Dzeks Londons - Pagāns

Trīs palikušie iedzimtie mēģināja izrāpties no ūdens uz laiveles dibena. Es kliedzu, lamājos, tuvākajam pat iegāzu ar dūri, bet nekas nelīdzēja. Viņi bija neprātīgu baiļu varā. Laivele varēja noturēt labi ja vienu no viņiem. Kad uz laiveles uzrāpās trīs, tā saslējās stāvus un sazvēlās uz sāniem, iesviezdama viņus ūdenī.

Es atstāju laiveli un peldēju uz šonera pusi cerībā, ka mani uzņems pretī izsūtītā laiva. Viens no iedzimtajiem sekoja man, un mēs plecu pie pleca peldējām uz priekšu, ne vārda nerunādami un laiku pa laikam iegremdēdami seju ūdenī, lai redzētu, vai mums neuzglūn haizivis. Pie laiveles palikušā cilvēka kliedziens pavēstīja mums, ka vi­ņam uzklupušas plēsoņas. Iebāzis galvu ūdenī, es ierau­dzīju lielu haizivi papeldam garām tieši zem manis. Tā bija ne mazāk kā sešpadsmit pēdas gara. Es redzēju, kā tas viss notika. Haizivs sagrāba iedzimto aiz vidukļa, un prom bija nabadziņš. Galva, pleci un rokas visu laiku rēgojās virs ūdens, un nelaimīgais kliedza sirdi plosošā, balsī. Tā viņš tika nests vairākus simtus pēdu, kamēr pa­zuda zem ūdens.

Es stūrgalvīgi īros tālāk, cerēdams, ka tā ir pēdējā izsalkusi haizivs. Taču parādījās vēl viena. Vai tā bija viena no tām, kas bija uzbrukušas iedzimtajiem sākumā, vai bija krietni pamielojusies kaut kur citur, es nezinu. Lai nu kā, šī haizivs nesteidzās tā kā citas. Es vairs nejaudāju peldēt tik ātri, tāpēc ka daudz spēka patērēju, cenzdamies neizlaist to no acīm. Es redzēju, kā tā sāka pirmo uzbrukumu. Man laimējās ar abām rokām iesist tai pa purnu un, kaut gan plēsoņas pēkšņais trieciens bezmaz pagrūda mani zem ūdens, tomēr izdevās to padzīt nost. Haizivs pagriezās un sāka mest lokus ap mani. Otrreiz es izglābos ar tādu pašu manevru. Trešais trieciens bija ne­veiksmīgs abām pusēm. Haizivs pagriezās tajā mirklī, kad manas dūres bija pie paša purna un uzbrucēja sāni, kas atgādināja smilšpapīru, norāva vienai rokai ādu no elkoņa līdz plecam (man bija mugurā jaka bez piedurknēm).

Tagad es biju pavisam nokausēts un zaudējis jebkuras cerības. Līdz šonerim bija atlikušas divsimt pēdas. Kad biju iegremdējis seju ūdenī un vēroju haizivi, kas gatavo­jās nākamajam uzbrukumam, starp mums garām papel­dēja brūns ķermenis. Tas bija Otoo.

— Peldi uz šoneri, kungs! — viņš uzsauca. Un viņa balss bija jautra, it kā viss notiekošais būtu joks, nekas vairāk. — Es pazīstu haizivis. Haizivs ir mans brālis.

Es paklausīju un lēni iros uz priekšu, bet Otoo peldēja man apkārt, visu laiku turēdamies starp mani un haizivi, atvairīdams uzbrukumus un drosminādams mani.

— Laivceltņiem norauta takelāža, un viņi nostiprina falles, — Otoo pēc kāda brīža paskaidroja un tūlīt ienira, lai atvairītu kārtējo uzbrukumu.

Kad līdz šonerim bija vēl trīsdesmit pēdas, man vairs galīgi nebija spēka. Es tikko kustināju rokas un kājas. No borta mums svieda virves, taču tās krita pārāk tālu. Haizivs, redzēdama, ka tās nenodara nekā ļauna, kjuva dro­šāka. Vairākas reizes tā tikko nesagrāba mani, bet izšķi­rošajā mirklī iejaucās Otoo. Protams, viņš varēja glābties kurā katrā laikā. Viņš tomēr palika pie manis.

— Ardievu, Cārlij! Man ir beigas! — es tikko spēju izdvest.

Es zināju, ka tās ir beigas, ka pēc brīža es celšu ro­kas un laidīšos dibenā.

Bet Otoo iesmējās un teica:

— Es tev parādīšu jaunu triku. Tai haizivij kļūs slikta dūša.

Kad haizivs grasījās peldēt man klāt, Otoo ienira aiz manis.

— Pagriez mazliet pa kreisi! — viņš uzsauca. — Tur uz ūdens ir virve. Pa kreisi, kungs, pa kreisi!

Es mainīju kursu un peldēju uz priekšu. Biju jau gan­drīz bez samaņas. Kad biju satvēris virvi, no šonera at­skanēja kliedziens. Otoo vairs nebija redzams. Brīdi vēlāk viņš parādījās virs ūdens. Abas plaukstas bija norautas, no stuburiem šļācās asinis.

— Otoo! — viņš paklusi uzsauca. Un viņa skatiens pauda to pašu mīlestību, kas skanēja viņa balsī.

Tikai tagad vienīgo reizi, savas dzīves pēdējā mirklī, viņš nosauca mani šajā vārdā.

— Ardievu, Otoo! — viņš izkliedza.

Tad viņu parāva zem ūdens, bet mani uzvilka uz klāja, kur es kapteiņa rokās zaudēju samaņu.

Tā aizgāja no dzīves Otoo, kurš bija mani izglābis, padarījis par cilvēku un pēc tam atkal izglābis. Mēs sati­kāmies orkāna rīklē un šķīrāmies haizivs rīklē. Starp šiem notikumiem bija pagājuši septiņpadsmit gadi, un es droši varu apgalvot, ka melnādaino un balto cilvēku nekad nav saistījusi tāda draudzība. Ja Jehova savos augstumos pa­tiešām ir visu redzošs, tad Otoo, vienīgajam pagānam no Bora-Bora salas, viņa valstībā nebūs pēdējā vieta.

baismīgās Zālamana salas

Nav vis tukšas valodas, ka Zalamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pa­saule arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr nepieredzējušam jaunpienacējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas iz­pratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zā­lamana salas tiešām var rādīties baismīgas.

Pilnīga taisnība, ka drudzis un dizentērija tur plosās bez mitas, mudžētmudž no riebīgām ādas slimībām, bet pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesūcas ikvienā ādas pora, brūcē vai nobrāzumā, radīdams ļaundabīgus trumus, tiesa arī, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izspru­kuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un taisnība, ka iezemieši Zā­lamana salās if īsti mežoņi, kas kārīgi rij cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu iz­pratnes, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugurkaulu no smadzeņu pamatnes. Nenolie­dzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaitā, starpcilšu darījumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarītajām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecīfjas objekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kopkatlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pēdīgi kāds dū­šīgs karavīrs ceļ priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tie­sības uz kopkrājumu.

Viss minētais tiešām ir taisnība, un tomēr atrodas bal­tie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam viņam vēl jābūt īstā kaluma vīram. Viņa dvēselei jānes dziji iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt likte­nīgi nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma da|a kolosālas pašpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pārāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs ir tās īpašības, kas balto cilvēku padarījušas nenovēršamu. Ak jā, vēl kas — baltajam cilvēkam, kurš grib būt neno­vēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augstu vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā ne­drīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam nav va­jadzīga prasme iedziļināties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotībās, paražās un gara spējās, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.