Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

— Tomēr drošībā neesam, — Fērgusons piebilda.

— No kā tu vēl bīsties, Semjuel? — Kenedijs vai­cāja. — Bez tavas ziņas «Viktorija» nolaisties- nevar, un, pat ja. nolaistos, kas tur liels?

— Kas tur liels? Tad palūkojies, Dik!

«Viktorija» jau atradās virs meža malas, kur varēja saskatīt trīsdesmit jātniekus platās biksēs un plīvojo­šos burnusos. Viņi bija apbruņoti, daži rokās turēja šķēpus, daži — garas musketes; sēžot mundro, straujo zirgu mugurās, viņi jāja sīkiem rikšiem tieši tajā vir­zienā, kurp mērenā ātrumā lidoja «Viktorija».

Ieraugot balonu, jātnieki sāka mežonīgi aurot un vi- . cināt ieročus; melnīgsnējās sejas pauda dusmas un draudus, un vēl ļaunāku izskatu tām piešķīra retās, iz­spūrušās bārdiņas; jātnieki šķērsoja zemās plakankal­nes un gludās nogāzes, kuras nolaidās līdz Senegālas upei.

— Tie droši vien ir nežēlīgās taliba cilts mežoņi, E1 Hadži negantie līdzgaitnieki, -— Fērgusons noteica. — Es gan labāk atrastos džungļos pie plēsīgiem zvēriem nekā kristu šo laupītāju nagos.

— Nudien, visai miermīlīgi viņi neliekas, — Kene­dijs piekrita, — taču nevar noliegt, ka tie ir īsti stip­rinieki.

— Laime, ka šie nezvēri neprot lidot, -— Džo pie­bilda, — arī tas jau ir ieguvums.

— Palūkojieties lejā uz izpostītajiem ciematiem un nodegušajām būdām! — Fērgusons turpināja, Lūk, viņu darbs! Kur agrak zēla plaši lauki, tur bandīti sē­juši neauglību un postu.

— Mums klāt viņi tomēr netiks, — Kenedijs piezī­mēja, —- un, ja vēl izdotos pārlidot Senegālas upi, tad mes būtu pilnīgā drošībā.

— Tev taisnība, Dik, bet jāpiebilst, ka vienīgi tādā gadījuma, ja mēs nenokristu, — nenovērsdams acu no barometra, doktors sacīja.

— Vai zini, Džo, — Kenedijs teica, — drošības dēļ derētu turēt gatavībā ieročus.

— Protams, mister Dik, tas nenāktu par ļaunu, >— Džo piekrita. — Cik labi, ka mēs tos neaizmetām!

— Ak, mana dārgā karabīne! — mednieks iesaucās. <���— Ceru, ka nekas mūs nešķirs.

Un Kenedijs ļoti, rūpīgi pielādēja savu ieroci; pulvera un ložu viņam vēl netrūka.

— Cik augstu mēs pašlaik lidojam? — viņš pavai­cāja Fērgusonam.

— Aptuveni septiņi simti piecdesmit pēdu augstumā; taču pacelties un nolaisties, meklējot izdevīgas gaisa strāvas, vairs nav mūsu spēkos, mēs esam atkarīgi no balona.

— Ļoti žēl, — Kenedijs sacīja. — Vējš, kā par spīti, ir visai mērens, bet, ja ceļā gadītos orkāns, līdzīgs tam, kas plosījās pēdējās dienās, tad šos bandītus mēs sen vairs neredzētu.

—- Tie neģēļi mums seko vienā mierā, — Džo teica, — viņi nepārpūlas, bet jāj sīkiem riksīšiem, it kā pa­staigājoties.

— Ja viņi nonāktu šāviena attālumā, — mednieks piebilda, — es prieka pēc tos izsistu no segliem citu pēc cita.

— Nešaubos, — doktors sacīja, — taču iegaumē, ka arī mēs tad atrastos šāviena attālumā un «Viktorija» būtu lielisks mērķis viņu garajām musketēm; vari iedo­māties mūsu stāvokli, ja balona apvalks tiktu sašauts.

«Viktorijas» vajāšana nemitējās visu rīta cēlienu. Ap vienpadsmitiem aerostats bija pavirzījies piecpa­dsmit jūdžu uz rietumiem. Doktors uzmanīgi pētīja katru mākonīti pie apvāršņa. Viņš, kā arvien, baidījās no vēja maiņām. Kas notiktu, ja viņus sāktu nest atpakaļ uz

Nigēru! Turklāt bija skaidri, manāms, ka balons slīd uz leju. Kopš izlidošanas brīža tas bija jau noslīdējis par trīssimt pēdām, bet līdz Senegālai vēl atlika jūdžu div­padsmit. Lidojot pašreizējā ātrumā, viņi to varēja sa­sniegt tikai pēc trim stundām.

Pēkšņi Fērgusona uzmanību atkal saistīja kliedzieni; nēģeri briesmīgā sašutumā dzina zirgus, cik jaudas.

Paskatījies uz barometru, doktors acumirklī atskārta, ko nozīmē šie kliedzieni.

— Mēs krītam! — Kenedijs iesaucās.

— Jā gan, — Fērgusons apstiprināja.

«Velns lai parauj!» Džo nodomāja.

Pēc ceturtdaļstundas «Viktorija» bija nepilnu piec­desmit pēdu atstatumā no zemes, taču vējš, par laimi, pieņēmās.

Mežoņi auļoja, cik jaudas, un drīz vien norībēja mus- kešu zalve.

— Netrāpīja, stulbeņi! — Džo iesaucās. — Manu­prāt, šos neliešus vajag turēt pieklājīgā attālumā. — Un, notēmējis uz nēģeri, kurš jāja priekšgalā, viņš izšāva; jātnieks novēlās no zirga, pārējie apstājās, un «Vikto­rija» paguva mazliet aizsteigties tiem priekšā.

— Viņi ir piesardzīgi, — Kenedijs piebilda.

— Tāpēc ka nešaubās par panākumiem, — Fērgu­sons sacīja, — bet, ja mēs nolaidīsimies vēl zemāk, vi­ņiem izdosies mūs sagūstīt. Par katru cenu jāpaceļas augstāk!

— Ko vēl varētu mest pār bortu? — Džo gudroja.

— Visu atlikušo pemmikānu! Tā mēs atslogosimies

no trīsdesmit mārciņām.

— Klausos, mister Semjuel! — izpildīdams pavēli, Džo iesaucās.

Kad «Viktorijas» grozs jau gandrīz skāra zemi, tā negaidot spēji pacēlās gaisā, un mežoņiem izlauzās dusmu kliedzieni; pusstundu ^ēlāk aerostats sāka atkal strauji krist uz leju, ūdeņraža gāze sūcās cauri apvalka porām.

Drīz vien grozs tuvojās zemei; nēģeri metās tam klāt, bet «Viktorija», kā parasti tādās reizēs, atsitusies pret zemi, ar augstu palēcienu uzšāvās gaisā, taču, noli­dojusi pāris jūdžu, no jauna slīdēja lejup.

— Vai tiešām mums neizdosies aizbēgt? — Kenedijs nikni iesaucās.

— Met laukā degvīna krājumus, Džo! — Fērgusons pavēlēja. — Svied prom arī darba rīkus, svied visu, kam vien ir kāds svars, arī mūsu vienīgo enkuru, ja ne­pieciešams!

Džo aizsvieda no sienas norautos barometrus, pēc tam termometrus, taču arī ar to nepietika, un, pacēlu­sies augstāk, «Viktorija» pēc mirkļa jau atkal krita le­jup. Nēģeri skrēja tai pakaļ un bija apmēram divsimt pēdu attālumā no tās.

— Met laukā abas šautenes! — doktors medniekam uzsauca.

— Tikai pēc tam, kad tās būs izšautas, — mednieks atbildēja.

Un cits pēc cita norībēja četri jātnieku barā tēmēti šāvieni; bandas nikno kliedzienu pavadībā zemē no­krita četri nēģeri.

«Viktorija» vēlreiz uzlidoja. gaisā; tā atgādināja mil­zīgu gumijas bumbu, kas, atsitusies pret zemi, ar aug­stiem palēcieniem virzās uz priekšu. Skats bija ērmots — trīs nelaimīgie milzu soļiem lūkoja izbēgt vajātājiem, un šķita, ka, pieskaroties zemei, tie līdzīgi Antejam uz­sūc jaunus spēkus. Taču draudīgajam stāvoklim «vaja­dzēja reiz beigties. Dienas vidus bija tuvu. «Viktorija» saruka, iztukšojās, izstiepās; tās apvalks, kļuvis ļen­gans, plīvoja vējā, tafta ieloces šņirkstēja, berzdamās cita gar citu.

— Visvarenais no mums novērsis savu vaigu, — Ke­nedijs teica, — Mums neglābjami būs jākrīt.

Džo neatbildēja, viņš klusēdams skatījās uz saim­nieku.

— Nē, — Fērgusons iebilda. — Vēl varam izmest laukā vairāk nekā piecdesmit mārciņu.

— Vai te maz ir kas laukā metams? — pārliecināts, ka draugs vairs nav pie pilna prāta, Kenedijs iesaucās.

— Grozs, — doktors atbildēja. — Atliek pieķerties tīklam un, turoties pie tā, sasniegt Senegālu. Veicīgāk! Veicīgāk!

Un drosmīgie ceļotāji steidzās izmēģināt šo glābšanās paņēmienu. Viņi pieķērās tīklam, kā doktors bija licis;

Džo, ar vienu roku iekāries tīklā, ar otru pārgrieza vir­ves, kuras saturēja grozu; brīdī, kad «Viktorija» gandrīz skāra zemi, grožs nokrita.