Dzeks Londons - Pagāns

Tas viss man kļuva skaidrs Papeetē tūlīt pēc tam, kad viņš paziņoja, ka sekos man kaut līdz pasaules malai. Tolaik Papeetē pastāvēja tāds kā klubs, kur pulcējās pērļu uzpircēji, tirgotāji, kapteiņi un visvisādi dienvidu jūru avantūristi. Spēlēts tika uz augstām likmēm un dzerts arī tika uz nebēdu, un es diemžēl aizkavējos ilgāk, nekā pie- dienējās. Lai cik vēlu es izgāju no kluba, Otoo mani vien­mēr gaidīja un pavadīja uz mājām.

Sākumā es par to smaidīju, pēc tam sabāru viņu. Tad es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka man nav vajadzīga aukle. Pēc tam, iznācis no kluba, es viņu vairs neredzēju. Pēc kādas nedējas es pavisam nejauši atklāju, ka viņš joprojām pavada mani uz mājām, lavīdamies pa ielas otru pusi mango koku ēnā. Ko es varēju darīt? Un tad es sa­pratu, kas jādara.

Pašam nemanot, es sāku pārrasties mājās agrāk. Lietai­nās un vējainās naktīs, pašā ēverģēlību un izpriecu kar­stumā no manis neatstājās doma par Otoo, kas nīkst sar­dzē zem pilošajiem mango kokiem. Tas patiesi bija viņa nopelns, ka es kļuvu labāks. Viņš tomēr nebija nekāds puritānis. Viņš neko nezināja par kristīgo morāli. Visi Bora-Bora iedzīvotāji bija kristīti, bet viņš bija pagāns, vienīgais neticīgais salā, liels materiālists, kurš zināja, ka nomiris viņš būs beigts. Viņš ticēja cilvēku godīgumam un taisnīgumam. Sīka nelietība viņa goda kodeksā bija gandrīz tikpat smags noziegums kā zvēriska slepkavība, un es biju pārliecināts, ka viņš vairāk cienīs slepkavu ne­kā nožēlojamu blēdi.

Kas attiecas uz mani pašu, viņš bija pret visu, kas nāca man par sliktu. Pret spēli viņš neiebilda. Viņš pats bija aizrautīgs spēlmanis. Bet vēlas nomoda stundas, viņš paskaidroja, kaitējot veselībai. Viņš pazina cilvēkus, kuri nomiruši ar drudzi tāpēc, ka nebija rūpējušies par savu veselību. Viņš nebija atturībnieks un, strādājot uz jūras, izmircis līdz pēdējai vīlītei, labprāt iedzēra glāzi viskija. Citiem vārdiem sakot, viņš ticēja, ka alkohols ir noderīgs tad, ja to lieto ar mēru. Viņš bija redzējis dau­dzus cilvēkus, kurus džins vai viskijs bija iedzinis kapā vai apkaunojis.

Otoo vienmēr rūpēja mana labklājība. Viņš domāja par manu nākotni, apsvēra manus plānus un interesējās par manu likteni vairāk nekā es pats. Sākumā, kad vēl neno­jautu, ka Otoo interesējas par manām lietām, viņam va­jadzēja pašam uzminēt manus nodomus, kā tas, piemēram, notika Papeetē, kad es gudroju, vai pieņemt par kompan­jonu kādu lapsīgu puisi, manu tautieti. Es nezināju, ka viņš ir blēdis. Neviens baltais Papeete to nezināja. Otoo arī nezināja, bet viņš redzēja, cik nešķirami mēs esam kļuvuši, un nolēma pats visu izdibināt. Tahiti piekrastē apkārt dauzās vietējie matroži no visām jūrām, un aiz­domu skubinātais Otoo tikmēr pinās ar viņiem, kamēr savāca pārliecinošus faktus, kas apstiprināja viņa aizdo­mas. Jā, viņš daudz ko uzzināja par Rendolfu Votersu. Kad Otoo sāka man to stāstīt, es neticēju, bet, kad es to izstāstīju Votersam, viņš, ne pušplēsta vārda nebildis, ar pirmo tvaikoni aizbrauca uz Oklendu.

Atklāti sakot, sākumā mani kaitināja tas, ka Otoo bāž degunu manās darīšanās. Taču es zināju, ka tas tiek darīts pilnīgi nesavtīgi, un drīz vien biju spiests atzīt, ka viņš ir gudrs un piesardzīgs. Viņš pastāvīgi uzmanīja, ka nepalaižu garām kādu izdevību, un bija vienlaikus vērīgs un tālredzīgs. Drīz viņš kļuva par manu padomdevēju un pārzināja manas lietas labāk nekā es pats. Manas intere­ses viņam bija tuvākas nekā man. Tolaik es biju puiciski bezrūpīgs, devu priekšroku nevis dolāriem, bet romantikai, nevis ērtai naktsmītnei, bet piedzīvojumam. Tāpēc labi vien bija, ka mani kāds pieskata. Es zinu: ja nebūtu bijis Otoo, šodien manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.

No daudziem piemēriem atļaujiet minēt vienu. Kad de­vos uz Paumotu pēc pērlēm, man jau bija neliela pieredze melnādaino vervēšana. Samoa mēs ar Otoo palikām krastā — īstenībā mēs bijām uz sēkļa —, kad man radās izdevība pieteikties par vervētāju uz brigas, kura piegā­dāja plantācijām strādniekus. Otoo pieteicās uz tās pašas brigas par vienkāršu matrozi, un turpmākajos sešos gados mēs ar dažādiem kuģiem izbraukājām vismežonīgākos Me- lanēzijas nostūrus. Otoo uzskatīja, ka vieta pie stūres aira manā laivā pieder viņam. Mēs parasti izsēdinājām vervē­tāju malā. Sedzēja laiva braukšanas gatavībā stāvēja pār- simt pēdu no krasta, kamēr vervētāja laiva tāpat braukša­nas kārtībā palika šūpojamies viļņos pie paša krasta. Kad es ar savām precēm izkāpu malā un iespraudu smiltīs stūres airi, Otoo atstāja savu vietu un pārsēdās pie vin- čestra, kas pa ķērienam gulēja zem buraudekla gabala. Matroži otrā laivā arī bija apbruņoti, zem buraudekla stēr­belēm gar bortu gulēja snaideri. Kamēr es dedzīgi centos pierunāt pinkainos iedzimtos, lai viņi brauc strādāt uz Kvīnslendas plantācijām, Otoo neizlaida viņus no acīm. Cik reižu viņa paklusais uzsauciens nebrīdināja mani par aizdomīgu rīcību vai draudošām lamatām! Dažkārt trauk­smes signāls bija negaidīts šāviens, ar ko Otoo nolaida

no kājas kādu iedzimto. Kad skrēju uz laivu, viņa roka vienmēr saķēra mani lēcienā. Reiz — es atceros, tas bija tad, kad mēs braucām ar «Santa Anna», — mums uzbruka, kad laiva bija piestājusi krastā. Sedzēja laiva traucas mums palīgā, bet vairāki desmiti mežoņu pa to laiku būtu samaluši mūs miltos. Otoo ar vienu stiepienu bija krastā un ņēmās abām rokām svaidīt uz visam pusēm ta­baku, krelles, kaujas cirvjus, nažus un katūna gabalus.

Tas nu sprogainajiem bija par daudz. Kamēr viņi plē­sās par dārgumiem, mēs iestūmām laivu ūdenī un atīrā- mies pēdas četrdesmit no krasta. Bet pēc četrām stundām es uz tā paša krasta savervēju trīsdesmit cilvēkus.

Sevišķi man prātā iespiedies kāds gadījums Malaitā, Zālamana salu austrumu grupas vismežonīgākajā salā. Iedzimtie bija ārkārtīgi draudzīgi noskaņoti; un kā mēs varējām zināt, ka viss ciems jau divus gadus vāc cilvēku galvas, lai apmainītu tās pret baltā cilvēka galvu? Visi klaidoņi tur ir galvu mednieki — un viņi sevišķi augstu vērtē baltā cilvēka galvu. Tas, kurš to dabūjis, saņemtu visu, ko viņi sakrājuši. Kā jau teicu, viņi šķita ļoti drau­dzīgi noskaņoti, un todien es biju aizgājis gar krastu sa­vus simt jardus no laivas. Otoo bija mani brīdinājis, taču es neklausīju viņam un, kā parasti, iekūlos nelaimē.

Pēkšņi es ieraudzīju no mangrovju biezokņa izšaujamies veselu šķēpu mākoni. Vismaz kādi desmit ķēra mani. Es metos skriet, bet paklupu pār šķēpu, kas bija iedūries man lielā, un pakritu. Melnie, vicinādami garos kātos iestipri­nātus, ar spalvām izrotātus cirvjus, likās pakaļ un grasī­jās nocirst man galvu. Viņi tā kāroja iegūt galvu, ka trau­cēja cits citu. Sajā jūklī man izdevās izvairīties no vai­rākiem cirtieniem.

Un tad parādījās Otoo — Otoo cīnītājs. Viņš nez no kurienes bija izrāvis smagu koka vāli, un tuvcīņā tā bija daudz iedarbīgāka par šauteni. Viņš ielauzās pašā pūlī, tā ka iedzimtie nevarēja sadurt viņu ar šķēpiem, bet cirvji bija tikai par kavēkli. Viņš cīnījās par mani, cīnījās nikni kā vikings. Ar vāli viņš rīkojās apbrīnojami. Galvaskausi šķīda kā pārgatavojušies apelsīni. Tikai pēc tam, kad Otoo bija izklīdinājis uzbrucēju baru, uzvēlis mani plecos un skrēja uz laivu, viņu pirmo reizi ievainoja. Četru šķēpu trāpīts, viņš nokļuva līdz laivai, paķēra vinčestru un sāka šaut, ar katru šāvienu nokniebdams vienu ienaidnieku. Tad mēs sākām irties uz šoneri un pārsējām brūces.