Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

— Urā! Urā! — Džo iekliedzās, kad atslogotais ba­lons uzšāvās trīssimt pēdu augstumā.

Nēģeri trenca zirgus, ko mācēja; zirgi auļoja, ar vē­deru pieplakdami zemei, bet «Viktorija», ierauta spēcī­gākā vēja strāvā, padrāzās tiem garām un strauji tu­vojās pakalnam, kas iezīmējās pie apvāršņa rietumu pusē. Tāds apstāklis ceļotājiem bija labvēlīgs, jo, kamēr viņi ātri pārlidoja kaļnu, vajātāju bandai vajadzēja ap­iet šo pēdējo šķērsli no ziemeļu puses.

Trīs draugi turējās, pieķērušies tīklam; zem viņiem nokārušās virves viņi bija sasējuši kopā tā, ka tās ta­gad veidoja kaut ko līdzīgu lielai, tukšai kabatai.

Kad pakalns beidzot bija pārlidots, doktors pēkšņi iesaucās:

— Lūk, upe, upe! Tā ir Senegāla!

Un patiesi — pāris jūdžu attālumā no viņiem strau­jos ūdeņus vēla plata, varena upe; tās pretējais krasts, zems un auglīgs, solīja arošu patvērumu un ērtu piezemēšanos.

— Vēl ceturtdaļstunda, un būsim drošībā! — Fērgu­sons teica.

Diemžēl tik laimīgi vis lidojums nebeidzās; iztukšo­tais balons slīdēja aizvien zemāk, tuvodamies pilnīgi kailai, neauglīgai zemei. Garas nogāzes tur mijās ar ak­meņainiem līdzenumiem, vietumis pavīdēja nožēlojami krūmi un saules svelmē sažuvusi zāle.

«Viktorija» lāgiem krita, lāgiem cēlās; tās palēcieni kļuva aizvien zemāki un retāki, bet negaidot šīs tuk­šās, kailās zemes vidū tā ieķērās vientuļa baobaba ga­lotnē.

— Nu mums ir beigas! — mednieks noteica.

— Un līdz upei atlicis tikai simt pēdu! — Džo gaudās.

Nelaimīgie gaisa kuģotāji nolēca zemē, un doktors kopā ar biedriem skrēja uz upi. No upes nāca neizpro­tams troksnis; sasniedzot krastmalu, Fērgusonam kļuva skaidrs, ka troksnis ceļas no Guīnas ūdenskrituma. Krast­malā nemanīja nevienas laivas, nevienas dzīvas būtnes.

Divi tūkstoši pēdu platā Senegāla, skaļi šalkdama, gāzās no simt piecdesmit pēdu augstuma. Upe plūda no austrumiem rietumu virzienā, taču klinšu līnija, "kas aizšķērsoja tai ceļu, stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Straumes vidū slējās dīvainas klintis, atgādinot ērmotus antidilūvija dzīvniekus, kuri pārakmeņojušies stāv upes vidū.

Bija skaidrs, ka šķērsot šo bezdibeni nav iespējams. Kenedijs neviļus bezcerīgi atmeta ar roku. Taču ener­ģiskais, drosmīgais Fērgusons iesaucās:

— Vēl viss nav pagalam!

— Tā jau es domāju! — ne mirkli nezaudējot ticību saimniekam, Džo noteica.

Ieraugot sakaltušo zāli, Fērgusonam bija ienākusi . prātā pārdroša doma. Tā bija vienīgā glābšanās iespēja. Viņš tūlīt pat lika draugiem atgriezties pie balona.

— Ātrāk kā pēc stundas bandīti mūs nepanāks, — Fērgusons sacīja, — mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Savāksim pēc iespējas vairāk sausās zāles — vismaz simt mārciņu.

— Kādam nolūkam? — Kenedijs nesaprata.

— Ūdeņraža mums vairs nav. Bet kas par to? Mēs upi šķērsosim ar sakarsēta gaisa palīdzību.

— Mans labais Semjuel! — Kenedijs iesaucās. —- Tu gan esi īsts ģēnijs!

Kenedijs un Džo nekavējoties ķērās pie darba, un pēc īsa brīža baobaba piekājē izauga liela siena kaudze.

Fērgusons tikmēr ar griezumu balona apakšdaļā pa­lielināja tā atveri, vispirms, protams, izlaidis caur ven­tili ūdeņraža pārpalikumu. Pēc tam viņš sakrāva zem balona zināmu daudzumu zāles un aizdedzināja.

Piepildīt balonu ar karstu gaisu varēja ātri, atlika sakarsēt gaisu līdz simt grādiem, lai tas izretinātos un kļūtu divreiz vieglāks; pēc brīža «Viktorija» jau sāka manāmi noapaļoties; sausās zāles netrūka, doktors ne­ļāva ugunij izdzist, un balona apjoms strauji palielinā­jās.

Bija bez ceturkšņa viens.

Pēkšņi ziemeļu pusē aptuveni divu jūdžu attālumā parādījās vajātāji. Jau varēja dzirdēt viņu kliedzienus un zirgu pakavu dunu.

— Pēc minūtēm divdesmit viņi būs klāt, — Kenedijs noteica.

Guīnas ūdenskritumi

— Šurp zāli, Džo! Dod šurp vēl zāli! — Fērgusons sauca. — Pēc desmit minūtēm mēs pacelsimies gaisa.

— Klausos, saimniek!

Divas trešdaļas balona jau bija pilnas ar sakarsēto gaisu.

— Tagad, draugi, pieķersimies tiklam kā pirmīt, —» doktors mudināja.

— Klausāmies! — Kenedijs atbildēja.

Desmit minūtes vēlāk viegli grūdieni liecināja, ka balons sācis jau celties.

Jātnieki tuvojās, viņi jau bija pieci simti pēdu at­tālumā.

— Turieties stingri! — Fērgusons uzsauca biedriem.

— Par mums neraizējieties, saimniek! Neraizējieties!

Tad doktors ar kāju iegrūda ugunskurā vēl krietnu

klēpi siena, un, temperatūrai paaugstinoties, piepildītais balons strauji pacēlās gaisā, pa ceļam skardams bao- bāba zarus.

— Mēs lidojam! — Džo priecīgs iesaucās.

It kā par atbildi norībēja muskešu zalve, un lode aiz­lidoja gar Džo plecu. Kenedijs pieliecās un ar vienu roku izšāva no karabīnes — vēl kāds ienaidnieks sa­ļima zemē. Mežoņi neganti auroja, redzot, ka balons aiz­lido. Bet tas pacēlās astoņsimt pēdu augstumā un, ierauts spēcīgā gaisa strāvā, aizlīgoja pāri Senegālas upei. Drosmīgais doktors un viņa biedri noskatījās uz lejā šalcošo ūdenskritumu.

Desmit minūšu laikā, nerunājot ne vārda, drosmi­nieki lēnām piezemējās pretējā krastā.

Tur pārsteigti un nobijušies stāvēja divpadsmit vīri franču armijas uniformās. Varat iedomāties viņu pār­steigumu, ieraugot no pretējā krasta gaisā paceļamies aerostatu. Viņi gandrīz noturēja to par kādu pārda­bisku parādību. Taču viņu šefi, jūras kājnieku leitnants un mičmanis, bija lasījuši Eiropas laikrakstos par dok­tora Fērgusona pārdrošo ieceri un acumirklī .aptvēra, kas notiek.

Pamazām zaudējot celtspēju, balons kopā ar bezbailī­gajiem aeronautiem, kuri turējās pie tīkla, sāka pieze­mēties. Tomēr bija jāšaubās, vai viņi spēs sasniegt krastu, un, tiklīdz dažu tuāžu attālumā no Senegālas kreisā krasta balons strauji sāka krist upē, franči metās ūdenī un uztvēra ceļotājus rokās.

— Doktors Fērgusons! — leitnants iesaucās.

— Tas pats, — doktors mierīgi apstiprināja, — un abi viņa draugi.

Glābēji uz rokām iznesa ceļotājus krastā. «Viktori-.

jas» balons sarāvies aizpeldēja kā milzu pūslis pa Sene­gālas straujajiem ūdeņiem un reizē ar tiem nozuda Gumas ūdenskritumā.

— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās.

Doktors velti pūlējās apslēpt asaras; viņš atplēta ro­kas, un abi viņa draugi, dziļi saviļņoti, metās viņa ska­vās.

Franču ekspedīciju, kas tobrīd atradās upes krastā, bija sūtījis šurp Senegālas gubernators; ekspedīcijas sastāvā bija divi virsņieki — jūras kājnieku leitnants Difress un mičmanis Rodamels, turklāt viens seržants un septiņi zaldāti. Meklējot izdevīgu vietu militārai no­metnei, viņi jau divas dienas bija klejojuši Guīnas ap­kaimē un negaidot kļuva par doktora Fērgusona atli- dojuma aculieciniekiem.

Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi ekspedīcija uz­ņēma un apsveica trīs ceļotājus. Franči, kuru acu priekšā beidzās pārdrošais lidojums," kļuva Semjuela Fērgusona ceļojuma laimīgo beigu aculiecinieki.

Tāpēc doktors vispirms lūdza viņus oficiāli apliecināt balona nolaišanos pie Guīnas ūdenskrituma.