tas nevar būt. Man liekas, Tu par tām zīmēm esi stipri pārspīlējis. Varbūt rakstīji, mani ķirci­nādams, vai varbūt aiz pārliekas dvēseles teiksmainības, kas mums, vāciešiem, patiesi piemīt, tad viss kļūst skaidrs. Tavas strofas par ziemas Loreleju ir ļoti skais­tas. Man arī, jājot ziemas spulgumā gar mežmalām, daž­kārt šķiet, ka no priedīšu vai jauno eglīšu apsnigušajām skupsnām iznirs jauna, skaista sieviete un viņas aicinošā balss ieskanēsies kā reibinoša burvju stabule. Jā. Tādi vārdi nes veldzi un atpūtu mūsu brīvajām dvēselēm pēc drūmās ikdienas šajā saltajā mežoņu zemē.»