Jānis Mauliņš - Pēdas

Vēstules nobeigumā Volfs paziņoja:

«Jau šovakar sacerēšu vēsti visiem medību draugiem. Ceru, ka piedalīsies arī jaunais Piebalgas kungs Kārlis Gildenhelms (zviedrs!), kas mums arī citādi var būt krietni noderīgs. Tikai žēl, ka sasnidzis tik dziļš sniegs. Tādos spilvenos, kas zina, veltīgi novāļāsies gan zirgi, gan mednieki. Vēl nesen bija labs laiciņš medībām, bet nu būs jāgaida vai nu uz pavasara sērsnu, vai līdz nā­kamajam rudenim. Ja vilki kļūst pārlieku nekaunīgi, liec zemniekiem sarakt vilku bedres, kādas tie taisījuši kopš mūžseniem laikiem.»

Kad Indriķis atgriezās Briņķu muižā, bija tuvu pus­naktij. Debesis pletās skaidras un zvaigžņotas. Sniegs du­sēja tumši zils, gandrīz tāds pats kā naksnīgais jumols. Reižu reizēm ziemeļos noplīvoja lokani kāvu blāzmas stari. No tālā plīvura vēdām sniegs tūdaļ samirka asins sārts un saviļņojās kā dzīvs. Indriķis mazāk raudzījās uz blāzmu kā uz zvaigžņu tūkstošiem, un sirdi viņam žņau­dza cilvēka niecīguma apziņa. «Arī kungi tādi puteklīši vien ir lielo debesu ērģeļstabuļu priekšā,» viņš domāja.

SARMAS LIKTENIS

Kas aiziet garām Vilka tupeklim, no Vilkačsila neatgriežas, tikai pēc gadiem var atrast sūnās viņa kaulus.

Vecu laužu teika

Tonakt Toms ar Andri pārradās mājās uz rīta pusi. Aizkavējās vilku dēļ. Kad uzlēca mēness un aklā puteņa tumsa vērtās kaut cik caurredzama, arī vilki bija tikuši ar zirgu puslīdz galā. Toms izdzenāja pelēčus. Andris stāvēja pie zirgiem, jo mežaiņi turpat netālu slaistīja asi­ņainos purnus. Toms urķējās pa puteņa sakulto sniegu, meklēdams zirglietas: apaušus, sedlus un sedlu somas ar visiem vilku zābakiem. Zvēri savā badainībā daļu asinīm aplipušo mantu bija saplēsuši un daļu izvazājuši. Toms jaucās pa sniegu pacietīgi un ilgi, nevēlēdamies atstāt pēdu dzinējiem nekādu zīmi.

Pēc tam viņi jāja garu apkārtceļu. Toms iedomājās, ka ' nākamajā dienā lielkungi dzīsies viņu meklēt ar veselu pulku stražņiku, tāpēc neatlaidīgi centās pēdas noslēpt, cik vien labi iespējams.

— Pārstās snigt, un beigas klāt, — viņš visu laiku at­kārtoja. — Pārstās snigt, un beigas klāt. . .

Bet putenis grieza arvien alkanāk.

Mājās pārradās nosaluši un izvārguši. Vai nu vainīga bija ilgā salšana un rakāšanās ar plikām rokām pa sniegu, vai pārdzīvotais uztraukums, vai viss kopā, Toms rītā no miega cisām nepiecēlās. Visas septiņas puteņa dienas nogulēja lāviņā, mētādamies murgos un karstu­mos. Nerunāja ne vārda. Gunai nācās minēt, kas viņam kuru reizi vajadzīgs. Kad beidzot atgriezās savā prātā, izskatījās pavisam pārvērties. Acis galīgi iekritušas do­bumos, vaigu kauli izspiedušies, pierē divas dziļas grum­bas, lūpu kaktiņos rievas. Nomodā viņš klusēdams gu­lēja kādu laiku, tad gurdi izrunāja pirmos vārdus:

— Vai pēdu neredz?

Kad Guna izstāstīja, cik dziļš sniegs sakritis nedēļas laikā un cik mežā mierīgi, viņš atlaidās atpakaļ uz smar­žīgā zāļu spilvena un aizmiga par jaunu spirdzinošā miegā. Nākamajā rītā piecēlās, it kā nemaz nebūtu sli­mojis, un devās uz stalli apskatīt atjāto kunga zirgu. Vē­rās uz lopiņu ļaunām acīm, it kā kumeļnīca būtu pie notikušā vainīga.

— Nu, kundzenīt, — viņš bargi uzrunāja salno ķēvi. — Paglābies no vilku zobiem? Ko? Nolādētā kungu tarba! Tev pura siens neģeld? Ko? — Tad, piegājis lopiņam klāt, draudzīgi paplikšķināja pa kaklu. — Nekas, ku- melīt, dzīvosi, pieradīsi.

Pēcpusdienā Toms uzkāpa eglē un pārskatīja laukus. Tīruma malā, kā arvien, vīdēja aļņu sliede — to bija iz­dzinuši Andris un Miķelis. Vilkatis apvilka nagu kurpes, pasauca Miķeli trepes paturēt un devās apgaitā. Vilku pēdas nemanīja. Toties zaķu cilpu bija papilnam. Arī smalkie stirnu zābaciņi atstājuši zīmes baltajā ziemas grāmatā. Toms iegāja mežā un atspiedās pret kādu resnu egles stumbru. Gaiss bija tīrs un svaigs. Mežs kluss. Tikai tālumā lielo egļu galotnēs tikko dzirdami šalca rī­tenis. Sirds pukstēja ātri un skaļi.

— Ak debesu tēvs! — Toms pusbalsī teica un nopū­tās. — Ar to nebeigsies. Viņi nāks vilkus medīt. Tāpēc ka viņi ir kungi un viņus spēj pārvērst tikai nāve.

Paša vārdi savādi izskanēja baltajā klusumā. «Viņi ir vārgi un bailīgi,» Toms domāja, un viņa lūpās iezagās ironisks smaids gluži kā Felsbergam. «Trijatā mēs katru muižņ izkvēpinātu. Palaistu vēl vilku baru. Paši ar bul­tām piediegtu neveiklos plinšu kūpinātājus.» Jā. Tas bija iespējams. Bet ko tālāk? Un vai paša sirds klausītu? Iz­domāt jau varēja, bet, ja nu tev jāiet svešā sētā un jā- nogalē cilvēks,.ai, kā rokas necēlās. Toreiz viņi noģalēja aiz bailēm. Bailēs var visu. Redzot sakapātu tēvu,.dēls spēj ļaundarus noslepkavot. Tā ir vaidu tiesa, un tās dēļ vēl netop par melno vīru.

Kokā čakstināja vāvere. Toms lēni pacēla acis. Tad tik­pat lēni pavērsa stopu. Kuplaste tupēja uz tieva zariņa. Varēja šaut droši, neriskējot salauzt bultu vai pienaglot zvēriņu pie koka stumbra. Bet Toms nešāva. Gluži otrādi: uzspēra ar kāju uz koka un atlaida sprūdu. «Kāda vella dzīts staigāju pa rāmu mežu ar uzvilktu stopu?» viņš pikti domāja. Brīdi stāvēja kā sastindzis un raudzījas uz

oranžajiem saules stariem, kas izlauzās cauri egļu bie­zoknim.

Pēkšņi pāri vaigiem sāka ritēt asaras.

Nesasniedzamos tālumos lidoja balti sapņi: art zemi sava tēva tīrumā un vērot kaimiņmāju pagalmus, vasa­ras saulgriežos priecīgā pulkā lēkt pāri ugunskuram, zie­mas saulgriežos velt lāci, braukt kamanās ciemos pie mātesbrāļa vai tēvabrāļa, ceļā izlaižot brašus līkumus pāri aizsalušiem ezeriem. Dziedāt, draiskoties, smieties. Satikties ar lielo jokdari Garās Spārkles Jērumu, spē­koties ar draugiem. Ak, dzirdēt tikai reizi droši un brīvi sasaucamies un sadziedamies ganus! Dzirdēt vēl r kā, sienu kasdamas, gavilē kaimiņu meitas: «Kumeliņi, ku­meliņi, tu man kaunu padarīji.» Ak debess!

Pēkšņi viņa prātu apgaismoja it kā zibens šautra, i «Kur Sarma?»

Neviens par meitu mājās neteica ne vārda. Bet jauna­vas nemanīja ne vakar, ne šodien. «Kur Sarma?» Andris, šķiet, no rīta vēl bija, bet Sarmas nejuta nekur.

Toms skriešus skrēja uz mājām. Pēdas mina nepa­reizi, tas ar viņu nekad citreiz nebija gadījies. Pieskrēja pie rijas aizelsies. Mute lāgā neprata izsvilpot putna dziesmiņu. Tikko ievēlās rijā, noprasīja Miķelim}

— Kur Sarma?

— Pazudusi.

— Kad?

— Tajā naktī.

—- Uņ tu neteici?

—* Ak, Tom! Mēs visu purvu apgriezām otrādi.

— Skaidrs. Nu nāks stražņiki un paņems mūs kā aunus.

— Kāpēc? Viņa tak nav tikusi līdz mājām.;

— Jūs tur bijāt?

— Bijām.

— Kur tad palikusi?

— Nezinu. Neviens nekā nezina,;

— Kur pēdas?

— Pēdu nebija, brāl. Puteņi.

— Sātans, cik viltīga.

— Nelaimīga, brālīt, „

— Vilkaču mācīta, Nešķīstā laikā bēgusi. Viņa varbūt mājās nemaz negāja, zināja, ka tur mēs viņu sasniegsim

— Tā nebūs, brālīt, Man ļauna jausma.

— Kāda?

— Ance pa ausu galam dzirdējusi.

— Ko?

— Redzi, brāļuk, Andris ir viltīgāks, nekā tu domā. Viņš iestāstījis Sarmai aplamu ceļu. Saproti? Pāri Dziļ­ūdeņu akačiom pie Čūsku saliņas.

— Tur meklējāt?

— Otrās dienas vakarā. Pats zini, cik tur vaļēju velna acu un raganaku. Vai visas var izsukīt? Ko tas līdzētu?