Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

— Bet vispirms, — doktors turpināja, — mēģināsim vēl ar pēdējiem līdzekļiem atslogot «Viktoriju».

— Kādiem līdzekļiem? — 1 Kenedijs nesaprata. —- Man ļoti gribētos zināt.

— Atbrīvosimies no tvertnēm, kuras pievienotas deg­lim, kā arī no Bunzena baterijas un spirālēm. Tas viss kopā sver ap deviņsimt mārciņu.

— Semjuel, bet kā pēc tam būs iespējams izplest gāzi?

— Pēc tā vairs nebūs vajadzības. Iztiksim tāpat.

— Un tomēr …

— Uzklausiet mani, draugi: esmu ļoti precīzi aplēsis, cik liela celtspēja vēl ir mūsu rīcībā. Tās pietiek, lai mēs paceltos gaisā līdz ar nedaudzajiem grozā paliku­šajiem priekšmetiem, un šī krava kopā ar enkuriem, kurus es vēlētos saglabāt, nesvērs ne pieci simti mār­ciņu.

— Dārgais Semjuel, — mednieks sacīja, — šajos jautājumos tu orientējies labāk nekā mēs, vienīgi tu spēj pareizi novērtēt apstākļus*, saki, kas mums jā­dara, un mēs paklausīsim.

— Esmu jūsu rīcībā, mister Semjuel, Džo pie­bilda.

— Atkārtoju, draugi: lai cik riskants arī būtu tāds solis, mūsu aparātu tomēr vajadzēs upurēt,

— Lai notiek! — Kenedijs piekrita,

— Pie darba! •— Džo iesaucās.

Tas nebija nekāds nieka darbs, aparātu vajadzēja iz­jaukt pa daļām; vispirms viņi noņēma gāzes sajaucēju, tad degļa cilindru, pēdīgi arī tvertni, kurā notika ūdens sadalīšana; tikai kopīgiem spēkiem bija iespējams at­raut groza dibenam stingri piestiprinātās ierīces, bet, ņemot palīgā Kenedija spēku, Džo veiklību un Sem- juela gudrību, tas izdevās; atsevišķās daļas cita pēc ci­tas tika izmestas laukā no groza un nozuda lejā augo­šajās sikomorēs, atstādamas dziļus robus koku lapot­nēs.

— Atrodot mežā šos priekšmetus, nēģeri būs bezgala pārsteigti, — Džo sacīja. — Viņi ir spējīgi pat pielūgt tos kā elkus.

Pēc tam vajadzēja atbrīvoties no cauruļvadiem, kuri balonu savienoja ar spirāli.. Uzkāpis dažus metrus virs groza, Džo pārgrieza gumijas šarnīrus. Pašas caurules noņemt bija grūtāk, jo augšgalā tās ar misiņa vadiem bija piestiprinātas ventiļa skavai.

Tad Džo pierādīja apbrīnojamu veiklību: viņš basām kājām, lai neieskrambātu apvalku, par spīti balona svārstībām, uzrāpās pa tīklu balona virsotnē un, ar vienu roku turēdamies pie glumā apvalka, ar otru no ārpuses atskrūvēja un izņēma cauruļu saturētājas skrū­ves. Pēc tam caurules viegli varēja nocelt, izvelkot tās cauri apakšējam ventilim, kas tūlīt pat atkal cieši, her­mētiski noslēdzās.

Atbrīvojusies no tik ievērojama svara, «Vikto­rija» iztaisnojās un stingri savilka enkuram pievienoto trosi.

. Pusnaktī šis darbs, kas prasīja lielu piepūli, bija lai­mīgi paveikts. Ceļotāji steidzīgi iekoda vakariņas.

Starp citu, Kenedijs un Džo aiz noguruma tik tikko turējās kājās.

— Liecieties gulēt, draugi, — Fērgusons teica, —• un atpūtieties pamatīgi, es stāšos sardzē pirmais; pulksten divos modināšu Kenediju, bet četros viņš savukārt mo­dinās Džo. Mēs izlidosim sešos no rīta, un lai debesis stāv mums klāt vēl šajā pēdējā dienā!

Nelikdami daudz lūgties, abi doktora ceļabiedri ap­gūlās groza dibenā un drīz vien cieši aizmiga.

Nakts bija rāma. Lāgiem kāds mākonītis aizklāja dil­stošo mēnesi, kas meta blāvu gaismu. Atbalstījies pret groza malu, Fērgusons pētīja apkārtni. Viņš nenolaida acu no tumšajām lapotnēm, kuras lejā zem aerostata aizklāja skatienam zemi. Viņam aizdomīgs likās pat ma­zākais troksnītis, un viņš meklēja izskaidrojumu pat lapu vieglajām trīsām.

Tādā noskaņojumā vientulība cilvēku padara jo tra­mīgāku un prātā zogas šausmīgas domas. Ceļojuma bei­gās, kad bija pārvarēts tik daudz šķēršļu un tuvo­jās mērķis, bažas augtin auga un saviļņojums kļuva aizvien spēcīgāks, bet ceļa gals šķietami slīdēja aizvien tālāk.

Turklāt pašreizējais stāvoklis, kad viņu lidaparātam mežoņu zemē kuru katru mirkli draudēja avārija, neko labu nesolīja. Doktors vairs nevarēja pilnīgi paļauties uz savu balonu: laiks, kad viņš ar to droši manevrēja, zinot, ka tas viņu nepievils, bija pagājis.

Visu šo apstākļu iespaidā Fērgusons brīžam it kā sa­dzirdēja nenoteiktu troksni meža biezoknī; rādījās pat, ka starp kokiem spēji pazib uguntiņa; viņš uzmanīgi palūkojās tajā virzienā, pat pielika pie acīm tālskati, tomēr nekas nekur nebija saredzams un ap viņu val­dīja visdziļākais klusums.

Fērgusonam droši vien bija rādījušās halucinācijas; viņš klausījās, taču neuztvēra ne mazāko skaņu; kad viņa sardzes laiks bija cauri, viņš pamodināja Kene- diju un, pieteicis sargāt sevišķi modri, nolikās blakām Džo, kurš gulēja ciešā miegā.

Izberzējis miegainās acis, kuras neatturami lipa ciet, Kenedijs mierīgi aizkūpināja pīpi un, atbalstījies, pret groza malu, sāka vilkt kuplus dūmus, lai gaisinātu miegu.

Viņu apņēma kapa klusums; liegs vējš locīja koku galus un, lēnītēm šūpojot grozu, ieaijāja mednieku snaudā, kas nepārvarami mācās virsū; lūkodams to pār­spēt, Kenedijs vairākkārt pavēra smagos plakstus un miglainām acīm skatījās tumsā, taču, nespēdams veikt nogurumu, pēdīgi iesnaudās.

Cik ilgi Diks bija grimis šajā inertajā snaudā, viņš pats to nespēja pateikt, kad pēkšņi pamodās no spil­gtas gaismas uh savādiem sprakšķiem.

Izberzējis acis, Diks pielēca kājās. Sejā iesitās liela svelme. Mežs bija vienās liesmās.

— Deg! Deg! — īsti nesaprazdams, kas ap viņu no­tiek, Diks iesaucās.

No miega uztrūkās arī abi viņa ceļabiedri.

— Kas noticis? — Semjuels vaicāja.

— Ugunsgrēks! •— Džo iesaucās. — Bet kas to va­rēja …

Tajā brīdī zem liesmojošām lapotnēm atskanēja ska­ļas balsis.

— A! Tie ir mežoņi! — Džo teica. — Nav šaubu, viņi aizdedzinājuši mežu, lai mēs sadegtu.

— Taļiba cilts mežoņi! Droši vien E1 Hadži bandas laupītāji, — doktors piezīmēja.

«Viktoriju» ieskāva uguns loks. Sausie zari sprak­šķēja, zaļie šņāca; liānas, koku lapas — visa dzīvā augu valsts locījās postošās stihijas varā; cik tālu vien acis sniedza, visur trakoja liesmu jūra. Tās fonā iezīmējās koku melnie stumbri ar apdegušiem zariem; milzīgais ugunsgrēks kā liesmojošs okeāns atspulgo jās mākoņos, un ceļotājiem šķita, ka viņus ieskauj ugunīga atmo­sfēra.

—Bēgsim, laidīsimies zemē! — Kenedijs iesaucās. •— Tas mūsu vienīgais glābiņš.

Fērgusons ar stingru roku viņu apturēja un, pieskrē­jis klāt enkura trosei, ar vienu cirvja cirtienu to pār­cirta. Liesmas, tuvodamās aerostatam, jau laizīja tā ap­gaismotos sānus, bet «Viktorija», atbrīvojusies no savām saitēm, uzlidoja vairāk nekā tūkstoš pēdu aug­stumā.

Mežā reizē ar drausmīgiem kliedzieniem atskanēja apdullinoši šāvieni, taču «Viktoriju» aizrāva rīta vējš, un tā aizlidoja rietumu virzienā.

Pulkstenis tobrīd rādīja ceturto rīta stundu.

'— Ja vakar vakarā mēs drošības pēc nebūtu izmetuši «Viktorijas» aparātus, — doktors teica, — tad būtu neglābjami pagalam.

— Lūk, ko nozīmē savlaicīgi piesardzības soļi, — Džo sacīja, — tagad esam glābti, turklāt pavisam vienkāršā ceļā.