Dzeks Londons - Pagāns

— Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja ski­peris. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ār- krait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pā­rējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļgalā pie be- zanšotes.

— Klājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis piebilda.

— Vai man būtu jāsaprot tā, ka… — Bertijs iesāka, bet aprāvās.

— Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.

— Bet uz klāja? …

— Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas, protams, lai paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.

— Tie paši matroži, kas jums ir tagad?

Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.

— Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz piesar­gājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis muguru, kad tie viņam gāza.

— Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nēģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, citādi valdī­šana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī te tik bieži gadās nejaušas noslīkšanas.

Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa kajītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.

— Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiz­iedams piekodināja. — Man ne visai patīk viņa lūrēšana pēdējās dienās.

— Labs ir, — stūrmanis atteica.

Visi vēl pusdienoja, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.

— Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais ku­ģis visā piekrastē. Bet tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, un vēl tas nebija atdūries rifā, kad laivas jau metās tam virsū. Uz kuģa atradās pieci baltie un kādi divdesmit matroži — Santakrusas puiši un samoieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija šešdesmit algotņi. Tos visus kai-kai. Ķai-kai? Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …

Sinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa treknie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāp­nēm, un Bertijs šausmās pamanīja, ka skriedams viņš iz­rauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis drebēja satrau­kumā, rokā turēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās pa pusei apkārt, it kā draudētu bries­mas no mugurpuses.

— Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldēt.

— Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.

— Auiki, — skanēja atbilde.

— Bet, zināt, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še no­jauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.

Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:

— Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nē­ģeris pārkrita pār malu.

Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespodrās acis pat nepamirkšķinājās.

— Es… es domāju… — Bertijs sl^mījās.

— Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunājās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džei- kobs?

— Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.

Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:

— Acīmredzot nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Arkrait, un pabeigsim maltīti.

Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekšgala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas atradās liela atvilk­tne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detonatoru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žur­nāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un izlasīja tajā, ka divdesmit pirmajā septembrī divi apkalpes locekļi pārkrituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindiņām un sa­prata labāk. Vēl viņš izlasīja, kā «Arlas» laivai pie Suu salas^iizbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skipe­ris ,kf7gājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signali­zācijas laikā nejaušs dinamīta sprādziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par enkurvie- tām, no kurām kuģis aizbēdzis pirmsausmas melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovju purvos un par sāls­ūdens laivinieku flotiļu uzbrukumiem lielākajās lagūnu ieejās. Un viena atzīme allaž atkārtojās: miris ar dizen­tēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka tādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tāpat kā viņš.

— Zināt ko, — Bertijs nakamaja diena sacīja kapteinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.

Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žurnāls atstāts tā mētājamies.

— Un visa tā dizentērija, zināt, tas viss ir blēņas, tā­pat kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs tur­pināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?

Skiperis, skaļiem vārdiem apbrīnojis sava viesa apķē­rību, cienīgi saslējās, lai visu to nicīgi noliegtu, bet tad labsirdīgi pieļāvās.

— Nu redzat, tas ir tā, mister Arkrait. Sīm salām jau pašām par sevi ir pietiekami slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Sabiedrībai jāiz- grūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kār­tībā. Slimošana jaunatnācējus neko neuztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kā­jām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentē­riju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.

— Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — salasās tā kā par daudz nejaušās noslīkšanas gadījumu. Neizskatās vairs ticami. Valdīšana pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.

— Jā, atcerieties vien «Princesi» un to jenkiju stūr­mani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa atradās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis, aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija izbraukuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — samoiešiem un ton- giešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis paspēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrma­nis pakampa trīs patronjostas'un divus vinčestrus un uz­rāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šauteni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka to vairs nevarēja rokā noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vie­tas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad tie salēca ūdeni un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?