Jānis Mauliņš - Pēdas

— Saimnieks sauc, — Indriķis čukstēja.

Felsbergs iestājās mājas durvīs. «Varbūt izsist Lud­viga istabas logu un šaut no turienes?» viņš prātoja. Sajā brīdī sievietes, kas joprojām no augšas vēroja no­tikumus pagalmā, abas reizē ieraudzīja pāri mālu pau­guram skrienam vēl divus vilkus, bet Svētbirzes kalna pusē cauri puteņa raibumam no graviņas iznirstam mil­zīga zvēra augumu.

— Mein Gott! — Ģertrūde iekliedzās.

— Re, vēl viens! — Hanna iesaucās, rādīdama uz ceļu. Šķita, ka muižu no visām pusēm ielenca vilkača karaspēks. Sievietes kā apmātas raudzījās baigajā skatā. Šoreiz zvēri neskrēja pie sētas, bet meta loku ap dīķi ābeļdārza pusē. 1

— Papā! Papā! — Hanna kliedza. — Vilku bars! Ve­sels bars! Nāc iekšā! Papā! Tie ir vilkača kalpi!

Drīz Felsbergs pats redzēja viņus rikšojam cauri dār­zam. Pa priekšu, garus soļus sperdams, cilpoja īsts meža milzenis, aiz'tā vēl viens, tad vēl.

Felsbergs stāvēja nepakustēdamies uz mājas sliekšņa un salti vēroja. Zvēri izturējās pavisam brīvi. Lielais apostīja mājas stūri, kas oda pēc suņiem, otrs pieskrēja pie durvju grauzēja. Abi saņerrājās kā steidzīgi takši un tūlīt izšķīrās. Kāds uzlēca uz pagraba. Cits aizskrēja līdz stallim. Paošņājās un skrēja tālāk. Zvēru kustības bija veiklas, izdarīšanās piesardzīga, kaut arī strauja un nekautrīga. Visiem, kas to redzēja, šķita, ka notiekošais ir nevis īstenība, bet gan ļauns sapnis. Kā pa miglu Felsbergs ievēroja izbijušos stražņiku velkamies uz kambara pusi un atkal bēgam atpakaļ. Apjukuma dēļ

kungs pats vairs īstu baiļu neizjūta. Suņi arī vairs ne­kauca. Pat nesmilkstēja. Tie tāpat bija apjukuši, bailēs sastinguši. Sētā brīvi valdīja vilkatība.

Vilcene Ģertrūde vēlreiz pieslējās pie durvīm, ar zo­biem sakampa durvju aizbāzni, pavilka to, un pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Iznāca Kaulaišu Krišs savā baltajā kažokā. Viņa rokas bija brīvas un sabāztas kažoka pie­durknēs. Vilkatis pacēla tās pret debesīm un iekliedzās:

— Mēg! Mēg! Veūē! Veūē!

Svešādā balss skanēja drūmi un pavēloši. Vilki atlēca no viņa. Sastinga. Vilkatis pieskrēja pie vārtiem, atrāva tos vaļā un atgriezās. Atvēra staļļa durvis un iegāja iekšā, Sataustīja priekšpusē pie stenderes pakārtos apaušus un sedlus, apsedloja zirgu, pirmo, kurš gadījās pa rokai, un uzlēca mugurā.

— Tāda būs atmaksa par manis tirināšanu un baidī­šanu, — viņš drūmi rūca un nikni palūkojās uz kungu mājas pusi. — Draudziņus tak vajag pabarot.

Zirgs pie staļļa durvīm apstājās. Vilku tuvums lopu baidīja. Toms nikni cirta papēžus, rāva pavadu. Beidzot rumaks metās uz priekšu, ar mežonīgu lēcienu spraus- lodams apskrēja loku pa pagalmu, pirms Vilkatis atta­pās to pagriezt uz vārtiem. Mirkli vēlāk jātnieks jau atradās viņpus sētas, auļoja uz priekšu pretī brīvībai kā vējš.

— Nāciet, kucēni! — viņš līksmi kliedza vilkiem, kas lēkšoja līdzi. — Nāc, Ģertrūde! Nāc, vilkačiņa! Ne­paliec pie kungiem!

Zirgs skrēja, kā jau vilku dzīts. Pretī brauca kāds klaušu zemnieks ar tukšām ragavām. Nepaguva ne ceļu pagriezt, ne apskatīties, kad trakie joņotāji bija viņam garām. Kuplās vilku astes noplīvoja vien, un de­gunā iesitās nelaba smaka. Vilki kārnajam zemnieka zirdziņam nepiegrieza vērību, viņi bija aizrāvušies ar jātnieka ķeršanu. Visi pieci lidot lidoja, viegliem, skais­tiem lēcieniem drāzdamies cauri puteņu aukai un tum­sai.

Tomam sniegs asi cirtās sejā. Apkārtne tinās bālgani Svītrotā sniega mākonī. Pusakls un apdullis viņš aizli­doja garām krogam, iztrūcinādams pie slitas piesietos zemnieku ādiniekus.

Aiz kroga pirmo reizi atskatījās un ievēroja, ka ne­viens vilks neseko. Apturēja dūkaini, grieza apkārt.

«Velni īstie, būs uzklupuši zemnieku kaulaiņiem,» viņš bažīgi nodomāja.

Pie kroga zirģeļi mierīgi stāvēja. Tad Toms atcerējās pretī braucēju muižas tuvumā.

Vējš sniegu grieza arvien tumšākās vērpetēs, aizķe- pēdams acis un aizcirzdams elpu. Kroga durvis lēni vē­rās. Iznāca tuntuļīgs vīrs. Toms piecirta piešus un aiz­auļo ja pāri kalnam uz jaunaudzes ieloku, kur bija no­runāts satikties ar Andri. Pakalnē jātnieks ar joni uz­skrēja virsū vilku baram. Zvēri ņurdēdami ņēmās ap kaut ko lielu un melnu. «Sātani, ko viņi tur nogāzuši?» Toms brīnījās. «To zemnieka kleperīti tak tik tālu ne­būtu atdzinuši.» Tad palūkojās uz meža pusi, kur krūmu malā stāvēja jātnieks.

— Hei! — viņš bargi uzsauca. — Vai tu esi Kaulaišu Krišs?

— Jā, — Andris pabailīgi atsaucās.

Toms piejāja pie viņa. Pamāja ar roku uz vilku pusi.

— Šie jau ēd?

— Nevarēju noturēt, — Andris taisnojās. — Tikko piesēju, uzpūtu dūkas un grasījos jāt pēc tevis, tā tūlīt kā no zemes dzīlēm izlīda. Visi badaini un dusmīgi kā suņi… Kas tas par zirgu?

— Felsberga.

— Stāvēja pie kroga?

— Ta nē… Stallī.

— Kā tur tiki?

— Noķēra, lubraki.

— Tevi? Noķēra?

— Ģertrūde attaisīja durvis… Tāpēc atvedu kunga zirgu, lai ir ar ko samaksāt…

Sniegs gāzās virpuļu virpuļiem. Vilki, kas mielojās soļus piecdesmit attālu, bija putenī tikko atšķirami. Šķita, ka debesis sajaukušās kopā ar zemi. Vilkači iejāja tuvējā egļu jaunaudzē. Piesēja zirgus un paši ap­sēdās zem kuplas eglītes, iepriekš no sedlu kules izņē­muši sasaluša zaķa cepeti un plāceņus.

— Ja jau šie ēd, kāpēc mēs nevaram? — Toms teica un iebāza vīstokli azotē, lai atkausētu.

Kad viņš bija īsumā izstāstījis par sagūstīšanu, Andris uzstāja, ka bļodas no krodzinieka jāpaņem.

— Es tam kroģerim parādīšu, — viņš sparojās. — Pie­bāzīšu zobena galu pie žaunām. Mani viņš nosūdzēja mūsu kungam, kad vēl puikas gados upītē ķēru zivis. Es tev saku: viņš ir suņa gnīda, ne uts.

Toms noraidoši purināja galvu. Sajās nedaudzajās stundās viņš bija daudz pārdzīvojis, tāpēc jutās ļoti no­guris. Laima tik neticami skaisti izglābusi. Vai drīkstēja vēlreiz izaicināt likteni? Nē, nē! Viņš labi dzirdēja, par ko stražņiki sarunājās. Viens aizjāja uz Dormuižas pusi pēc sardzes vecākā un palīgspēkiem. Nē, nē! Lai viņi atrod tukšu kambari! Pat roku saites Toms tur neat­stāja, iebāza kažoka kabatā sev par piemiņu. Lai viss ir kluss, mierīgs un tukšs, kad viņi ieradīsies. Nebūs ne­kādu pēdu, tikai putenis. īsts vilkaču putenis.

Labu brīdi vīri sēdēja klusēdami. Cauri biezajiem egļu zariem uz viņu ausainēm un baltajiem kažokiem bira sniega pārslas. Pāri mežiem un laukiem griezās balta raganu deja.

Noskatījies vilkus saskrienam pagalmā, Felsbergs kāpa augšā lādēt šauteni. Steigšus sabakstījis stobrā pa­kulu prapjus, viņš iesteidzās Ludviga istabā paskatīties pa logu. Redzēja no staļļa pagalmā izlēkšojam zirgu ar jātnieku mugurā, apskrienam loku un pazūdam aiz vār­tiem.

Izgāja sētā.

— Sargs! — viņš bargi sauca. — Kur ir sargs?

No suņu mājiņas puses atsteberēja stražņiks Rakuķu Matīss.

— Cienītais kungs! Es te!

— Kur Vilkatis?

— Tur, — Matīss rādīja uz vārtu pusi.

— Kāpēc izlaidi?

Stražņiks, jauns zemniekpuisis, vainas apziņā nolieca galvu.

, — Nobijos, kungs. Esmu slikts tā dieva kalps.

— Dieva kalps? — Felsbergs ironiski pavīpsnāja. — Atdod zobenu!

Matīss steidzīgi atsaitēja jostu. Ieroča atdošana viņam acīmredzot bija pa prātam. Tad viņš saminstinājas, ieminējās: