Žils Verns: Piecas nedēļas gaisa balonā

— Atliksim šo apciemojumu līdz nākamajam ceļoju­mam, — Džo smejoties piezīmēja.

— Starp citu, draugi, ja nemaldos, vējš sācis mainīt virzienu un jau manāmi dzen mūs uz austrumiem, bet

>' tādu izdevību nedrīkst laist garām.

Fērgusons izmeta no groza dažus nevajadzīgus priekš­metus, tukšās pudeles un gaļas kasti, kas tagad bija lieka. Pēc tam «Viktorija» uzlidoja viņa nolūkiem izde­vīgākā joslā. Četros no rīta pirmo saules staru gaismā pa­rādījās Segu, Bambaras galvaspilsēta, kuru lieliski va­rēja pazīt pēc tās četriem rajoniem, mauru mošejām un nemitīgās plostu kustības, pārvadājot iedzīvotājus no kvartāla uz kvartālu. Taču vērot apkārtni aeronauti ne­paguva, arī pilsētnieki aerostatu nepamanīja; tas lielā ātrumā aiztraucās tieši uz ziemeļaustrumiem, un doktors Fērgusons pamazām nomierinājās.

— Lidojot tik ātri šajā virzienā, mēs pāris dienās sa­sniegsim Senegālas upi, — viņš teica.

— Bet vai tā būs draudzīga zeme, kurā nonāksim? — Kenedijs vaicāja.

— Ne gluži, tomēr ļaunākajā gadījumā, ja «Viktorija» pēkšņi vairs neklausītu, mēs kājām varētu sasniegt franču koloniju. Kaut nu izdotos noturēties gaisā vēl kā­das simt jūdzes, tad mēs būtu pasargāti no noguruma, bailēm un visādām briesmām un līdz piekrastei nonāktu mierīgā garā.

— Un līdz ar to mūsu ceļojums beigtos! — Džo iesau­cās. — Žēl gan! Ja es tik ļoti neilgotos izstāstīt visiem mūsu piedzīvojumus, tad gan savu kāju uz zemes nekad vairs nespertu. Bet, mister Semjuel, kā jums šķiet, vai mūsu stāstiem kāds noticēs?

— Kas to lai zina, mans krietnais Džo. Katrā ziņā ap­gāzt faktus nebūs viegli. Mūsu startam vienā Āfrikas piekrastē bija tūkstošiem aculiecinieku, un tūkstoši citu sagaidīs mūs otrā tās malā.

— Tādā gadījumā, — Kenedijs piebilda,_— neviens nevarēs apstrīdēt to, ka esam pārlidojuši Āfriku gaisa balonā.

— O, mister Semjuel! — Džo, smagi nopūzdamies, uz­sāka. — Savus zelta tīrradņa bluķus es vēl bieži nožē­lošu. Lūk, tas gan būtu bijis iespaidīgs un neapstrīdams mūsu ceļojuma piedzīvojumu apliecinājums. Ja es sa­viem klausītājiem sāktu dalīt pa gramam zelta, varat iedomāties, kāds pūlis mani ielenktu, uzklausītu un pat apbrīnotu!

27. maijā ap deviņiem rītā zemes izskats mainījās. Tālu stiepās lēzenas nogāzes, pāriedamas pakalnos, kas vēstīja kalnu tuvošanos; aerostatam stāvēja priekšā kalnu grēda, kura šķīra Senegālas un Nigēras baseinus, novir­zot šos ūdens ceļus vai nu uz Gvinejas līci, vai uz Zaļo ragu.

Šo Āfrikas apgabalu līdz pat Senegālai uzskata par ļoti bīstamu; doktoram Fērgusonam tas bija zināms no priekš­gājēju stāstiem; ceļotāji šajā mežoņu zemē bija cietuši daudz smagu zaudējumu un pakļāvušies neskaitāmām briesmām; kaitīgais* klimats te bija pazudinājis lielāko daļu Mungo Pārka biedru. Tāpēc Fērgusons bija nelo­kāmi apņēmies neviesmīlīgajā apgabalā nenolaisties.

Taču viņam. ne mirkli nebija miera. «Viktorija» ma­nāmi tuvojās zemei; atkal vajadzēja aizmest pār bortu veselu kaudzi vairāk vai mazāk vajadzīgu priekšmetu, it īpaši, kad bija jāpārvar kalnu galotnes, bet vairāk nekā simt divdesmit jūdžu lidojuma laikā tas gadījās bieži; tādas augšup un lejup laišanās viņus stipri nogurdināja; «Viktorija», gluži kā Sīzifa akmens, nemitīgi atkal slī­dēja lejup; gāzes apsīkuma dēļ balona atslābušie sāni iekrita, un vējš cirta apvalka dziļajās ielocēs.

— Vai tik balons nav ieplīsis? — Kenedijam paspruka jautājums.

— Nav vis, — doktors atbildēja, — bet acīmredzot gutaperča pārāk augstajā temperatūrā izkususi un ūdeņ­radis sūcas cauri balona apvalkam.

— Kā to novērst?

— Nekas nelīdzēs. Vienīgā iespēja — atslogot aero- statu; metīsim laukā visu, bez kā var iztikt.

— Vai tad te vēl ir kas metams? — apskatīdams jau krietni iztukšoto grozu, Kenedijs domīgi novilka.

— Atbrīvosimies no nojumes, tā ir diezgan smaga.

Džo, uz kuru šis norādījums attiecās, uzrāpies uz riņķa,

kas saturēja balona tīklu, viegli piekļuva nojumei un, nocēlis abas puses, pārsvieda tās pāri bortam.

— Kāda laime nēģeriem! — viņš iesaucās. -— Ar šo nojumi viņi varēs apģērbt veselu cilti, melnajiem taču daudz drēbju nevajag.

Balons mazliet pacēlās, taču drīz vien atkal manāmi tuvojās zemei.

— Nolaidīsimies, — Kenedijs ieteica, — un paraudzī­simies, vai apvalku nevar kaut kā salabot.

— Vēlreiz atkārtoju, Dik, — tas nav iespējams.

— Ko tad lai darām?

*— Upurēsim visu, kas nav sevišķi nepieciešams; šajā apkaimē mēs nedrīkstam nolaisties ne par kādu maksu. Meži, virs kuru galotnēm lidojam, nebūt nav drošs pa­tvērums.

Džo noplēš groza nojumi

— Kas īsti tur mājo — lauvas, hiēnas? — Džo ironiski novilka.

— Vel daudz ļaunāk, manu zēn, cilvēki, turklāt paši negantākie visā Āfrikā,

•— Kā jūs to zināt?

— No .mūsu priekšgājēju stāstiem, kā ari no Senegā- las kolonijā dzīvojošiem frančiem, kuri uztur ciešus sa­karus ar apkaimes ciltīm. Pulkveža Federbes laikā šīs zemes izpēte veicās sekmīgi; tādi virsnieki kā Paskāls, Vensāns, Lambērs pārveda vērtīgus materiālus no savām ekspedīcijām. Viņi pamatīgi izpētījuši apgabalu Senegā- las upes līkumā, kur karš un laupīšanas atstājušas vie­nīgi drupas.

— Kas īsti tur notika.

— Tad paklausies: 1854. gadā E1 Hadži, kas bija aiz­gājis no senegāliešu Futas, apgalvodams, ka viņu, tāpat kā Muhamedu, iedvesmojusi augstākā vara, kūdīja ciltis karā pret neticīgajiem, proti, pret eiropiešiem. Apgabalā starp Senegālas upi un tās pieteku Falemē viņš sagrāva un nopostīja itin visu. Viņa vadībā trīs fanātiķu ordas slepkavojot un laupot šķērsoja zemi, netaupīdamas ne­vienu ciematu, nevienu būdu; viņš ielauzās arī Nigēras ielejā līdz pat Segu pilsētai, kas ilgu laiku bija apdrau­dēta. 1857. gadā E1 Hadži, virzoties uz ziemeļiem, ielenca Medinas cietoksni, ko upes piekrastē uzcēluši fraņči. Šo cietoksni varonīgi aizstāvēja Pols Hoils, noturēdamies tur vairākus mēnešus bez pārtikas un gandrīz bez munī­cijas, līdz beidzot viņu atbrīvoja pulkvedis Federbs. Tad E1 Hadži un viņa bandas atkal šķērsoja Senegālu un, at­griezušās Kārtā, turpināja savus posta un slepkavošanas darbus, bet tieši šajā apvidū, kuru pašreiz pārlidojam, viņš patvēries kopā ar savām laupītāju bandām, un gal­voju jums, ka krist viņa rokās nebūtu patīkami.

— Tas nenotiks, — Džo sacījar — kaut arī man nāktos upurēt savus zābakus, lai «Viktorija» noturētos gaisā.

— Senegālas upe nav vairs tālu, — doktors teica, — es tomēr paredzu, ka mūsu aerostatam pietrūks jaudas to pārlidot.

— Mēģināsim vismaz nokļūt līdz upes krastam, — mednieks sacīja, — arī tas jau būs sasniegums.

— Tieši tā mēs arī darīsim, — doktors piekrita, — tikai viens apstāklis mani satrauc.

— Un kāds?

*— Mums vajadzēs pārvarēt kalnus, bet tas nebūs viegli, jo balona celtspēju vairs nav iespējams palieli­nāt pat visaugstākajā temperatūrā.

— Nogaidīsim, — Kenedijs noteica, — gan tad re­dzēsim.