Jānis Mauliņš - Pēdas

— Pie Mades biji?

— Biju.

— Pie Anša?

Miķelis pamāja ar galvu.

— Pie Jakša?

Brālis vēlreiz pamāja.

— Nezina?

— Nezina.

— Ko Andris?

Miķelis paraustīja plecus.

— Esot cerējis, ka Sarma viņu iemīļos. Ceļu aplamu, domājams, stāstījis, meitu pārbaudīdams. Sak, ja negrib, lai lien akačā. Tā nu šī labāk ielīdusi velna acī.

Toms ilgi tincināja Miķeli. Sarmas pazušanu, kā iz­rādījās, viņi bija pamanījuši tikai pēc tumsas iestāšanās, kad putenis jau aurojis uz nebēdu, Pirms tam viņa vēl izstaigājusi birztalu uz aļņa kājām un atnesusi priežu zarus. Noāvusi čabas, atstājusi pusatvērtas rijas durvis un acīmredzot tūlīt atgriezusies atpakaļ mežā. Pēdējo reizi Ance redzējusi viņu skrienam pāri pagalmam kailu galvu mazajā kažociņā, it kā savās vajadzībās. Lakatu bēgle acīmredzot nesusi azotē. Pusstundu vēlāk Madara, nākdama garām pūnei, aizvērusi durvis, iepriekš uzsauk­dama: «Kas tur tik ilgi darās!» Neviens viņai neesot at­bildējis. Sapratusi, ka paviršībā vainīga Sarma, un gra- sījusies meitu par to rāt, bet izrādījies, ka istabā viņas nav. Nolēmusi pagaidīt.

Tad no meža pārnācis Miķelis, atnesdams zaķi, un sie­vietes Sarmu piemirsušas. Pēc brītiņa, kad celts galdā vakariņu pods, Miķelis pēkšņi satrūcies un iejautājies: «Kur Sarma?» Sākuši meklēt, saukt. Nekādas atbildes. Putenis pa to laiku savērpies biezs un dzeldīgs. Nolai­dusies tumša nakts: bāz kaut pirkstu acī, neredzēsi. Mi­ķelis tomēr izjājis. Meklējis visu nakti. Atgriezies rīta

pusē īsi pirms Toma un Andra atnākšanas. Paspējis ap­ciemot Madi un Ansi un divreiz nojāt gar purva malu. Otrā dienā viņi jājuši abi ar Andri. Nodzinuši zirgus līdz drebēšanai. Veltīgi. Tajās dienās pasauli bez mitas kūlis balts, dusmīgs sniegputenis. Tālāk par simt soļiem neviens neko neesot spējis saskatīt. Trešajā dienā ar svaigiem zirgiem aizjājuši līdz kalējam. Atpakaļceļā ilgi maldījušies, līdz atraduši purvu. Viss velti. Ne pēdas, ne zīmes, Pat vilkus ne reizi nemanījuši…

— Kas zina, vai viņa vēl mežā mīt? — Toms domīgi sprieda.

Miķelis purināja galvu.

— Ar mazu kriksīti gaļas un gabaliņu plāceņa? Nav - jau zvērs, bet cilvēks. Būtu vismaz lielais kažoks bijis mugurā. Kā citādi nakti kupenā nogulēsi.

— Viņas nelaime, mūsu laime, — Toms teica un smagi nopūtās.

Vakarā Vilkatim agri uzmācās miegs. Sāpēja visi kauli. Rītā viņš nogulēja līdz saullēktam. Modināja Guna. No āra ieskrēja lielākie puikas, svaigi un priecīgi.

— Apmīļo viņus, — sieva skubināja.

Toms paplēta rokas. Abi dēli metās viņam virsū, viens otru grūstīdami. Vilkatis sakampa nerātņus un piespieda pie krūtīm. Acīs viņam iemirdzējās saule. Viņš nodo­māja, ka vēl ilgi jābūt stipram un, ja vajadzīgs, arī ne­žēlīgam.

Vilkači tonedēļ vēl reizes piecas apstaigāja mežu un tuvējo slīkšņu, meklēdami pazudušo jaunavu, bet bez panākumiem.

Šarma bija pazudusi bez miņas.

Sestā nodaļa SAUSA VASARA

Vilkača avots ir tāds avots, kur ūdens iztek no koka saknes pret kalnu.

Tautas ticējums

Toms deva sev zvērestu piecus gadus neiziet no meža. Aļz pateicības meža gariem apņēmās visu ziemu barot vilkus. Kā par spīti, Pelēča dzimta šajā pusē togad vairs nerādījās. Par zvēru briesmu darbiem nāca ziņas no citiem apvidiem.

Ziema, kā parasti, bija dziļa un barga. Pēc meteņiem gan tikpat kā vairs nesniga, spīdēja saule un naktīs skaudri sala, bet lielo puteņu nedēļā sapūsto kupenu pietika atliku likām, lai meži paliktu neizbrienami.

Baložu mēnesī saulē kupenas palēnām dila, bet droša sērsna neveidojās, jo atlaidās tikai no pašas virspuses. Sulu mēnesī izkusušais valgums saltajā vējā tūlīt iztvai­koja, neatstādams ūdenslāmas. Vīri runāja, ka pēdējie pajūgi uz Zviedriju aizbraukuši sulu mēneša sākumā, bet jūras līcī kamanu ceļš turējās vēl līdz pat sulu mēneša vidum. Runāja par jaunu karu un sērgu tuvošanos. Ve­cais Repulis, Indriķa tēvs, pareģoja badu un uguni.

Katru dienu, kā jau pavasarī pienākas, saule kāpa augstāk. Sējas mēneša sākumā uz tīrumiem, ja tie atra­dās ziemeļu nogāzēs vai mežu aizsegā, vēl dēdēja palsas kupenas.

Sniega laikā vīri bija sadzinuši sētā malku, saveduši būvbaļķus Andra kambarim. Puisis par Sarmas zaudē­jumu ilgi nesēroja. Iecerēja sev uzbūvēt atsevišķu mītni. Sējas mēneša beigās dienas kļuva pavisam karstas. Dien­vidus nogāzēs tīrumi izkalta. Pāri baltajiem kruvešiem viļņoja svelmīgs gaiss. Ij zāle jau tvīka pēc valgmes, bet mežā slīkšņu gravas ēnu krastā sniegs saglabājās līdz saulgriežiem. Savāds laiks.

Auzas, kvieši un griķi aiz sausuma nemaz neuzdīga. Nolaidenumos gan asni izspraucās, bet tūlīt sāka bālēt. Tāpat čurnēja meža stūrī iesētie mieži. Drīz pakalnēs čaukstēja sakaltusī zāle, un govis uz lauka nebija no­turamas. Vienīgi strauts, ko baroja avoti un lēnīgi kūs­tošās gravu un mežu nostūros sadzītās sniega sanesas, raiti čaloja, tecēdams cauri bebru aizsprostiem.

Toms apstaigāja laukus. Skuma. Vai tas nebija debesu sods? Tikko viņš nolēma kļūt par godīgu zemnieku, klāt jauni pārbaudījumi.

Madara svētozolu birzī dedzināja ziedokli Pērkonam. Kad trīs dienas pēc kārtas ^viņa to bija darījusi, aiz meža sabiezēja tvanums un tālumā atskanēja debesu teva bargā balss. Visi iznāca pagalmā. Toms uz pamali raudzī­jās neticīgi. Gaiss bija sauss. Bezdelīgas lidoja divmežu augstumā. Upes šalkoņu nevarēja dzirdēt. Koku lapas nesmaržoja.

Mākonis kāpa augstāk. Sievietes, Miķelis, Andris un bērni, saposušies goda drānās, pulcējās piekalnītē. Vie­nīgi Toms strādāja* Staigāja pāri tērcītei ar savādiem kokiem rokās, sprauda zarus zemē, tupās, lūkojās, mē­rīja. Beigās pavisam nogūlās smiltīs uz meža stūrī sa­dzeltējuša miežu tīruma,

— Miķeli, ko viņš tur kunkstās? «*» Madara prasīja.

—« Nezinu,

— Pasauc, lai nāk pie mums.

—> Nesaukšu, Ja Viņš ko bumburē, tad labāk neaiztikt,

— Ko ta uz plika, sausa tīruma? — Madara nelikās mierā. — Vai no tvīkuma nav galva samežģījusies?

Miķelis papurināja sprogas.

— Nav»i, Tā varbūt izskatās, bet nav, Es viņu pa­zīstu.

— Ko ta viņš tur dara? Vai zini?

— Nezinu, māt,

— Eh! — Madara nogrozīja galvu. Būtu vismaz Pērkonu godājis,

Sarunā iejaucās Ance.

— Atmini, kādu gudru vilcēni viņš izaudzēja. Izglāba pašu, — viņa teica.

— Bet tagad, re, kā ar šito kucēnu noņemas Andris, —• Madara samierinoši sprieda, pamādama uz meža pusi, kur aizgāja Andris ar Ķēniņu.

— Atnesa Toms, Ance aizrādīja, — Andris ne­prata kucēnus atrast.

Puikas, izdzirduši, ka tēvs tīrumā taisa, kas zina, kaut ko traku, metās skriešus pie viņa. Toms tūlīt viņus iz­rīkoja. Par visiem ātri vien nosprauda stigu pāri tērcei.

Kad darāmais bija izplānots, Toms apsēdās pie Avota birstalas un, galvu atliecis, brīdi vērās melnajā pērkona mākonī, kam apakšdaļā jau vīdēja baltums. Pēc brīža no­krita dažas lielas zilas lietus lāses, uzsizdamas no sau­sajām smiltīm putekļu pūtes. Mākonis izplēnēja. Drīz atkal spīdēja karsta, sausa saule. Vienīgi gaiss šķita kļu­vis nedaudz vēsāks un valgāks, jo nu varēja dzirdēt tālā bebru aizsprosta čalas.

Miķelis nāca brālim pretī un jautājoši raudzījās viņam sejā.