Jānis Mauliņš - Pēdas

VILKAČA ATBRĪVOŠANA

Vilkatim vilki paklausa kā suņi.

Tautas ticējums

Pelēkajos gaisos lidoja retas sniega pārslas. Ziņnesis dzina zirgu auļos, lai līdz tumsai nokļūtu Dormuižā. Tumši padebeši spieda jātnieku pie zemes. -Kādreiz tādas tūces vēji bija dzinuši lielās sērgas gadā. Tolaik pāri laukiem no mājas uz māju jāja kaulainā sieva ar atvēztu izkapti. Šo skatu stražņiks bija redzējis spokainā bērnības vakarā, tāpēc viņu tagad māca drūmas domas. Vējš pūta iesāņus, un zirgs no piepūles un tumsas reizēm iekrācās, it kā jauzdams ko ļaunu. Putenis sagriezās arvien baltāks.

Felsbergs palūkojās logā. Aizsalums bija nokusis. Arī viņš redzēja, ka lidojošo sniegpārslu spiets kļuvis bie­zāks. Pagalmā drebelīgā balsī iegaudojās Hloja. Kungs pie­cēlās un sāka nervozi staigāt pa istabu. Pavēra durvis uz trepju telpu. Tur noliktās sveces dreboši plīvoja. Šķita, ka balti sārtā liesma arī jauš to pašu slepeno spēku, ko suņi. «Un visi to redzēs un jutīs, vienīgi tavas acis būs aizdarītas un tavas ausis kurlas,» Felsbergam pēkšņi galvā ieskanējās bībeliska gudrība.

Viņš atgriezās un pa logu palūkojās uz Hloju. Kuce brīdi mierīgi pastaigājās, ošņāja zemi, vēroja ārdurvis, tad pēkšņi sarāvās, pagriezās uz soda kambara pusi, kur bija ieslodzīts Kaulaišu Krišs. Sacēla ausis. Mirkli klau­sījās, galvu savādi grozīdama, tad bažīgi, jautājoši ierē­jās un kā nobijusies atlēca dažus soļus, un sāka gaudot, nedabiski izslējusi smailo purnu pret tumstošajām debe­sīm.

Ģertrūde, ienākusi istabā, vīram pāri plecam vēroja šo ainu.

— Tas ir baisi! — viņa čukstēja. — Nevajadzēja viņu aiztikt.

Muižkungs neatbildēja. Viņš skaidri redzēja, ka Hloja patiešām gaudo vilkača dēļ. Suns saprata, no kurienes nāk svešais spēks. Vainīga nevarēja būt svešādā smaka, jo spēcīgs vējš pūta uz pretējo pusi. Reiz iesākusi, Hloja it kā nespēja pārtraukt. Gaudas skanēja dobji un baigi. Skaņas nāca sunim no vēdera (vai dvēseles?) dzi­ļumiem, raustīja viņu kā krampjos. Ģertrūde aizspieda ar rokām ausis un aizvēra acis. Pa trepēm šurp skrēja Hanna kopā ar kalponi Lieni.

— Tēv! Liec viņu aizvest! Hloja nobeigsies! — meita sauca.

— Lūdzu, nepļāpā! — kungs skarbi atcirta. — Ne­viens suns no gaudošanas nekad nav nobeidzies. Lai Liene iet pie sava darba! — Balss Felsbergam» nodevīgi drebēja.

Kad Liene bija izgājusi, viņš teica Hannal:

— Pasaki Indriķim, lai iesloga kuci namiņā.

Starp muižas ļaudīm ātri izplatījās valodas, ka saķer­tais ļaundaris ir pats meža vilkatis jeb sumpurnis, kas nolaupījis Dormuižas vagara māsu. Sievietes šī ziņa tā sabaidīja, ka viņas, iedamas garām soda kambarim, meta lielu līkumu. Arī sargam kļuva nelāgi ap sirdi. Katru reizi, kad kunga kuce, uz kambari glūnēdama, drebelīgi iegaudojās, viņš sarāvās. Ļaužu prāti bija sa­traukti kā barga negaisa tuvumā. Dažs pat ieminējās, ka vajagot prasīt padomu Madei, gudrajai zāļu sievai.

Toms stāvēja kambara vidū un spaidīja dūkas.

Atveduši gūstekni muižā, stražņiki nosprieda pirms ieslodzīšanas viņam rokas sasiet zem kažoka, jo tās bija saltajā vējā sastingušas. Tāds sējums sargiem šķita arī stingrāks un drošāks. Turklāt pamatīgi piešūtie kažoka sprūdzeņi tika aizmesti cieši līdz pat kaklam. Tie ap­valdītu šo vīru pat tādā gadījumā, ja viņa rokas ne­būtu saistītas.

Palicis soda kambarī viens, Toms vispirms pārliecinā­jās, cik labi var aizsniegt dūkas. Pāris reižu pastabulē­jis, atsēdās kaktā un pārbaudīja roku saites. Pērn kopā -ar Andri viņi bija nopietni vingrinājušies saišu atraisī­šanā un izdibinājuši dažus labus paņēmienus. Vienu no tiem viņš izmantoja, rokas sasienot: cik spēja, savilka muskuļus vai, kā viņi teica, uzpūtās. Tagad palūkoja, uz kuru pusi .mezgli labāk slīd un vai vispār slīd. Sai­tes, kā izrādījās, bija tik vaļīgas, ka Vilkatis gluži vai nobijās: vai tā nav ļauna zīme? Ja gūstītājs to pamanīs, diez ko vēl izdomās. Jau tagad izbēgšana šķita gaužām grūta. Sodas kambaris bija izcirsts no resniem baļķiem un apgādāts ar stiprām durvīm. Aiz tām stāvēja sar­dzes vīrs ar kailu zobenu rokā.

Pēc brīža Toms vēlreiz paspieda dūkas, šoreiz spēcī­gāk, un ar bažām izdzirda reizē iegaudojamies divus suņus. «Vella būšana!» viņš domās nolādējās. «Ij vilkus saukt nedrīkst! Suņa ubagi sāk tūliņ vaimanāt.»

Trešo reizi Toms nepaguva nodūkot, durvis atvērās, un stražņiks viņu veda pie kunga.

Atveduši gūstekni pēc pratināšanas atpakaļ uz soda kambari, sargi pārbaudīja roku saites, bet nepārsēja. Acīmredzot atzina par pietiekami ciešām. Toties rūpīgi pārskatīja tukšo, auksto telpu, domājams, meklēdami kādu skambu, akmeni vai ķīli, ar ko saistītais ļaundaris varētu izurbināt sienā caurumu vai citādi atbrīvoties. Neko tādu neatraduši, viņi durvis cieši aizvēra un aiz­šāva ar resnu koka bultu. Toms vēl ievēroja, ka durvju kāja jeb vira ir krietna bomja resnumā. Tādu salauzt nebija nekādu cerību. «Esmu gan aunagalva,» Toms sevi lamāja. «Iedomājos kungu nobaidīt. Tāpēc jau šis ticis kungos, ka ne vella nebīstas.» Gūsteknis nogūlās zerņģ uz sasalušā klona, lai vieglāk varētu darboties ar plēši- ņām, un ņēmās stabulēt, «Vilki droši vien neatnāks,» viņš sērīgi domāja. «Toties tos rupuča suņus pamocīšu. Varbūt atlēks ij no tā kāds labums.»

Pamazām tumsa vakars. Pret kambara durvīm sitās graudainas sniega pārslas. Vilkatis saprata, ka drīz sāk­sies lielais putenis. «Tagad būtu īstais laiks vest mājās sienu no Pureņu gāršas,» viņam ienāca prātā. «Putenis visas sliedes aizvilktu, siena zāles aizpūstu pa gaisiem. Braukt varētu taisni pa purvu.» Viņš vēlreiz sevī no- šķendējās par muļķīgo iedomu līst vienam krogā pēc bļodām. «Taisnība Miķelim,» viņš skumji atzina. «Biju pārdrošs. Šoreiz kļūdījos. Bet vai no misēkļa patiesi ārā netikšu? Kaut kas tak jāizdomā!»

Toms sāka darboties. Vispirms atbrīvoja rokas no saitēm, pakratīja kažoku uz augšu un attaisīja krūšu sprūdzeņi. Tad atlaida kažoku atpakaļ un pārliecinājās, ka nu var ātri izbāzt roku caur azoti un attaisīt pārējos sprūdzeņus, ja vien būs vajadzība. «Kad satumsīs, An­dris droši vien vilksies uz muižu mani meklēt,» viņš prātoja. «Uz to jābūt gatavam.» Piestājies pie durvīm, Toms pētīja dēļus, aptaustīja sienas, vēroja griestus. Viss nostrādāts pamatīgi. Ar spēku te nekas nebija līdzams.

Sargs, sadzirdis Toma soļus, ierunājās:

— Vai tev auksti, bļodniek?

Toms klusēja.

— Lepns esi?

Nekādas atbildes. Sargs nopūtās, nospļāvās un piesita

ar zobenu pie zābaka.

— Ko tev kungs prasīja?

Klusums,

— Vai tiesa, ka tu esi vilkatis?

— Tad jau redzēsi, — Toms atbildēja.

— O! — stražņiks uzjautrinājās. — Uzlaidīsi man vilkus? Ko? Vai pats izlīdīsi pa šķirbiņu kā uts? Ko?

— Tad redzēsi.

— Vai ilgi būs jāgaida uz tādiem jokiem?

Klusums.

— Pa mežu galiem proti skriet?

Stražņiks vēl šo to jautāja un zobojās, bet Toms vairs neatbildēja. Baidījās, ka pļāpa neatver durvis. Tad pa­manītu atpogāto kažoka sprūdzeņi.

Bēgšanai vēl bija par gaišu.

Ap kambara stūriem gaudoja vējš, sniegpārslas lož­ņāja pa lubu jumtu, sitās pret biezajām guļbaļķu sie­nām un pakšiem. Pāri laukiem un ēkām nolaidās pelēks mijkrēslis.

Kungu istabās satraukums bija pierimis. Felsberga ģi­mene ēda vakariņas. Galda galā sēdēja Gotfrīda tēva­māsa, izžuvusi večiņa ar dzeltenu aubi galvā. Tādu ce­puri viņa valkāja jau gadus desmit, kopš vairs necerēja uz precinieku. Pie vakariņu galda viņa allaž mēdza pie­minēt brāļa mazdēlu Albrehtu, kas mācījās Vāczemē. Šī runāšana atkārtojās tik vienveidīgi un apnicīgi, ka pārējie ar mokām to pacieta. Turpretī šovakar večas tēma visiem bija pa prātam, jo izkliedēja baisu. Kaķis Fridriķis gan vēl nebija atradies, un mazais sunešs Tibo joprojām ausī jās un smilkstēja, bet viņi centās to ne­ievērot un nedzirdēt, jo nevar taču cilvēks visu laiku baiļoties."