Dzeks Londons - Pagāns

Bertijs sāka mesties bāls.

— Sitā pat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pār­valdnieku, — Maktevišs atļāvās piebilst. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztraikšķīja pa visu verandu. Vai pamanījāt tumšo traipu starp kāpnēm un durvīm?

Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.

— Kas tad nu lēcies? — pārvaldnieks noprasīja, uzme­tis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pārplūst?

— Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pu­dura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Ar snaideru. Un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru — lūk, ko es gribētu zināt… O, piedodiet, lūdzu! Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.

— Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Herivels paskaidroja. — Bet dzeriet jel savu kokteili!

— Kur gan viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.

— Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels attrauca, rādīdamies iekaisis.

Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.

— Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaicināja.

Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecības

ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.

— Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata sadabūjis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.

Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvaldnieks satrūkās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.

Tad Maktevišs sāka lādēties:

— To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem nekad nevar uzticēties.

— Izskatās_ diezgan nopietni, — Herivels piezīmēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskārajiem melnādām tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, paņemiet līdzi sa­vas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Deg­ļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.

Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdinošās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Heri­vels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.

— Tā jau ir otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.

Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.

— Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejau­tājās.

— Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs ka­rāsies!

— Tādā veidā jau arī Keipmāršas grāmatvedis nonāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. «Džesijas» ļaudis stāstīja, ka šie trīs jūdžu tālumā varē­juši dzirdēt viņa kaucienus.

— To pavāru es ieslēgšu dzelžos. — Herivels spļaudī­jās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.

Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi neska­nīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.

— Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka… — Maktevišs iz- . kliedza saspringtā balsī.

— Jā, es ēdu to, apēdu daudz, veselu šķīvi! — Bertijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.

Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.

— Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Heri­vels drūmi ieminējās.

— Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.

Ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakarināti dažādi priekšmeti.

— Paklau, Vi-vi, — ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.

Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.

— Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.

— Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja. — Tā ir vislabākā pārbaude.

Herivels piegrāba pilnu karoti ēdiena un lēkšus pielēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.

— Viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.

— Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un neuzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pievērsās Ber- tijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvarotais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pār­liecībā, ka viņš tiks pakārts.

— Nedomāju vis, ka valdība to darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.

— Bet, džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaimanāja, — padomājiet jel par mani arī!

Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.

— Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un, ja …

Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sarunu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.

— Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkār­tīgi pēkšņa lēkme.

— Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret ieze­miešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa …

— Vienīgi džins, — Brauns aizrādīja.

Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizstei­dzās pēc džina pudeles.

— Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gandrīz

pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras sāka tecēt pa vaigiem.

Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja tempera­tūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šau­bas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Makte­višs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem galda viņš slepus pats taustīja savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nemitīgi paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā izgāja uz verandas izlūkot ap­kārtni.

— Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tiem — bez gala. Es domāju, ka vaja­dzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, zināt. Vai jūs nāksiet, Braun?

Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Ber­tijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem puk­stiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pie­lēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja saklausīt Brauna un Makteviša vinčestru dobjos būkšķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.

— Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.

Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.

— Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.

— Tad arī mēs viņus apsvētīsim ar dinamītu, — Heri­vels ierosināja.

Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un apgā­dājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Makte- višu — un tas arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse porcelāna trauku uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkstenis apstā­jās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.