Dzeks Londons - Pagāns

— Paien moir! x — es izdzirdēju viņu iespiedzamies un ieraudzīju, ka viņš iesper kanakam.

Kapteinis Udūzs bija pazaudējis visu savu apģērbu, pa­likušas bija tikai smagās, rupjās kurpes. Spēriens bija nežēlīgs, jo trāpīja pagānam pa muti un gandrīz vai ap­dullināja viņu. Es gaidīju, ka kanaks atbildēs ar to pašu, taču viņš drošības labad papeldēja pēdas desmit tālāk. Katru reizi, kad viļņi piedzina viņu tuvāk francūzim, tas, abām rokām turēdamies pie vāka, atspēra kanaku nost un nolamāja viņu par melno pagānu.

— Es iešu un nolaidīšu tevi dibenā, tu baltais lops! — es uzkliedzu.

Es neizpildīju savus draudus tikai tāpēc, ka jutos pārāk noguris. Jau iedomājoties vien, ka_ būs jasaņemas un jā­peld pie viņa, man kļuva nelabi. Tāpēc es pasaucu kanaku un piedāvāju viņam turēties pie mana vāka. Viņš teica man, ka viņu saucot Otoo (izrunā o-to-o) un ka viņš esot

1 Melnais pagāns. (Franču v.) dzimis Bora-Bora salā, kas atrodas vistālāk Sadraudzības salu rietumos. Kā vēlāk uzzināju, viņš pirmais atradis vāku un, pēc kāda laika sastapis kapteini Udūzu, uzaici­nājis viņu glābties kopā, bet kapteinis viņu par šiem pūli­ņiem aizspēris prom.

Tā es pirmo reizi sastapu Otoo, Viņš nebija kauslis. Viņš biļa patīkams, maigs un laipns, kaut gan turpat vai sešas pēdas garš un muskuļots kā gladiators. Viņš nebija kauslis, bet nebija arī gļēvulis. Viņa krūtīs pukstēja lau­vas sirds, un vēlāk es nereti redzēju viņu riskējam tādos gadījumos, kad man nebūtu pieticis drosmes. Es gribu teikt, ka Otoo, lai gan nebļja kauslis un vienmēr vairījās no ķildām, nekad arī neatkāpās briesmu priekšā. Bet jums vajadzēja redzēt Otoo, kad viņš sāka rīkoties! Es nemū­žam neaizmirsīšu, kā viņš apstrādāja Billu Kingu. Tas notika Vācu Samoa. Bills Kings bija izdaudzināts ameri­kāņu flotes smagā svara čempions. Viņš bija zvērs, nevis cilvēks, īsts gorilla, viens no tiem neaptēstajiem skandālu cēlējiem, kuriem visa gudriba ir dūrēs. Viņš sāka ķildu un divas reizes iespēra Otoo, bet pēc tam vienu reizi iesita viņam, iekams kanaks atskārta, ka nu ir jāsit pretī. Ma­nuprāt, nebija pagājušas ne četras minūtes, kad Bills Kings bija pārvērsts par nelaimīgu četru ielauztu ribu, sadragāta apakšdelma un izmežģītas lāpstiņas īpašnieku. Otoo nebija nekādas sajēgas par boksa mākslu. Viņš sita, kā prata, un Bills Kings nogulēja aptuveni trīs mēnešus, kamēr atkopās no tovakar Apijas krastā saņemtajiem si­tieniem.

Taču es jau esmu aizsteidzies pārāk tālu uz priekšu. Tā­tad mēs abi turējāmies pie viena vāka. Katrs no mums pārmaiņus rāpās atpūsties uz tā, kamēr otrs, līdz zodam ūdenī iegrimis, tikai turējās pie vāka ar rokām. Divas dienas un divas naktis, nepārtraukti mainīdamies vietām, mēs klīdām pa okeānu. Beigās es gandrīz visu laiku biju nesamaņā un reizēm tomēr dzirdēju, ka Otoo kaut ko murmina savā dzimtajā valodā. Mēs nenomirām aiz slā­pēm tāpēc, ka atradāmies ūdenī, kaut gan jūras ūdens sālīja un karstā saule cepināja.

Beidzās ar to, ka Otoo izglāba manu dzīvību, jo es at­guvos krastā divdesmit pēdas no ūdens, apklāts ar kokos- palmu lapām, lai saule nespīdētu virsū. Vienīgi Otoo va­rēja atvilkt mani šurp un saspraust smiltīs lapas. Viņš gulēja man blakus. Es atkal zaudēju samaņu, bet, kad pamodos, bija vēsa, zvaigžņota nakts, un Otoo pilināja man mutē kokosriekstu sulu.

Izņemot mūs abus, neviens cits no «Mazās Zanniņas» nebija izglābies. Kapteinis Udūzs acīmredzot bija aizgājis bojā no spēku izsīkuma, tāpēc ka vāks pēc dažām die­nām tika izmests krastā bez viņa. Mēs nodzīvojām pie šā atola iedzimtajiem veselu nedēļu, pēc tam mūs pievāca franču kreiseris un nogādāja Tahiti. Pa to laiku mēs to­mēr bijām izpildījuši vārdu apmaiņas ceremoniju. Dien­vidu jūrās šī ceremonija savieno divus cilvēkus ciešāk nekā brālības saites. Iniciators biju es, un Otoo bija stāvā sajūsmā, kad es to ierosināju.

— Tas ir labi, — viņš teica tahitiešu valodā, — tāpēc ka mēs divas dienas kopā skatījāmies nāvei acīs.

— Bet nāve sastomījās, — es teicu pasmaidīdams.

— Jūs bijāt drosmīgs, kungs, — Otoo atbildēja, — un nāvei pietrūka nekaunības, lai sāktu runāt.

— Kāpēc tu sauc mani par kungu? — es jautāju, iz­likdamies aizskarts. — Mēs esam apmainījušies vārdiem. Tev es esmu Otoo. Man tu esi Cārlijs. Un starp mums mūžu mūžos tu būsi Cārlijs, bet es Otoo. Tāda ir paraža. Un pēc mūsu nāves, ja mums būs lemts satikties kaut kur aiz zvaigznēm, kaut kur aiz debesīm, man tu pa vecam būsi Cārlijs, bet es tev — Otoo.

— Jā, kungs, — viņš atbildēja, acīm mirdzot klusā priekā.

— Atkal! — es sašutis iesaucos.

— Vai es varu atbildēt par to, ko izrunā manas lū­pas? — viņš taisnojās. — Tās ir tikai manas lūpas. Bet klusībā es vienmēr teikšu: «Otoo». Kad es domāšu par sevi, es domāšu par tevi. Kad mani kāds sauks vārdā, es domāšu par tevi. Un aiz debesīm un aiz zvaigznēm tu man mūžīgi mūžos būsi Otoo. Vai tas ir labi, kungs?

Es apvaldīju smaidu un atbildēju, ka tas ir labi.

Mēs izšķīrāmies Papeetē. Es paliku krastā, lai atgūtu spēkus, bet viņš ar kuteri aizbrauca uz savu dzimto salu Bora-Bora. Pēc sešām nedēļām viņš bija atpakaļ. Es biju pārsteigts, tāpēc ka, braukdams prom, viņš pastāstīja man par savu sievu un savu nodomu atgriezties pie viņas un aizmirst tādus ceļojumus.

— Kurp tu brauksi, kungs? — Otoo vaicaja, tikko bi­jām paguvuši sasveicināties.

Es paraustīju plecus. Tas bija smags jautājums.

— Klejošu pa pasauli, — es atbildēju, — pa visu pa­sauli, pa visām jūrām un visām salām, kas atrodas šajās jūrās.

— Es braukšu tev līdzi, — viņš vienkārši teica. — Mana sieva ir mirusi.

Man nekad nav bijis brāļa, bet, ja spriež pēc citiem cilvekiem, tad jašaubās, vai kādam ir bijis brālis, kas vi­ņam nozīmētu tikpat daudz, cik man nozīmēja Otoo. Viņš man bija gan brālis, gan tēvs, gan māte. Un es apzinā­jos, ka esmu kļuvis godīgāks un labāks, pateicoties Otoo. Man bija vienalga, ko par mani domā citi, bet man vaja­dzēja palikt godīgam Otoo acīs. Viņa priekšā es nedrīk­stēju aptraipīt sevi. Viņš bija padarījis mani par savu ideālu tāpēc, ka mīlēja un dievināja mani un dažu labu reizi es būtu pastrādājis lielas muļķības, ja mani nebūtu atturējusi doma par Otoo. Viņš lepojās ar mani, līdz man izveidojās paradums nedarīt neko tādu, kas varētu ma- zinat šo lepnumu.

Es, protams, uzreiz nesapratu, kādas ir viņa jūtas pret mani. Viņš mani nekad nenopēla, nekad neaprāja, un es tikai pamazām atskārtu, cik augstu viņš mani vērtē, un pamazām aptvēru, cik sāpīgi aizskaru viņu, nebūdams tik labs, cik labs varētu būt.

Septiņpadsmit gadus mēs bijām kopā, septiņpadsmit ga­dus viņš bija man blakus, sargāja manu miegu, ārstēja mani, kad gulēju saslimis ar drudzi un ievainots, jā, un arī pats tika ievainots, kad metās kautiņā aizstāvēt mani. Viņš pieteicās darbā uz tiem pašiem kuģiem, uz kuriem es, un mēs kopā izbraukājām visu Kluso okeānu no Ha- vaju salām līdz Sidnejas ragam, no Torresa jūras šau­ruma līdz Galapagu salām. Mēs vervējām melnos no Jaunhebridu un Lainu salām līdz Luiziānai, Jaunajai Britānijai, Jaunajai Īrijai un Jaunajai Hanoverai. Trīs reizes mēs cietām katastrofu — pie_ Gilberta,_S_antakrusas un Fidži salām. Mēs pirkām un pārdevām tālāk visu, ar ko varēja nopelnīt dolāru, — pērles, perlamutru, kopru, trepangus, bruņurupuču bruņas un mantas no krasta iz­mestiem kuģiem.