DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

veidojot kaut ko līdzīgu pūderslotiņai, bet muguras lejas- gals bija košā rūsas sārtumā vairākās niansēs. Nekaulē­jies samaksāju pieticīgo cenu, ko mednieks prasīja, un pēc tam, izmantojot visas savas franču valodas druskas, sāku viņu iztaujāt. Sapratu, ka jācenšas nodibināt sakarus ar cilvēku, kas prot ķert pērtiķus tādā daudzumā.

Allons, moti ami, avec qtielles choses avez-vous entrape ces animaux? — es, vārdus rūpīgi salicis, jautāju.

Pārdoti, monsieur?

Atkārtoju jautājumu, aizstādams vārdu «animaux» ar citu, cerēdams, kas tas nozīmē «pērtiķi».

Puisis, pakausi kasīdams, brīdi domīgi klusēja. Tad atvainodamies atzinās:

Nesaprotu, monsieur.

Palīdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījos visapkārt, un šajā mirklī tuvumā parādījās Džons. Zināju, ka mans uzticamais biedrs kādu laiku dzīvojis Beļģijā, un atcerē­jos, ka viņš prot franciski, vismaz ir stāstījis, ka protot. Paaicināju viņu, un viņš labprāt nāca man talkā. Runā­dams ar burvīgu Oksfordas akcentu, viņš pārtulkoja teto­vētajam puisim manus vārdus, un, man par varenu pār­steigumu, mednieks viņu saprata. Viņš atbildēja Džonam ar veseliem vārdu plūdiem, un šoreiz Džons nesaprata viņu. Vētrainas pusstundas laikā, triekdami visi trīs žar­gonā franciski un angliski, piedevām izmantodami visas mums zināmās frāzes franču valodā, uzzinājām, kā šis mednieks ķer pērtiķus. Viņš uzbūvē nelielu krātiņu no baļķiem un noliek savas fermas teritorijā ap to vietu, kur mēdz parādīties pērtiķi, pievilinot tos ar banāniem. Līz­dami krātiņā pēc banāniem, pērtiķi izkustina dažas pras­mīgi nobalansētas klūdziņas, un krātiņa durvis aizkrīt. Es lūdzu, lai mednieks pacenšas sagūstīt vēl dažus pērti­ķus, un iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu. Viņš so­lījās pamēģināt, taču es viņu nekad vairs neredzēju. Acīm­redzot par pirmajiem pērtiķiem saņemtā maksa bija pie­tiekama, lai viņš ar to iztiktu vairākus mēnešus, un Ka­merūnā valdīja princips: kālab nomocīties ar darbu, ja naudas pietiek, lai nopirktu, ko sirds vēlas? Kad naudiņa būs cauri, varēs pameklēt darbu. Tas, bez šaubām, ir ļoti jauks princips un pamatojas uz veselīgu filozofiju, bet dzīvnieku kolekcionētājam no tādiem medniekiem maz prieka.

Noskaidroju, ka mani jaunie gūstekņi ir Preisa jeb sarkandibena mērkaķi un Anglijā jau četrdesmit gadu nav neviena dzīva šās sugas pārstāvja. Iespējami drīz pārvietoju viņus labos krātiņos, nošķirot māti ar mazuli atsevišķi, lai pārējie viņu netraucētu un nekaitinātu. Preisa mērkaķi kļuva par manas pērtiķu kolekcijas lepnumu, un es vairākas dienas nespēju vien par viņiem nopriecāties. Tad vienu rītu riebīgs puišelis (no visas sirds ceru, ka viņš piedzīvos ļaunu un mokpilnu galu) nemanīts iezagās pērtiķu mītnē un atvēra krātiņu durvis, lai dzīvniekus pa­barotu. Vairumam pērtiķu tas neko nenozīmēja, jo viņi bija piejaucēti un labprāt ņēma barību no cilvēka rokas. Bet mani dārgie Preisa mērkaķi vēl nebija īsti iejutušies un pieraduši, ka svešinieks atver viņu krātiņa durvis un sniedz viņiem augļus. Viens tēviņš nolēca no zara un iekoda rokā, kas gribēja viņu barot. Puika, protams, metās projām, un krātiņa durvis vairākas minūtes palika neap­sargātas un vaļā. Pērtiķiem ar šo brītiņu pietika — viņi zibenīgi pameta krātiņu un uzlēca uz mītnes jumta. Pie- steigušies dzīvnieku kopēji, kas notvēra grēcinieku, ierau­dzīja pērtiķus lēkājam pa jumtu un skrēja man pakaļ. Bet, kad mēs ar tīkliem nonācām pie dzīvnieku mītnes, bija jau par vēlu — mans burvīgais pērtiķu pāris lēkšoja pāri zā­lājam uz tuvākajiem kokiem. Kalpotāji gan dzinās tiem pakaļ, taču pērtiķi bija jau aizskrējusi pārāk tālu. Man atlika vienīgi cerēt, ka viņi būs pietiekami saprātīgi, lai dotos uz lielo mežu: ja viņi apmestos tuvējos kokos, viņus noteikti nošautu un apēstu. Man palika vairs tikai vientuļā mātīte ar mazuli.

Draudīgi tuvojos smagā zaudējuma cēlonim, kura roka, kā es ar gandarījumu konstatēju, bija pamatīgi sakosta. Bet viņš, paskatījies man acīs un tur žēlastības neierau­dzījis, laidās lapās, ko mazās, melnās kājeles nesa. Aiz­elsušies atgriezās kalpotāji un nekavējoties metās vajāt bēgli, bet viņš, tāpat kā pērtiķi, bija jau pārāk tālu priekšā un pazuda ciema ieliņās.

Divas dienas sēroju par zaudējumu, vēl joprojām ce­rēdams, ka mednieks no Franču Kamerūnas atgriezīsies un ienesīs Preisa mērkaķus; bet tad ieguvu dzīvnieku, kurš man ar uzviju kompensēja zudušos pērtiķus. Pie manis ieradās jauneklis, stiepdams kasti, kurā, atbilstoši etiķetei, vajadzēja atrasties ziepēm. Stipra smarža liecināja, ka ziepes no turienes izvāktas pavisam nesen. Pacēlu vāku, ielūkojos tumšajā, piedvakotajā kastē un ieraudzīju tās dibenā saritinājušos guļam angvantibo.

Nometnē atkal tika sacelta trauksme: dzīvnieku vaja­dzēja pārvietot pagaidu krātiņā, kamēr tam uzbūvēs pie­nācīgu mitekli. Pagaidmītne, protams, nebija šā retā dzīv­nieka cienīga, tomēr labāka par smacīgo kasti. Samaksāju zēnam, apsveicu viņu un ieteicu izmēģināt medību laimi vēlreiz, ko viņš arī apsolīja. Nākamajā diena, kad tikko biju pārnesis angvantibo uz ērto krātiņu un to saudzīgi novietojis līdzās pirmā eksemplāra krātiņam, atnāca tas pats zēns ar to pašu pazīstamo ziepju kasti.

Hei . . . āāā! — es viņu jautri sveicināju. — Nu, ko tu man šodien atnesi? Vēl vienu tādu pašu zvēru? — Un es pamāju uz angvantibo pusi.

Jā, ser, — viņš nesatricināmā mierā atteica.

Ko? — es iesaucos. — Nevar būt, ka esi atnesis tādu pašu zvēru!

Atbildes vietā viņš pacēla kastes vāku, un es ierau­dzīju trešo angvantibo. Gandrīz nespēju ticēt savām acīm: divu dienu laikā iegūt divus angvantibo — tas līdzinājās brīnumainam sapnim, kādi nemēdz piepildīties. Galīgi ap­jucis, samaksāju zēnam, ieteicu pacensties vēl un steidzos pavēstīt jaunumu Džonam.

Uzmini, ko es tikko ieguvu!

Kaut ko interesantu?

Vēl vienu angvantibo …

Ļoti jauki, — Džons mākslotā vienaldzībā atteica, — tad jau mums tagad ir trīs …

Jā, bet redzi, kas sāk mani uztraukt: vienu dienu es palūdzu zēnam, lai viņš papūlas noķert angvantibo, un otrā dienā viņš ar visu ir klāt, it kā tas būtu tīrais sīkums. Tikko lūdzu viņam, lai lūko dabūt ceturto. Nesaprotu, ko iesākšu, ja viņš rīt atnesīs sešus. Nespēšu tak visu laiku maksāt pasakaino cenu.

Neuztraucies, — Džons mani mierināja, — neticu, ka viņš tev vēl kādu atnesīs.

Viņam, izrādījās, bija taisnība, tomēr mani vairākas dienas vajāja doma, ka jebkuru mirkli man var atnest veselu kurvi, pilnu ar angvantibo.

Nākamais vērtīgais eksemplārs bija reti sastopamais krāšņais nektārputniņš, ko karstā, sasvīdušā plaukstā sa­spiestu atnesa mazs puišelis. Vēl vairāk — tas bija tēviņš ar ļoti skaistu spalvu rotu un pilnīgi vesels. Es tieši to­brīd pagadījos putnu mītnē, un tā nu man tika prieks redzēt, kā mūžam nesatricināmajam Džonam, ieraugot putniņu, pārsteigumā aizrāvās elpa. Taču viņš tūliņ sa­valdījās un kļuva atkal par vēso, pašapzinīgo angli; tomēr, tirgojoties ar zēnu un bez žēlastības kaulējoties par katru peniju, acis viņam drudžaini spīgoja. Samaksājis viņš ap­vaicājās zēnam, kā tas putnu noķēris.

Ar rokām, ser, — puišelis atbildēja.

Ar rokām?

Jā, ser, viņš lido man garām, un es viņu noķert ar roku — tā… — stāstīja zēns, atvēzēdams roku, it kā ķertu mušu.