Žils Verns: Piecas nedēļas gaisa balonā

— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās. — Esmu to iemīļojis kā jūrnieks savu kuģi, šķiršanās būs sāpīga. Kaut arī mūsu aerostats nav vairs gluži tāds, kā izlidojot no Zanzibāras, tomēr nopelt mēs to nevaram. Tas mums ir lieliški kalpojis, un mana sirds lūzīs, to pametot.

— Nomierinies, Džo! Ja mēs «Viktoriju» pametīsim, tad tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā. Aerostats mums kalpos tik ilgi, cik vien spēs; Kaut nu tas vēl iztu­rētu divdesmit četras stundas!

— «Viktorijas» spēki izsīkst, — vērodams aerostatu, Džo sacīja. — Balons saraujas, tas izlaiž garu. Nabaga «Viktorija»!

— Ja nemaldos, — Kenedijs ierunājās, — pie apvār­šņa redzami kalni, šķiet, tie paši, kurus tu minēji, Semjuel.

— Jā, tie paši gan, — palūkojies tālskatī, doktors ap­stiprināja, -— bet rādās, ka tie ir ļoti augsti, būs grūti tos pārvarēt.

— Vai nevaram kaut kā tos apiet?

— Nedomāju vis, Dik, vai neredzi, kādu milzu platību tie aizņem, gandrīz pusi apvāršņa!

— Izskatās pat, ka tie mūs ielenktu, — Džo piezīmēja. — Tie mācas mums virsū gan no labās, gan kreisās puses.

— Būs katrā ziņā jālido tiem pāri.

Bīstamais šķērslis šķita tuvojamies apbrīnojamā āt­rumā, pareizāk sakot, ļoti spēcīgs vējš rāva «Viktoriju»- tieši virsū asajām smailēm. Lai neietriektos tajās, par katru cenu vajadzēja pacelties augstāk,

— Iztukšojiet ūdens rezervuāru, — Fērgusons pavē­lēja, — atstājiet tikai vienas dienas devu!

— Darīts! — izpildīdams pavēli, Džo teica.

— Vai balons pacēlās? — Kenedijs vaicāja.

— Mazliet, ne vairāk kā par piecdesmit pēdām, — ne- izlaizdams no acīm barometru, doktors atbildēja. — Bet ar to nepietiek.

Patiesi — klinšainās kores draudīgi traucās gaisa ku­ģim pretī, tās atradās daudz augstāk par «Viktoriju»; lai tiktu kalnam pāri, vajadzēja pacelties vēl piecsimt pēdu augstāk.

Viņi izlēja laukā arī deglim nepieciešamos ūdens krā­jumus, atstādami tikai dažas pintes, bet arī tas vēl ne­līdzēja.

— Lai tur vai kas, kalnam pāri tomēr jātiek, — dok­tors neatlaidās.

— Izmetīsim ūdens tvertnes, jo tās ir iztukšotas! *— Kenedijs iesaucās.

— Metiet laukā!

—: Darīts! — Džo pavēstīja. — Tomēr skumji visu tā aizsviest gabalu pa gabalam, —. viņš piebilda.

— Paklau, Džo, neiedomājies tikai vēlreiz uzupurēties kā todien! Zvēri, ka nepametīsi mūs, lai notiktu kas notikdams!

— Nomierinieties, mister Semjuel, es no jums ne- šķiršos.

«Viktorija» pacēlās vēl divdesmit tuāžu augstāk, bet kalna galotnei kā netika, tā netika pāri. Tā bija diezgan slaida smaile, kas vainagoja stāvu klinšu sienu. Kalns vēl aizvien slējās ap divsimt pēdu virs ceļotāju galvām.

«Ja desmit minūšu laikā nepacelsimies virs šīm klin­tīm,» doktors nodomāja, «tad grozs ietrieksies tajās un sašķīdīs.»

— Ko tagad pavēlēsiet, mister Semjuel? — Džo vaicāja.

— Met laukā visus smagos gaļas krājumus, atstāj tikai pemmikānu!

Atslogots vēl par piecdesmit mārciņām, aerostats uz­šāvās diezgan augstu, bet arī tam nebija nozīmes, jo kalna kores līnija vēl nebija pārsniegta. Stāvoklis kļuva draudīgs; «Viktorija» lidoja ļoti lielā ātrumā, šķita, ka tūlīt, tūlīt tā uzskries klintīm un sašķīdīs ga­balos; tāda sadursme patiesi būtu briesmīga.

Doktors pārlaida skatienu grozam. Tas bija gandrīz tukšs.

— Ja vajadzēs, Dik, esi gatavs upurēt savus ieročus!

— Ieročus? — mednieks sašutis iesaucās.

— Mans draugs, ja es to pieprasu, tad tā ir nepiecie­šamība.

— Semjuel, Semjuel!

— Tavi ieroči, ložu un pulvera krājumi var maksāt mums dzīvību.

— Mēs tuvojamies kalnam! —« Džo sauca. — Mēs tu­vojamies!

Bet kalna galotne vēl joprojām slējās desmit tuāžu augstāk par «Viktoriju».

Džo, paķēris segas, aizmeta tās pār bortu. Kenedijam neko nesacījis, viņš tikpat veikli aizsvieda prom vairā­kus maisus ar lodēm un skrotīm.

«Viktorija» pacēlās vēl augstāk; beidzot tā pārspēja bīstamo virsotni, balona galotni jau glāstīja saules stari.

Nemaz tik grūti nebija

Taču grozs vēl aizvien atradās mazliet zemāk par klintīm, kurās tam nenovēršami vajadzēja ietriek­ties.

— Kenedij, Kenedij! — doktors sauca. — Met laukā savus ieročus — vai mēs būsim pagalam!

— Pagaidiet, mister Dik, pagaidiet! — Džo mednieku aizturēja.

Un Diks atskatījies redzēja, ka Džo spēji pazūd zem groza.

— Džo! Džo! — Kenedijs iekliedzās.

— Ak, nelaimīgais! — doktoram izlauzās.

Kalnu kore šajā vietā bija aptuveni divdesmit pēdu plata, bet pretējā pusē pat vēl platāka. Sasniegusi līdzenā lauka līmeni, «Viktorija» nosēdās uz asajiem akmeņiem, kuri čirkstēja vien, kad tā slīdēja tiem pāri.

— Mēs šķērsojam kalnus! Mēs lidojam tiem pāri! Rau, tie jau pārvarēti! — lejā atskanēja balss, un Fēr­gusons kļuva priecīgāks.

Atbrīvojis grozu no sava svara, drošsirdīgais Džo skrēja pa laukumu, pieķēries groza apakšmalai; viņš bija spiests to stingri turēt ciet, jo grozs tiecās izrau­ties viņam no rokām.

Nonācis pie pretējās kalna nogāzes, kur viņa priekšā atklājās bezdibenis, Džo, spēcīgi savicinājis rokas, pa­lēcās un, satvēris trosi, acumirklī ierāpās atpakaļ pie biedriem.

— Tas nemaz nebija tik grūti! — viņš iesaucās.

— Mans krietnais Džo! Labais draugs! — Doktors bija dziļi saviļņots.

— Tikai nedomājiet, ka es to darīju jūsu dēļ, — Džo sacīja. — Nē, vienīgi mistera Dika karabīnes dēļ. Esmu taču viņa parādnieks kopš notikuma ar arābiem. Es labprāt atmaksāju savus parādus, un nu mēs esam no­rēķinājušies. — Un, pasniegdams medniekam viņa dārgo karabīni, Džo piebilda: —- Redzot jūs bez tās, man kļūtu pārāk skumji.

Nespēdams izteikt ne vārda, Kenedijs cieši paspieda Džo roku.

Vispirms Fērgusons pēc zvaigznēm noteica «Viktori­jas» atrašanās vietu: viņi bija gandrīz divdesmit piecu jūdžu attālumā no Senegālas.

— Tagad, draugi, cits nekas neatliek kā šķērsot upi, — atzīmējis šo vietu kartē, doktors teica, —- bet, tā kā te nav ne tilta, ne laivu, tad par katru cenu jā­tiek tai pāri aerostatā; šim nolūkam vajadzēs to vēlreiz atslogot.

— Nesaprotu, kā to varēsim izdarīt, —- trīcēdams par saviem ieročiem, Kenedijs sacīja, —• vienīgi, ja kāds no mums apņemtos pārējo labā uzupurēties uņ pa­likt šeit,. ļ bet šoreiz gan es lūgtu šo godu piešķirt man.

— Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās. — īt kā man šai ziņā nebūtu lielāka pieredze .,,

— Dārgais draugs, nav runa par to, ka atkal kādam jālec laukā no groza, tikai vienam no mums vajadzētu doties uz okeānu kājām; esmu lielisks soļotājs un ne­vainojams mednieks…

— To es nekādā ziņā nepieļaušu! — Džo iebilda.

— Jūsu cēlsirdības cīņa ir pilnīgi lieka, brašie draugi, — Fērgusons viņus pārtrauca, — ceru, ka līdz tādai galējībai nenonāksim; starp citu, kaut arī tas būtu nepieciešams, mēs nekad nešķirtos, bet kopā šķēr­sotu šo zemi.

— Tā gan! — Džo piekrita. — Maza pastaiga nevie­nam nekaitēs.