Dzeks Londons - Pagāns

— Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi at­cirta.

— Valdība paziņoja, ka viņam neesot bijis tiesību šaut pēc tam, kad melnie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaid­roja.

— Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizen­tēriju, — stūrmanis piemetināja.

— Interesanti, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut kuģojurns būtu jau beidzies.

Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija no­rādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plantācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sidnejā; par rpatrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet šis rnelnais bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot Atgādāties. Jā, arī baltos cilvēkus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz šis apēdis kādu slimu balto.

— Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmiņās. — No viņš mans gauži slims ilgi būt. Mans pendēris skriet un skriet.

Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stā­voklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām Ģsot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārciņām. Meln­ādaino galvas viņš pārdodot par vienu mārciņu. Vēl vi­ņam esot arī dažas knauķu galvas — nelāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.

Piecas minūtes vēlāk Bertijs, apsēdies uz kuģa kāp­nēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis saņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pa­matīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Dienas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja to darīt, jo ikviens ieze­mietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejau­kiem augoņiem un ēdēm.

Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovju dūksnāju vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dze­loņstiepļu pinumu. Izskatījās tīri pēc gatavošanās uz no­pietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lo­kiem un bultām, kā arī snaidera šautenēm, viņam vēl de­dzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļojums bijis galā.

Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negri­bīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka ne­kaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja viņus atpakaj krastā.

— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — no­teica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.

Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cilvēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemiešus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un iekabināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēk­šņi sagrāba tik dedzīgas alkas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekš­galu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās ceļā, cits pakaļ citam pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja, sastindzis aiz šausmām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pilnīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci sa­vervētie, un katram no tiem viņš iepriekš bija samaksājis trīsdesmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.

Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūr­manis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stienīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitā­tes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lupatlēveros.

Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā izmak­sāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz samukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpa­kaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bēdas aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tālab Bertijs nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viņš zināja tikai to, ka abi vīri pamatīgi apdzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie di­zentērijas gadījumiem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad abi nolikās gulēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja un līdz pat rītausmai stāvēja baigajā sar­dzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uzbrukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.

Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardzē. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņēmās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpošanu kaptei­nim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remin­džas plantācijas Gvadalkanārā — un Bertijs, ar atvieglo­juma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.

— Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters Heri­vels paklusām teica, pavilcis viņu pie malas. — Paklīdu­šas baumas par dumpi, un arī man jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis; tomēr pats es do­māju, ka nieki vien būs.

— Cik… cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Bertijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.

— Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — misters Heri­vels jautrā garā atteica, — bet mēs trīs un tad vēl, pro­tams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.

Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto uzvārdu, tik ļoti tam svila paziņot, ka gribot atstāt darba vietu.

— Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nāk­dama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti atkārtosies Hohono briesmas.

— Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.

— Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Isabelas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba šoneri, nonā­vēja kapteini un stūrmani, un viss bars aizbēga uz Ma- laitu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur, Hohono, viņi dzīvoja pārāk nepiesardzīgi, šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Ārkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!

Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad aiz muguras pavisam tuvu norībēja šautenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.

— Jā, nudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvald­nieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, lai pārliecinātos, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.