Žils Verns: Piecas nedēļas gaisa balonā

.Kad «Viktorija» lidoja pār Timbuktu, pilsētā pamodās zināma dzīvība, atskanēja bungu rībieni; bet nez vai Timbuktas pēdējais zinātnieks paguva pavērot neparasto parādību: spēcīgs tuksneša vējš aizrāva ceļotājus tālāk, viņi jau atkal lidoja virs Nigēras līkumotajiem krastiem, un pēc neilga laika Timbuktā palika viņiem aizmugurē kā viens no ceļojuma daudzajiem acumirklīgajiem iespai­diem.

— Un tagad paļausimies uz likteni, lai tas mūs vada, kurp tīk, — Fērgusons noteica.

— Kaut nu uz rietumiem! — Kenedijs piebilda.

— Skat, ko! — Džo iesaucās. —-Es gan nemaz neno- bītos, ja vajadzētu atgriezties pa šo pašu ceļu uz Zan- zibāru vai pat lidot pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku.

— Bet, Džo, vispirms taču jārod iespēja to izdarīt, —- Fērgusons piezīmēja.

— Un kā mums trūkst, lai tā nerastos?

— Mums trūkst gāzes, draugs; balona celtspēja strauji pazeminās. Vajadzēs taupīt ūdeņradi, lai tas neizsīkst, pirms sasniedzam okeāna piekrasti. Domāju, ka būs jā­sāk mest laukā balasts. Mēs kļūstam pārāk smagi,

— Redz nu, ko nozīmē dīkdienīga dzīve, mister Sem­juel! — Džo piezīmēja. — Augām dienām guļot šūpuļ- tīklā un neko nedarot, tauki aug un jāpieņemas svarā gribot negribot. Vai nav īsts slaistu ceļojums? Mājās visi teiks, ka esam. šausmīgi nobarojušies un smagi.

— Jāatzīst, ka tādi prātojumi ir īsti Džo garā, — Ke­nedijs sacīja, — bet pacieties, draugs, kas zina kāds lik­tenis mūs sagaida. Ceļa gals vēl tālu. Semjuel, ap kuru vietu tu ceri sasniegt Āfrikas piekrasti?

— Grūti atbildēt, Dik; mēs atrodamies ļoti nepastāvīgu vēju varā; es tomēr būtu laimīgs, ja izdotos nolaisties kaut kur starp Sjerraleoni un Portendiku; tur man zi­nāma kāda zeme, kur mēs sastaptu draugus.

— Būtu patīkami spiest tiem roku, — Diks noteica, — bet vai šobrīd mēs lidojam pareizā virzienā?

— Ne gluži, Dik, ne gluži; paskaties uz kompasa rā­dītāju — vējš mūs nes uz dienvidiem, un mēs lidojam augšup pa Nigēru uz tās iztekas avotiem.

— Lieliska izdevība atklāt šos avotus, ja tie jau ne­būtu zināmi, — Džo ieminējās. — Bet vai sliktākajā ga­dījumā mēs tur nevarētu atrast kaut ko citu?

— Ne, Džo. Nomierinies taču, es ceru, ka tiktai mēs neaizlidosim.

Naktij tuvojoties, doktors izmeta laukā pēdējos ba­lasta maisus; «Viktorija»' pacēlās augstāk; kaut gan deg­lis darbojās pilnā sparā, aerostats nespēja noturēties vienmērīgā augstumā. Tobrīd viņi atradās sešdesmit jū­dzes uz dienvidiem no Timbuktas, bet nākamajā rītā pa­modās virs Nigēras krastiem netālu no Debo ezera.

Upe šeit, sazarodamās šaurās, ļoti straujās attekās, izveidoja lielas salas. Uz vienas no tām varēja saskatīt vairākas ganu būdas; taču precīzi noteikt šīs vietas ko­ordinātes nebija iespējams, jo «Viktorijas» ātrums pa­lielinājās. Kā par postu, tā novirzījās vēl vairāk uz dien­vidiem un nedaudz minūtēs pārlidoja Debo ezeru.

Maksimāli karsējot gāzi, Fērgusons velti meklēja da­žādos atmosfēras augstumos citu gaisa strāvu. Tad viņš pēkšņi atteicās no šī manevra, kas veicināja tikai gāzes izsīkumu, jo ūdeņradis spiedās cauri balona sadilušajām sienām.

Doktors vairs neteica ne vārda, viņš bija galīgi sašutis. Gaisa strāva, kas spītīgi rāva balonu uz Dienvidafrikas pusi, izjauca visus viņa plānus. Viņš nesaprata, uz ko tagad pajauties. Ja neizdosies sasniegt angļu vai franču teritoriju, kas tad ar viņiem notiks starp mežoņiem, kuri čum un mudž Gvinejas piekrastē? Ka tur lai sagaida kādu kuģi, ar kuru doties atpakaļ uz Angliju? Bet tagad Vējš viņus dzina tieši uz Dahomeja valsti, kur dzīvo ļoti mežonīgas ciltis un kur sultāns svētku laikā upurē ne­skaitāmas dzīvības. Tur viņiem draudēja droša nāve. Turklāt balons manāmi nolietojās, un doktors zināja, ka drīz no tā būs jāšķiras. Tikmēr debesis palēnām noskaid­rojās, un Fērgusons cerēja, ka, lietum pārstājot, mainī­sies gaisa strāvu virziens.

Kāda negaidīta Džo piezīme atgrieza doktoru nepatī­kamajā īstenībā.

— Te nu bija! — Džo iesaucās. — Lietus atkal pieņe­mas, bet šoreiz, spriežot pēc mākoņa, kas mums tuvojas, sāksies īsti plūdi.

— Atkal mākonis? — Fērgusons izmisa.

— Pie tam briesmīgs! — Kenedijs piebilda.

— Atklāti sakot, tamlīdzīgu mākoni es savu mūžu ne­esmu redzējis, — Džo turpināja. — Malas fani neparasti taisnas, it kā ar nazi nogrieztas.

— Ak, kā es nobijos! — Fērgusons atviegloti nopūtās un nolika tālskati. — Tas nemaz nav lietus mākonis.

— Kas tad? — Džo brīnījās.

— Nē, mākonis gan tas ir . s

— Nu, un tad?

— Tikai siseņu mākonis.

— Siseņu mākonis? Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās.

— Tieši tā, tie ir siseņu miljardi, kas metīsies uz zemi kā viesuļstabs, posts un bēdas tai vietai, kur tie nosē- dīsies, — tur viss būs pagalam!

-— Gribētos redzēt! — Džo teica.

— Mazliet pacietības, draugs, pēc minūtēm desmit mā­konis būs klāt — un tu visu redzēsi pats savām acīm.

Fērgusons nemaldījās: biezais, necaurredzamais, vairāk jūdžu garais mākonis, apdullinoši džinkstēdams un vilk­dams pār zemi savu milzīgo ēnu, tuvojās; tas bija ne­skaitāmu siseņu — tā saucamo kriketu leģions. Simt pēdu attālumā no «Viktorijas» kukaiņu masa nolaidās zaļā pļavā; pēc ceturtdaļstundas, kad mākonis no jauna pa­cēlās gaisā, ceļotāji pa gabalu ieraudzīja pilnīgi kailus krūmus, kokus un it kā nopļauto pļavu. Varēja likties, ka pēkšņi uznākusi ziema, dziļi sastindzinājusi zemi un padarījusi to neauglīgu.

— Ko nu tu teiksi, Džo? — Fērgusons vaicāja.

— Ko tur nu teikt, mister Semjuel, — ļoti saistošs un reizē dabisks skats. Ko viens sisenis noposta mazumā, to miljardi vairumā.

— Tāds lietus ir briesmīgs, — mednieks piezīmēja, — tas nodara lielāku postu nekā krusa.

— Turklāt no tā nav glābiņa, — Fērgusons turpināja. —• Bijuši gadījumi, kad cilvēki nodedzina mežus un lau­kus, lai apturētu neganto kukaiņu uzbrukumu, un tomēr siseņu leģiona pirmās rindas, mezdamās liesmās, noslāpē

ugunsgrēku, kamēr pārējā kukaiņu masa neatvairāmi dodas uz priekšu. Laime, ka iezemiešiem zināmu ganda­rījumu par šiem postījumiem sagādā tas, ka šos siseņus viņi ķer vairumā un lieto labprāt uzturā.

— Tās ir spārnotas garneles, — Džo piezīmēja. — Žēl, ka neizdevās uzzināt, kā tās garšo.

Pievakarē zeme lejā kļuva aizvien purvaināka, mežus nomainīja atsevišķi koku puduri; Nigēras krastos varēja atšķirt tabakas plantācijas un ar leknu zāli. aizaugušus dumbrājus. Tad uz lielas salas parādījās Džennē pilsēta ar diviem māla mošeju torņiem un neskaitāmām bezde­līgu ligzdām, kas lipa ap pilsētas mūriem un izplatīja asu, nepatīkamu smaku.

Starp mājām šur tur vīdēja baobabu galotnes, mimo­zas un dateļu palmas; pat nakti" pilsētā valdīja visai; dzīva kustībā. Džennē patiesi ir rosīgs tirdzniecības centrs, kās. apgādā Timbuktu ar visu nepieciešamo; no Džennē pa Nigēru dažādus rūpniecības izstrādājumus ved barkas, pa ēnainiem meža ceļiem — karavānas.

— Ja tas neaizkavētu mūsu ceļojumu, — Fērgusons sacīja, — tad es mēģinātu nolaisties šajā pilsētā; tur droši vien atrastos rfežs labs arābs, kurš bijis Francijā vai Anglijā un dzirdējis par mūsu neparasto ceļojumu. Un tomēr tāda aizkavēšanās būtu nepiesardzība.