Dzeks Londons - Pagāns

Otrs vilnis aizmēza no «Mazās Zanniņas» treliņus, un, tā kā pakaļgals iegrima ūdenī, bet priekšgals uzšāvās gaisā, viss nožēlojamais dzīvās radības un kravas maisī­jums slīdēja lejup. Tā bija cilvēku ķermeņu straume. Tos nesa kā nu kuro — citu ar galvu, citu ar kājām, citu ar sāniem pa priekšu, citi kūleņoja locīdamies, staipīdamies, raustīdamies, čokurā vilkdamies. Laiku pa laikam kādam izdevās pieķerties pie masta vai pie virves, bet, ķermeņu blīvas spiests, cilvēks atlaida rokas vaļā.

Kāds ar galvu ietriecās labā borta slīdragā. Viņa gal­vaskauss pārsprāga kā ola. Es sapratu, kas mūs sagaida, un uzrāpos uz kajītes jumta, bet no turienes grotmastā. A Čuns un viens no amerikāņiem mēģināja man sekot, taču es biju par veselu lēciena tiesu viņiem priekšā. Ame­rikāni aizskaloja pār bortu kā salmiņu. A Cuns satvēra stūres rata spieķi un iekārās tajā. Bet dūšīga sieviete no raratonga cilts — viņa droši vien svēra divsimt piecdesmit mārciņas — uzkrita viņam virsū un apmeta roku viņam ap kaklu. Ar brīvo roku A Cuns sagrāba pie stūres stā­vošo kanaku, un tieši šajā mirklī šoneris sasvērās uz labo bortu.

Ķermeņu un ūdens lavīna, kas drāzās pār kreiso bortu starp kajīti un treliņiem, pēkšņi mainīja virzienu uz labā borta pusi. Viņi visi tika aizskaloti — sieviete, A Cuns un stūresvīrs, un es, goda vārds, redzēju, ka, atlaidis rokas vaļā un krizdams lejup, A Cuns uzsmaidīja man filozo­fiskā mierā.

Trešais — vislielākais vilnis nodarīja ne mazāku postu. Kad tas uzbruka, gandrīz visi bija sakāpuši takelāžā. Uz klāja varbūt kādi desmit aizrijušies, apdullināti, pusdzīvi nelaimīgie tika valstīti šurpu turpu vai rāpus mēģināja sasniegt drošāku vietu. Viņi aizlidoja pār bortu kopā ar divu atlikušo laivu drazām. Pērļu zvejnieki un es pagu­vām starp diviem viļņiem iegrūst kajītē un ieslēgt tur ap­mēram piecdesmit sievietes un bērnus. Un tomēr tas vi­ņus neglāba.

Bet vējš? Lai cik daudz esmu pieredzējis, es nekad nebūtu ticējis, ka var būt tāds vējš. Tas nav aprakstāms. Vai tad var aprakstīt spoku? Tad jau tikpat labi varētu aprakstīt šo vēju. Tas rāva mums nost apģērbu. Es teicu: «rRāva nost,» — un neesmu pārteicies. Es neprasu, lai jūs man ticētu Es tikai stāstu, ko redzēju un pārdzīvoju. Rei­zēm pats tam neticu. Es paliku dzīvs, un tas ir viss. Nevar stāties pretī šim vējam un palikt dzīvs. Tas bija kaut kas briesmīgs, bet visbriesmīgākais bija tas, ka vējš kļuva aizvien negantāks.

Iedomājieties neskaitāmus miljonus un miljardus tonnu smilšu. Iedomājieties, ka šīs smiltis drāžas ar deviņdes­mit, simt, simt divdesmit jūdžu ātrumu stundā vai vēl ātrāk. Tālāk iedomājieties, ka šīs smiltis ir neredzamas, netaustāmas, lai gan pilnīgi saglabā smilšu svaru un blī­vumu. Iztēlojieties to visu, un jums būs vājš priekšstats par šo vēju.

Varbūt smiltis nav īstais salīdzinājums. Uzskatiet, ka tie ir dubļi, neredzami, .netaustāmi, bet smagi kā dubļi. Nē, tas ir kaut kas vairāk! Uzskatiet, ka katra gaisa mo­lekula ir dubļu pika. Tad mēģiniet iedomāties milzīgu dau­dzumu šādu kopā saplūdušu dubļu piku. Nē, man_trūkst vārdu. Valoda palīdz attēlot parastas dzīves parādības, bet ne jau tādu pārdabisku parādību kā šis vējš. Man labāk nevajadzēja mēģināt to darīt, kā es biju apņēmies sākumā.

Teikšu tikai vienu: šis vējš nosita viļņus. Vēl vairāk: šķita, ka orkāns uzsūcis sevī visu okeānu un svaidās tajā izplatījuma daļā, kur iepriekš bija gaiss.

Protams, mūsu buras jau sen bija skrandās. Bet kaptei­nim Udūzam uz «Mazās Zanniņas» bija ierīce, kādu es uz dienvidu jūru šoneriem nekad nebiju redzējis, — peldo­šais enkurs. Tas bija konisks brezenta maiss, kura augš­malu turēja atvērtu masīva dzelzs stīpa. Peldošo enkuru palaiž līdzīgi pūķim, tas ieurbjas ūdenī tāpat, kā pūķis uzšaujas gaisā, starpība vienīgi tā, ka enkurs paliek per­pendikulārā stāvoklī pie pašas ūdens virsas. Ar šoneri to saista gara virve. Tāpēc «Mazā Zanniņa», vēja dzīta, pa­griezās pret viļņiem ar priekšgalu.

Viss būtu bijis labi, ja mēs neatrastos viesulim ceļā. Tiesa, vējš gan norāva pie rājām piesietās buras, izkus­tināja mastus un samudžināja tekošo takelāžu, tomēr mēs būtu izkūlušies no nelaimes, ja nebūtu sadūrušies ar pašu viesuļvētras centru. Tas mūs arī pazudināja. Nepārtrauk­tās brāzmas bija mani apdullinājušas, sastindzinājušas, paralizējušas, un es jau biju gatavs padoties un mirt, kad mēs iekļuvām ciklona centrā. Mūs satrieca pilnīgs klu­sums. Gaisā nebija ne niecīgākās vēsmas. Cilvēks varēja vai zaudēt prātu.

Neaizmirstiet, ka vairākas stundas mēs ar drausmīgu muskuļu piepūli bijām pretojušies vēja milzīgajam spiedie­nam. Un piepeši spiediena vairs nebija. Man bija tāda sajūta, ka ķermenis pārplīsīs un pajuks uz visām pusēm. Likās, ka visi mana ķermeņa atomi atgrūž cits citu un tūlīt, tūlīt neatturami aiztrauksies izplatījumā. Taču tas ilga tikai vienu mirkli. Tuvojās katastrofa.

Kad vējš bija norimis un spiediens pavisam nokrities, sacēlās viļņi. Tie slējās stāvus, lēkāja, tie uzlidoja līdz padebešiem. Neaizmirstiet, ka no visām debess pusēm vējš pūta uz rāmuma centru. Tāpēc arī no visām debess pusēm šurp vēlās viļņi. Nebija vēja, kas tos apstādinātu. Tie izsprāga no okeāna kā no ūdens spaiņa dibena palaisti korķi. To kustībā nebija nedz kādas sistēmas, nedz secī­bas. Tie bija traki, apsēsti viļņi. To augstums sasniedza vismaz astoņdesmit pēdas. Tie vispār nebija viļņi. Neviens mirstīgais neko tamlīdzīgu nebija redzējis.

Tās bija šļāces, baismīgas šļāces — un nekas vairāk. Astoņdesmit pēdu augstas šļāces. Astoņdesmit! Pat vai­rāk nekā astoņdesmit. Tās sitās augstāk par mūsu mas­tiem. Tās bija strūklas, sprādzieni. Tās bija piedzērušās. Tās krita visur, kā pagadījās. Tās sadūrās un grūstījās. Tās saskrējās un kā tūkstoš ūdenskritumi pašķīda uz vi­sām pusēm. Tāds okeāns, kāds bija te, orkāna centrā, nevienam pat sapņos nav rādījies. Tas bija pilnīgs haoss. Anarhija. Satracinātas stihijas elle.

Kas notika ar «Mazo Zanniņu»? Es nezinu. Pagāns vē­lāk man sacīja, ka viņš arī nezinot. Tā vārda pilnā no­zīmē pārlūza uz pusēm, sajuka gabalos, saira skaidās, pārvērtās smelknē, izzuda. Es attapos, kad biju ūdenī un automātiski peldēju, kaut gan biju jau sācis grimt. Kā tas notika, man nav palicis prātā. Atceros, ka «Mazā Zan­niņa» izjuka; tas droši vien notika tajā brīdī, kad es zau­dēju samaņu. Lai nu kā, bet es biju ūdenī, un vienīgais, ko varēju darīt, bija turēties, kaut gan sevišķas cerības neloloju. Atkal pūta vējš, viļņi bija kļuvuši mazāki un vēlās kā parasti, un es sapratu, ka ciklona centrs ir pāri. Par laimi, apkārt nemanīja haizivis. Orkāns bija izklīdi­nājis nesātīgo baru, kas bija ielencis kuģi ar līķiem un rijis līķus.

«Mazā Zanniņa» sašķīda gabalos ap dienas vidu, bet pēc pāris stundām es uzdūros lūkas vākam. Visu laiku gāza lietus, es ieraudzīju šo vāku pavisam nejauši. Pie gredzena bija piesiets virves gals, un es sapratu, ka no­turēšos vismaz dienu, ja vien neatgriezīsies haizivis. Trīs stundas, bet varbūt vēl mazliet vēlāk, kad es, stingri pie­ķēries pie vāka un aizvēris acis, no visa spēka pūlējos dziļi elpot un vienlaikus nesarīties ūdeni, man izklausījās, it kā es dzirdētu balsis. Lietus bija mitējies, vējš un jūra norimuši. Nepilnas divdesmit pēdas no manis, pieķērušies pie cita lūkas vāka, peldēja kapteinis Udūzs un pagāns. Viņi cīnījās par vāku, vismaz francūzis cīnījās.