Jānis Mauliņš - Pēdas

Pēc vakariņām Hanna no savas guļamistabas apakš­stāvā pārcēlās uz otrā stāva istabiņu, kur kādreiz bija mitinājies tēvabrālis Ludvigs. Ziemās, lai nebūtu jātērē pārlieku daudz malkas, neviens te nedzīvoja.

Krāsns, tikai nesen iekurta, spoži kurējās. Uz sienām dejoja liesmu ēnas. Aiz loga tumsa vakars. Sniega pārslas griezās arvien raganīgākā dejā. Bija jauki tā lūkoties virpulī. No augšējā stāva Varēja pārskatīt visu balto sniega lauku aiz robotās stabu sētas līdz pat mālu pau­guriem, kur vasarā auga saldas meža zemenes. Pabei­gusi darbus virtuvē, pie Hannas uzkāpa Liene. Atnesa dažas šķilas malkas,. pataustīja krāsns sānus un uzsmai­dīja Hannai, kura sēdēja pie krāsns mutes un šķirstīja kādu grāmatu. Pie sienas karājās zīmējums: tieva gar- brunčaina jaunava divu stilbenēs tērptu staltu bruņi­nieku sabiedrībā. Liene apsēdās uz savas lāviņas salmu maišeļa iepretī gleznai un ņēmās adīt zeķi. Rokdarbus strādādama, viņa vienmēr savā nodabā dūca kādu zem­nieku dziesmiņu.

Pa trepēm kāpa kalps Indriķis. Pieklauvēja pie dur­vīm un sauca:

— Freilen Hanna! Kundze aicina.

Kungu meita piecēlās, aizvēra grāmatu, izstaipījās, ko citu klātbūtnē vecāki viņai nez kāpēc aizliedza, laipni palūkojās uz Lieni, kas bija gatava uzklausīt jaunkun­dzes pavēles, un teica:

— Tu paliec tepat. Krāsns jāuzmana.

Pirms iziešanas viņa pieliecās pie loga un bridi rau­dzījās laukā. Pēkšņi pamanīja vilku. Zvērs skrēja šķēr­sām vējam, nedaudz sagāzies, bet tik veikli, it kā lidot lidotu. Hanna dzīvu vilku redzēja pirmo reizi, tāpēc pārsteigumā uz mirkli aizvēra acis. Kad tās atdarīja, vilks vis nebija izgaisis, bet skrēja tuvāk. Drīz jau at­radās uz mālu paugura, apstājās, grozījās, raudzīdamies uz visām pusēm un it kā kaut ko gaidīdams.

— Līnā! Komm! Das ist ein Wolt? — Hanna ierunā­jās vāciski.

Kalpone piesteidzās pie jaunkundzes. Kamēr acis ap­rada ar tumsu, tikpat kā neko neredzēja. Pamazām no vienlaidus melnuma izdalījās baltais sniega lauks un paugurs, uz kura ošņājās meža junkurs.

— Jā. Tas ir vilks, — Liene apstiprināja.

— O! Jēzus! — freilene saķēra vaigus plaukstās.

Liene uz viņu ziņkāri palūkojās.

— Es esmu redzējusi piecus vilkus barā. Dieva suņi cilvēku neaiztiek.

— Bet šie zvēri nekad nav bijuši mūsu muižas tu­vumā. Vai tu saproti? — Hanna runāja izbaiļu pārvēr­stā balsī. — Pasauc, lūdzu, māmiņu! Saki, vilks nāk.

Kad kalpone izgāja, H$nna atkal pieplaka pie loga. Uz mālu paugura vilka vairs nebija. Zvērs pēkšņi iz­nira no tuvākās ieplākas, uzrikšoja uz tuvējā pakalna un tad straujiem lēcieniem tuvojās muižai. Lai gan skrē­jējam priekšā slējās gandrīz asi augsta sēta ar asiem mietu galiem, Hannai modās bažas, vai šķērslis spēs Vilku aizturēt. Pēc gaitas šķita, ka zvērs ar šo šķērsli nereķinās. Ja nu viņš tam pārkļūst tikpat viegli, kā pārlēkšoja pakalnam? Drošajā solī un mērķtiecīgajā skrējienā bija kaut kas tik tirpulīgs, ka Hanna neviļus palūkojas uz pagalmu, aplēsdama, cik augstu no zemes atrodas viņas logs, un saprata, ka ir pārbijusies. Grasī- jas kliegt, saukt tēvu, bet balss neklausīja, Pa to laiku vilks pieauļoja tik tuvu, ka sēta viņu aizsedza skatie- nam. Jaunava sastinga un; izbailēs rokas žņaudzīdama, gaidīja turpmākos notikumus. "Vilks, šķiet, tomēr pie sētas apstājās. Pēkšņi atskanēja griezīgas, šermuļīgas gaudas.

— Ak dievs! Hanna čukstēja, rokas lūgšanā sa­ņemdama. Sirdī pamodās bažīga cerība. Vilks taču gau­doja aiz bēdām, ka nespēj tikt pāri šķērslim. Cik tas bija labi! Tajā pašā mirklī uz sētas uzvēlās liels, pe­lēks kamols. Nākamajā mirklī lielais meža suns jau rikšoja pa pagalmu.

— O! Mamā! Papā! — Hanna kliedza, nespēdama at­raut seju no loga.

Vilks pierikšoja pie soda kambara durvīm. Sargs ar kailu zobenu rokā krizdams un celdamies bēga pāri pa­graba pauguram uz Hlojas mitekļa pusi. Paslēpās aiz būceņa. Vilks, uz pakaļkājām paslējies, jau grauza soda kambara durvis.

— Ak dievs! — Hanna čukstēja.

Istabā vienlaikus iesteidzās tēvs un māte.

— Kur vilķs? — tēvs bargi jautāja. Vakariņu laikā viņš bija nomierinājies, pēc tam piesēdies pie rakstām­galda un turpinājis vēstuli Volfam, viegli ironiski stās­tīdams par šodien pieredzētajām dīvainībām un sieviešu lētticību. Viņš jau dzīrās beigt, kad izdzirda spalgās gaudas un pēc tam baiļu aizžņaugto meitas balsi. Kad viņš izsteidzās gaitenī, pretī skrēja kundze.

— Vilki! — viņa ar stīvām lūpām izrunāja tikai vienu vārdu.

— Vilki? — kungs lēni atjautāja, lūkodams apjēgt, vai sieva kļuvusi vājprātīga un tāpēc kliegusi Hanna, vai arī patiešām noticis kaut kas ārkārtējs un pasaulē

patlaban norisinās baigas, ar prātu neaptveramas pār­vērtības.

— Vilki! — kundze skadri atkārtoja un pirmā devās augšā pa kāpnēm. — Hanna viņus redz!

Durvis uz Ludviga istabu bija vaļā. Kungs un kundze reizē pārkāpa pār slieksni. Hanna atskatījās.

— Viņš grauž vilkača kambarim durvis, — meita teica klusā balsī.

— Kas? — tēvs sarauca uzacis,

— Vilks.

Felsbergs piesteidzās pie loga. Sieva nostājās viņam blakus. Hanna raudzījās pāri vecāku pleciem uz pelēko sniega klajumu, Viņa jutās gaužām niecīga un maza šajā salto vēju pasaulē. īstie zemes valdnieki dzīvoja aiz sētas, Viņi nebaidījās iet nakts laikā pa drūmo sniega tuksnesi. Tie bija zemnieki un vilki. Viņi deva pakalniem,, mežiem un purviem dvēseli un satvaru, kļuva par tumsas gariem. Bet nekad netapa ļauni un bez jēgas cietsirdīgi, kā tas nereti gadījās ar kungiem. Viņa vēlējās draudzēties ar visiem. Tālab ka viņa bija jauna.

^ Iešu pēc plintes, — tēvs teica un izgāja.

Vilks vēl pūlējās ap durvīm. Reizēm saausījās, aiz­skrēja līdz stūrim, tad atkal atgriezās.

Felsbergs pielādēja šaujamo, iegāja meitas guļamis­tabā, kur kaķis bija izsitis rūti, izbāza stobru pa cau­rumu un gaidīja vilku parādāmies pa šāvienam. Diem­žēl zvērs nenāca, ņēmās ap kambara durvīm, reizēm sa- smailēdams ausis, it kā kaut ko gaidīdams. Saut uz viņu traucēja krūmi un pagraba paugurs. Veltīgi izgaidījies, kungs kāpa augšā pie sievas un meitas,

— Kur palikuši sargi? — viņš jautāja.

— Indriķis virtuvē ēd, Bet stražņiks iebēdzis pie suņa, — kundze atbildēja.

Felsbergs saviebās, pacilāja šauteni.

— Iešu pagalmā, — viņš teica.

— Neej, papā! — Hanna lūdzās.

Ienāca Indriķis.

— Ko man iesākt? — viņš bikli jautāja, redzēdams, ka kungs sniedzas pēc zobena.

— Ņem!

— Vilkus labāk ar dakšām, — kalps ieminējās.

Felsbergs novērsās, Abi devās lejā, izgāja pagalmā.

Vilks joprojām slaistījās ap kambari. Felsbergs pacēla ieroci. Lunkanais meža suns palēca sāņus, pieplaka ze­mei. Pēc mirkļa vēlreiz palēca sāņus, paslēpās aiz resnā zirgu sienamā staba un tā aizsegā zagās tuvāk. īstena­jam bruņinieku ordeņa kavalierim sirds sažņaudzās. «Vai tad parasts vilks tā slēptos?» viņš domāja. «Tas patiesi ir nevis zvērs, bet gan cilvēks vilka izskatā.» Tikko nešķīstenis pažūrēja gar stabu, Felsbergs izšāva. Skambas vien pajuka. Vilks ij lāgā nesatrūkās. Redzē­dams ieroci nolaistu, uzbrucējs lavījās šāvējam klāt. Cilvēki atkāpās. Indriķis bailīgi slēpa zobenu aiz mugu­ras. Pēkšņi zvērs atskatījās. No rīkles izgrūda īsu, gau- dai līdzīgu skaņu. Aizrikšoja atpakaļ pie kambara.