Dzeks Londons - Pagāns

Pirmo reizi es viņu satiku, kad plosījās viesuļvētra, un, kaut gan mēs bijām lauzušies cauri viesuļvētrai ar vienu un to pašu šoneri, es pievērsu viņam uzmanību tikai tad, kad mūsu kuģītis bija izjucis gabalu gabalos. Es, bez šaubām, biju redzējis viņu jau agrāk pārējo mūsu koman­das kanaku vidū, taču nebiju apzinājies, ka viņš tāds eksistē, jo uz «Mazās Zanniņas» bija daudz ļaužu. Bez astoņiem vai desmit kanaku matrožiem, baltā kapteiņa, viņa palīga, kravas uzrauga un sešiem kajītes pasažieriem šoneris bija uzņēmis Ranžirā astoņdesmit piecus klāja pasažierus no Paumotu un Tahiti — vīriešus, sievietes un bērnus, no kuriem katram bija grozi, nerunājot nemaz par matračiem, segām un drēbju paunām.

Pērļu zvejas sezona Paumotu bija beigusies, un visi strādnieki brauca atpakaļ uz Tahiti. Seši kajīšu pasažieri bija pērļu uzpircēji: divi amerikāņi, A Cuns (baltākais ķīnietis, kādu es jebkad esmu redzējis), viens vācietis, viens Polijas ebrejs un es.

Sezona bija padevusies veiksmīga. Nevienam no mums un nevienam no astoņdesmit pieciem klāja pasažieriem nebija iemesla gausties. Visi bija krietni pastrādājuši, un visi ilgojās atpūsties un izklaidēties Papeetē.

«Mazā Zanniņa», protams, bija pārpildīta. Tās ietilpība bija tikai septiņdesmit tonnas, un šoneris nedrīkstēja uz­ņemt ne desmito daļu no tiem salašņām, kurus tas veda. Tilpnes bija bāztin piebāztas ar perlamutru un kopru. Pat noliktava bija pilna ar perlamutru. Tīrais brīnums, kā matroži vispār valdīja šoneri. Pa klāju staigāt nebija iespējams — viņiem vajadzēja līst pa treliņiem.

Naktī matroži staigāja pa cilvēkiem, kuri, es varu ap­zvērēt, gulēja cits uz cita. Turklāt uz klāja atradās cūkas, vistas, maisi ar jamsu un visas iedomājamās vietas bija izrotātas ar kokosriekstu virtenēm slāpju dzesēšanai un banānu saišķiem. Abās pusēs starp grotmasta un fok- masta vantīm zemu, lai neskartu klīverbomi, bija izstieptas gaijas, un uz katras gaijas karājās ne mazāk kā piecdes­mit banānu saišķu.

Bija gaidāms nemierīgs brauciens, pat ja tas ilgtu divas vai trīs dienas, kas būtu iespējams, pieturoties stipram dienvidrietumu pasātam. Taču vēja nebija. Pēc piecām stundām pasāts, vairākas reizes vārgi uzpūtis, norima ga­līgi. Visu nakti nejuta ne mazākās vēsmiņas, un tāda pati atausa nākamā diena — viena no tām žilbinošajām un stiklaini rāmajām bezvēja dienām, kad, jau iedomājoties, ka tu, atvēris acis, ieraudzīsi ūdeni, sāk sāpēt galva.

Otrā dienā nomira cilvēks — kāds no Lieldienu salām, viens no šīs sezonas labākajiem pērļu zvejniekiem lagūnā. Bakas — lūk, kas bija nāves cēlonis, kaut gan es nespēju aptvert, kā tās ievazātas uz kuģa, jo, kad izbraucām no Ranžiras, krastā nebija reģistrēts neviens saslimšanas ga­dījums. Lai nu kā, tās tomēr bija bakas, viens cilvēks bija miris, un trīs gulēja slimi.

Nekas nebija darāms. Mēs nevarējām nedz atšķirt nost slimos, nedz kopt viņus. Mēs bijām saspiesti kā siļķes mucā. Nekas nebija darāms — atlika vienīgi dzīviem pūt un nomirt, proti, nekas nebija darāms pēc tās nakts, kad nomira cilvēks. Tajā pašā naktī kapteiņa palīgs, kravas uzraugs, Polijas ebrejs un četri vietējie pērļu zvejnieki aizbēga ar lielu vaļu medību laivu. Vairāk neko mēs par viņiem nedzirdējām. No rīta kapteinis pavēlēja izsist atli­kušajām laivām dibenā caurumus, un mums vairs nebija kur sprukt.

Tajā dienā nomira divi, nākamajā — trīs, tad nāves gadījumu skaits palielinājās līdz astoņiem. Bija interesanti vērot, kā mēs to uzņemam. Iedzimtos, piemēram, pārņēma mēmas, trulas bailes. Kapteinis francūzis — viņu sauca Udūzs — kļuva ļoti nervozs un runīgs. Reizēm viņš pat trīcēja. Viņš bija garš, taucīgs vīrietis un svēra vismaz savas divsimt mārciņas — īsts gaļas kalns, kas drebēja kā želeja.

Vācietis, abi amerikāņi un es nopirkām visu skotu vis­kiju un nepārtraukti dzērām. Aprēķināts bija lieliski: ja mēs mirksim alkoholā, visi baciļi, kas nonāks mūsu orga­nismā, tūlīt aizies bojā. Aprēķins attaisnojās, kaut gan esmu spiests atzīties, ka arī kapteinim Udūzam un A Cu- nam šī slimība pagāja secen. Francūzis nedzēra nemaz, bet A Cuns iztika ar vienu glāzi dienā.

Tas tik bija laiciņš! Saule atradās zenītā. Vēja nebija nekāda, izņemot biežās brāzmas, kas trakoja no piecām minūtēm līdz pusstundai un, drāzdamās prom, apšļāca mūs ar lietu. Pēc katras brāzmas atkal nežēlīgi svelmēja saule un no saslapušajiem klāja dēļiem kāpa garaiņu mā­koņi.

Tie nebija nekādi patīkamie garaiņi. Tā bija nāvējoša migla, piesātināta ar miljoniem baciļu. Mēs vienmēr ķērā­mies pie glāzes, redzēdami, kā šie garaiņi ceļas no līķiem un mirstošajiem, un parasti mēs atkal dzērām, tikpat kā neatšķaidīdami viskiju. Bez tam mums bija tāds likums: katru reizi, kad aiz borta mudžošajā haizivju barā iemeta kādu līķi, mēs papildus iztukšojām vēl vairākas glāzes.

Pagāja nedēļa, un viskija krājumi izbeidzās. Tas bija labi, jo citādi mani šodien vairs neredzētu starp dzīva­jiem. Ir jābūt skaidrā prātā, lai pārlaistu to, kas nāca pēc tam, jūs man piekritīsiet, ja minēšu kaut vai šo nelielo detaļu, — galu galā dzīvi palikām tikai divi. Otrs bija pagāns, tā vismaz viņu nosauca kapteinis Udūzs tajā brīdī, kad es pirmo reizi uzzināju par šā cilvēka eksis­tenci. Taču nesteigsimies priekšā notikumiem.

Nedēļa bija pie beigām, viskija krājumi cauri un pērļu uzpircēji atkal skaidrā prātā, kad nevilšus uzmetu acis barometram, kas karājās kopkajītē. Paumotu norma ir divdesmit deviņi deviņdesmit, un mēs bijām pieraduši re­dzēt, ka bultiņa svārstās starp divdesmit deviņi astoņ­desmit pieci un trīsdesmit vai pat trīsdesmit nulle pieci, bet ar to, ko ieraudzīji* es, — bultiņa bija noslīdējusi līdz divdesmit deviņi sešdesmit divi, — būtu pieticis, lai at- skurbinātu vispilnāko pērļu uzpircēju, kas jebkad mēģi­nājis noslīcināt baku mikrobus skotu viskijā.

Es pievērsu tam kapteiņa Udūza uzmanību, un viņš at­bildēja, ka jau vairākas stundas skatoties, kā barometrs krītas. Neko sevišķu pasākt vairs nevarēja, taču to, kas šajos apstākļos bija darāms, kapteinis veica lieliski. Viņš nolaida visas vieglās buras, atstājot tikai vētras buras, izvilka glābšanas virves un gaidīja vēju. Viņš kļūdījās tad, kad vējš bija klāt. Viņš nolikās dreifā, un tas ir pa­reizi, ja kuģis atrodas uz dienvidiem no ekvatora, ja — un tas bija viņa misēklis, — ja kuģis nestāv orkānam ceļā.

Bet mēs stāvējām viesuļvētrai ceļā. Es par to spriedu no tā, ka vējš nemitīgi pieņēmās spēkā un barometrs nemitīgi kritās. Es uzskatīju, ka šoneris ir jāpagriež un jā­iet ar kreiso halzi, kamēr barometrs vairs nekrītas, un tikai tad jāliekas dreifā. Es strīdējos ar kapteini, kamēr novedu viņu līdz histērijai, bet viņš palika pie sava. Pats ļaunā­kais bija tas, ka man neizdevās pierunāt pārējos pērļu uzpircējus atbalstīt mani. Galu galā kas tad es tāds biju, lai pazītu jūru un tās īpatnības labāk nekā daudz piere­dzējis kapteinis? Tā viņi droši vien sprieda.

Vējš vēla šausmīgus viļņus, un es nekad neaizmirsīšu pirmos trīs viļņus, kas gāzās virsū «Mazajai Zanniņai». Tā sasvērās uz vienu pusi, kā palaikam mēdz notikt, kad kuģi liekas dreifā, un pirmais vilnis aizšalca pār klāju. Glābšanas virves bija domātas tikai stiprajiem un vesela­jiem, bet arī no tām ir maz labuma, kad sievietes un bērni, banāni un kokosrieksti, cūkas un grozi, slimie un mirstošie blīvā, spiedzošā, kaucošā masā tiek valstīti pa klāju.