Dzeks Londons - Pagāns

Septiņpadsmit gadu mēs turējāmies kopā. Viņš pada­rīja mani par cilvēku. Es vēl šodien būtu kravas pārzinis, vervētājs un vispār no manis vairs nebūtu ne miņas, ja nebūtu bijis Otoo.

— Tu esi iztērējis savu naudu un vari nopelnīt vēl, — viņš reiz teica man. — Tagad ir viegli tikt pie naudas. Turpretī, kad kļūsi vecs, nauda izsīks un tu vairs nebūsi spējīgs nopelnīt. Es to zinu, kungs. Esmu izpētījis balto cilvēku paradumus. Piekrastē ir daudz sirmgalvju, kuri kādreiz bijuši jauni un spējuši nopelnīt naudu tāpat kā tu patlaban. Tagad viņi ir veci un viņiem nekā nav, un viņi gaida kādu jaunu puisi, kas nokāps no kuģa un izmaksās viņiem.

Melnādainais plantācijās ir līdzīgs vergam. Viņš saņem divdesmit dolāru gadā. Viņš strādā vaiga sviedros. Uz­raugs nestrādā vaiga sviedros. Viņš jāj uz zirga un ska­tās, kā melnais strādā. Viņš saņem divsimt dolāru gadā. Es esmu šonera matrozis. Es saņemu piecpadsmit dolāru mēnesī. Tas tāpēc, ka esmu labs matrozis. Es strādāju vaiga sviedros. Bet kapteinis zviln audekla nojumē un sūc alu no lielām pudelēm. Es nekad neesmu redzējis, ka viņš paceltu buras vai rīkotos ar airi. Viņš saņem simt piecdesmit dolāru mēnesī. Es esmu matrozis. Viņš ir na­vigators. Kungs, es domāju, ka būtu ļoti labi, ja tu mācītos navigāciju.

Otoo skubināja mani to darīt. Kad es kā kapteiņa otrais palīgs devos savā pirmajā .braucienā ar šoneri, viņš devās man līdzi un bija lepnāks par mani, ka es komandēju. Bet Otoo nelikās mierā.

— Kapteinim labi maksā, kungs, bet viņa pārziņā ir kuģis, un viņš visu laiku ir nodarbināts. Kuģa īpašnieks — lūk, kas saņem vairāk. Kuģa īpašnieks ar saviem daudza­jiem ierēdņiem sēž krastā un taisa naudu.

— Tiesa gan, bet šoneris maksā piectūkstoš dolāru, tur­klāt vecs šoneris, — es iebildu. — Es drīzāk nosirmošu nekā sakrāšu piectūkstoš dolāru.

— Baltais cilvēks ātri var kļūt bagāts, — Otoo tur­pināja, rādīdams uz krastu, kas bija noaudzis ar kokos- palmām.

Toreiz mēs braukājām gar Gvadalkanaras austrumu krastu, uzpirkdami riekstus.

— Attālums starp šo divu upju grīvām ir divas jū­dzes, — viņš sacīja. — Līdzenums iestiepjas tālu salā.

Pašlaik tam nav nekādas vērtības. Bet ko var zināt? Pēc gada vai diviem par šo zemi maksās bargu naudu. Te ir ērti izmest enkuru. Okeāna tvaikoņi var pienākt pie paša krasta. Tu vari nopirkt no vecā virsaiša četras jūdzes platu zemes joslu par desmittūkstoš pakām tabakas, desmit pu­delēm džina un Snaidera šauteni, kas tev izmaksās ap simt dolāru. Tad tu noslēgsi darījumu ar pilnvaroto, pēc gada vai diviem pārdosi zemi un kļūsi par kuģa īpašnieku.

Es paklausīju Otoo padomam, un viņa pareģojums pie­pildījās, tiesa, gan nevis pēc diviem, bet pēc trim gadiem. Pēc tam nāca darījums ar pļavām Gvadalkanarā — es paņēmu uz renti no valsts divdesmittūkstoš akru zemes uz deviņdesmit deviņiem gadiem par nominālvērtību. Biju rentnieks tieši deviņdesmit dienas, pēc tam pārdevu zemi par milzu summu kādai sabiedrībai. Otoo vienmēr bija tas, kas visu paredzēja un nepalaida garām izdevību. Viņš ierosināja izcelt nogrimušo «Donkasteru», kas tika pārdota ūtrupē par simt mārciņām un pēc visu izdevumu segša nas ienesa trīs tūkstošus tīras peļņas. Pēc Otoo ierosinā­juma es kļuvu par plantatoru Savaijā un tirgojos ar ko kosriekstiem Upolu.

Mēs vairs negājām jūrā tik bieži kā agrāk. Es biju kļuvis bagāts. Apprecējos un tiku uz zaļa zara, bet Otoo palika tas pats vecais Otoo, kurš klīda pa māju vai iečā­poja kantorī ar koka pīpi mutē, ģērbies par šiliņu pirktā kreklā un četriem šiliņiem pirktās biksēs. Es nevarēju pie­spiest viņu tērēt naudu. Viņam varēja atlīdzināt tikai a* mīlestību, un dievs mans liecinieks, ka mēs visi viņu no sirds mīlējām. Bērni viņu dievināja, un, ja vien Otoo būtu bijis samaitājams, mana sieva būtu viņu izlutinājusi.

Bet bērni! Viņš vienīgais atklāja tiem apkārtējās pa­saules noslēpumus. Viņš mācīja bērniem spert pirmos so­ļus. Viņš sēdēja pie bērnu gultiņām, kad mazie bija slimi Citu pēc cita, kad viņi vēl lāgā neprata staigāt, Otoo ņēma bērnus līdzi uz lagūnu un padarīja par īstiem ūdens iemīt­niekiem. Par zivju paradumiem un zvejas paņēmieniem viņš iemācīja tiem vairāk, nekā es jebkad esmu zinājis. Viņš atklāja arī meža noslēpumus. Septiņu gadu vecumā Toms pazina mežu tā, kā man ne sapņos nebija rādījies Sešu gadu vecumā Mērija bez bailēm gāja pa stāvu klinti, bet es biju redzējis vīriešus, kam pietrūka drosmes to darīt. Tikko Frenkam bija apritējis sestais gads, viņš va­rēja iznirt ar naudas gabalu no piecu metru dziļuma.

— Manējiem Bora-Bora nepatīk pagāni, tur visi ir kris­tīgie. Bet man nepatīk Bora-Bora kristīgie, — viņš teica kādu dienu, kad gribēju pierunāt viņu iztērēt naudu, kas ar pilnām tiesībām piederēja viņam, un ar vienu no mūsu šoneriem aizbraukt uz dzimto salu. Es cerēju, ka šis ceļo­jums iezīmēs lūzumu Otoo psiholoģijā un viņš kļūs iz­šķērdīgāks.

Es saku «ar vienu no mūsu šoneriem», kaut gan pēc likuma tie toreiz piederēja man. Es ilgi stīvējos ar Otoo, lai piedabūtu viņu kļūt par manu kompanjonu.

— Mēs esam kompanjoni kopš tās dienas, kad nogrima «Mazā Zanniņa», — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja tava sirds tā vēlas, būsim likumīgi kompanjoni. Es neko ne­daru, bet tas ir dārgs prieks. Es daudz dzeru, ēdu un smē­ķēju — tas izmaksā lielu naudu, es zinu. Es par brīvu spēlēju biljardu, jo tas ir tavs galds, bet nauda izļet. Prieku ķert zivis uz rifa var atļauties tikai bagātnieks. Aķi un makšķerauklas maksā bargu naudu. Jā, mums nepie­ciešams kļūt par likumīgiem kompanjoniem. Man vaja­dzīga nauda. Es to saņemšu kantorī no vecākā klerka.

Attiecīgie dokumenti tika uzrakstīti un noformēti. Pēc gada es saku gausties.

— Čārlij, — es teicu, — tu esi nejauks vecs krāpnieks, nelaimīgs sīkstulis, nožēlojams sauszemes krabis. Paska­ties, tava peļņas daļa šajā gadā ir bijusi vairāki tūkstoši dplaru. So papīru maņ iedeva vecākais klerks. Te rakstīts, ka tu gadā esi iztērējis astoņdesmit septiņus dolārus un divdesmit centus.

— Vai man vēl kas pienākas? — Otoo nobažījies jau­tāja.

— Es taču teicu — tūkstošiem dolāru, — es atbildēju.

Otoo atplauka, it kā akmens būtu novēlies viņam no sirds.

— Tas ir labi, — viņš sacīja. — Pielūko, lai vecākajam klerkam rēķini būtu kārtībā! Kad man vajadzēs, es pa­ņemšu naudu, un tā kā netrūktu ne centa.

Ja trūks, — viņš cieti teica, — tad atvilks no klerka algas.

Bet šajā laikā, kā es vēlāk uzzināju, Amerikas konsula seifā jau glabājās Karuzersa sastādītais testaments, sa­skaņā ar kuru es biju vienīgais mantinieks.

Bet pienāca gals, tāpēc ka visam reiz pienāk gals. Tas notika Zālamana salās, kur mēs neprātīgās jaunības die­nās bijām strādājuši kā negudri un kur bijām ieradušies vēlreiz, galvenokārt lai atpūstos un pie viena apraudzītu, kā klājas mūsu zemes gabaliem Floridas salā un cik iz­devīga ir pērļu zveja Mboli jūras šaurumā. Mēs bijām izmetuši enkuru pie Savo, cerēdami ietirgot kaut ko vēr­tīgu.

Nu, ap Savo čum un mudž no haizivīm. Iedzimto pa­raža apbedīt mirušos jūrā bija padarījusi haizivis par tu­vējo ūdeņu pastāvīgām iemītniecēm. Man, kā vienmēr, bija tā laime braukt ar niecīgu, pārlādētu iedzimto laiveli, kura apgāzās. Tajā bija, pareizāk sakot, pie tās turējās četri melnie un es. Līdz šonerim bija kādi simt jardi. Tieši tajā brīdī, kad es kliedzu, lai nolaiž no šonera laivu, kāds iedzimtais sāka vaimanāt. Viņš turējās pie laiveles gala, un viņu kopā ar laiveli vairākas reizes pavilka uz leju. Tad viņš atlaida vaļā rokas un pazuda. Viņš bija kritis par upuri haizivij.