DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Camlijam piemita daudz paradumu, kas vēl vairāk pa­stiprināja viņa līdzību cilvēkam; viens no tiem bija smē­ķēšana. Cigareti viņš vienlīdz veikli aizdedzināja gan ar sērkociņu, gan šķiltavām, pēc tam atlaidās guļus uz mu­guras, palika vienu roku zem pakauša, sakrustoja ceļos saliektās kājas un pūta gaisā kuplus dūmu mākoņus, ik pa brīdim pārbaudīdams cigareti, vai tai nav izaugusi gara pelnu drīksna. Pelnus viņš rūpīgi notrausa ar nagu. Ja Camlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ielēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, it kā būtu slavens bārmenis, kas jauc kokteili. Viņš bija vienīgais no visiem dzīvniekiem, kādus esmu sastapis, kas labprāt da­lījās ar cilvēku: bieži vien, kad piedāvāju viņam banānu saišķi vai vairākus mango augļus, viņš vienu izraudzījās un ar jautājošu izteiksmi acis sniedza man, apmierināti grudzinādams, ja es dāvanu pieņēmu un apsēdos viņam līdzās to apēst.

Camlijs izjuta antipātijas pret afrikāņiem, milzu tūk- stoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš daudz­maz piecieta, tikai lāgiem mēdza uzjautrināties, no slēpņa uzglūnēdams un ar mežonīgu rēcienu lēkdams tiem virsū. Nedomāju, ka Camlijs būtu gribējis tiem nodarīt ko ļaunu; gluži vienkārši viņam patika, kā puiši, bailēs iekliegda­mies, metās bēgt. Vienīgais posts bija tas, ka afrikāņiem savukārt sagādāja prieku katrā izdevīgā brīdī šimpanzi pakaitināt; Camlijs varen uzbudinājās, mati saslējās, viņš sāka šūpoties šurp un turp, varenās rokas vēzēdams, un lai dievs žēlīgs tam, kas tādā reizē pieietu viņam par tuvu.

Milzu tūkstoškāji viņu interesēja, taču viņš nespēja sevi piespiest tiem pilnīgi uzticēties. Tūkstoškāji izskatās ka tievas, melnas, cieši saspiestas spirāles ar apmēram simt kāju pāriem apakšā un diviem īsiem taustekļiem priekšgalā. Tūkstoškāji ir pilnīgi nekaitīgi radījumi, kas ar neskaitāmajām kājām slīd uz priekšu, kustinādami taus­tekļus un meklēdami savu lielāko gardumu — sapuvušu koka praulu. Slīdošās kustības Camlijam acīmredzot at- gadināja čūskas kustības un modināja viņā aizdomas, kaut gan īstenībā viņš tomēr laikam saprata, ka tās nav čūskas. Kad noliku pāris tūkstoškāju viņa tuvumā uz kastes, viņš apsēdās un, lūpas urskulī savilcis, varēja stundām tos verot, tikai brīžam pakasīdamies. Ja tūkstoškājis, ticis līdz kastes malai, nokrita zemē un sāka čāpot uz Camlija pusi, viņš pietraucās kājās, atkāpās, cik tālu ķēde sniedza, un sāka nelabi bļaut, kamēr es piesteidzos un izglābu viņu no briesmoņa.

No čūskām viņš neprātīgi baidījās un ļoti uztraucās, ja redzēja mani darbojamies ar čūsku; viņš, rokas lauzī­dams, žēli smilkstēja un nerimās, līdz es rāpuli aizvācu. Ja pēc tam parādīju viņam rokas, viņš ikreiz tās rūpīgi pārbaudīja, laikam gribēdams pārliecināties, vai tikai es neesmu sakosts. Ja čūska kādreiz parāpoja uz viņa pusi, viņu gandrīz vai ķēra trieka: spalva saslējās, un viņš skaļi vaidēja, bet, ja tā pieslīdēja vēl tuvāk, Camlijs sāka to apmētāt ar zāles kušķiem un sīkiem zariem, veltīgi cen­šoties aizkavēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru viņš kate­goriski liedzās iet krātiņā gulēt. Tā viņš vēl nekad nebija darījis. Domādams, ka Camlijs gluži vienkārši saniķojies, centos viņu piespiest ar varu, bet viņš aizveda mani līdz krātiņa durvīm, pats pakāpās atpakaļ un ar izstieptu roku rādīja uz būra iekšieni, visu laiku nepārprotamās bailēs skaļi ūjinādams. Pārbaudījis segas un banānkoka lapām izklāto guļvietu, atradu tās vidū saritinājušos mazu, aklu čūskulēnu. Tas bija pavisam nekaitīgs radījums, taču Camlijs negribēja ielaisties nekādā riskā.

Drīz pēc ierašanās nometnē Camlijam piepeši pazuda ēstgriba un interese par dzīvi un viņš augu dienu sarā­vies kvernēja krātiņā. Viņš nepieņēma nekādu barību, iz­dzerdams vienīgi puskrūzes ūdens dienā. Manis toreiz nebija mājās, un Džona atsūtītā satraukuma pilnā vēsts lika man pa kaklu pa galvu steigties atpakaļ, jo Džons nesaprata, kas pērtiķim kaiš vai cik slims tas patiesībā ir. Atgriezies izmēģinājos visu, ko vien varēju iedomāties, lai iekārdinātu Camliju uz ēšanu, jo viņš acīm redzami novājēja. Izsūtīju kalpotājus pa visu apkārtni pēc gata­viem mango un pau-pau augļiem, pats rūpīgi sagatavoju viņam gardu gardos augļu salātus. Taču Camlijs neēda nekā. Tā turpinājās gandrīz nedēļu, un es jau sāku no­pietni domāt, ka mums vajadzēs viņu zaudēt. Katru va­karu piespiedu šimpanzi iziet ar mani pastaigā, bet viņš bija tik vārgs, ka ik pēc pāris jardiem mums vajadzēja piesēst un atpūsties. Nedrīkstēju pieļaut, lai Camlijam pilnīgi zustu interese par dzīvi, jo, tiklīdz pērtiķis kļūst apātisks, tas nolemts bojāejai. Kādu vakaru pirms doša­nās pastaigā atvēru biskvītu kārbu un sabāzu kādu duci biskvītu kabatās. Kad bijām gabaliņu pagājuši, Camlijs apsēdās un es viņam līdzās. Kamēr abi aplūkojām ap­kārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Cam­lijs mani vēroja; šķiet, viņš jutās visai pārsteigts, ka ēdu, nepiedāvājot viņam, kā parasti mēdzu darīt, bet, noēdis biskvītu, tikai tīksmīgi nočāpstinu lūpas. Viņš pievirzījās tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas, kas man likās laba zīme, jo kopš slimības pirmās dienas nebija gar tām vairs licies zinis. Atradis biskvītu, viņš to izvilka no ka-' batas, apostīja un, man par lielu prieku, apēda. Tad iebāza roku kabatā un izvilka otru, kuru arī notiesāja. Pavisam viņš apēda sešus gabalus un nākamās četras dienas pār­tika vienīgi no ūdens un biskvītiem. Tad pienāca rīts, kad viņš pieņēma tradicionālo tējas tasi un pēc tam divus ba­nānus. Sapratu, ka nu ies uz labo pusi. Ēstgriba atgriezās

ar joni; apmēram divas nedēļas Camlijs ēda bez sāta, bet vēlāk sāka ieturēt normu. Biju gaužām priecīgs, ka izdevies viņu izglābt, jo drīz mums vajadzēja pārcelties uz Kumbu, un tik vājš, kāds bija kļuvis, viņš ceļojumu nebūtu izturējis.

Pienāca diena šķirties no Bakebes, un Camlijs, ierau­dzījis piebraucam kravas mašīnu, kur iekraut kolekciju, atcerējās, ka braukšana mašīnā ir viena no viņa tika- makajām izpriecām. Viņš uztraucies raustīja ķēdi, ūjināja, gaudoja un lēkāja, mežonīgi bungāja pa krātiņa sienu, saceldams iespējami lielu troksni, lai tikai mēs viņu ne­aizmirstu. Kad viss pārējais bija iekrauts, mašīnā iecēla arī krātiņu, Camlijs ierāpās tajā un sajūsmā ūjināja. Sā­kām braukt, un drīz vien kalpotāji, kas bija satupuši uz mašīnas sānu un pakaļējā borta, uzņēma skaļu dziesmu, kā allaž mēdz braucot darīt, un Camlijs nekavējoties vi­ņiem piebiedrojās, laizdams vaļā garus, melodiskus kau­cienus; puiši smējās, vēderus turēdami. Pavāra palīgu šimpanzes dziedāšana tā uzjautrināja, ka viņš novēlās no mašīnas pakaļējā borta un mums vajadzēja apstāties un viņu pievākt; kaut arī novārtījies putekļos, viņš jo­projām smējās aizgūdamies. Laime, ka nebraucām pārāk ātri.

Nonākušiem Kumbā, mums, pateicoties reverenda Paula Siblera un viņa sievas laipnībai, ierādīja Bāzeles misijas trīs skolas ēkas. Ievācoties, kā jau vienmēr, kad jāiekārtojas jaunā nometnē, labu laiku valdīja pilnīgs haoss, un papildus daudzām citām problēmām bija jā­atrisina ūdens piegādes jautājums. Kamēr nolīgām piemē­rotu ūdensnesēju, apgādājām viņu ar traukiem un ieskaid­rojām, cik ūdens jāpienes, Camlijs nepārprotami izrādīja, ka ir briesmīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārā un jau paguvis sapulcēt krietnu bariņu skatītāju, kurt vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams neko la­bāku izdomāt, atvēru alus pudeli un pasniedzu Camlijam, kurš, man par pārsteigumu, apsveica šo soli ar prieka saucieniem un tūliņ sāka čāpstināt lūpas. Jo vairāk kritās alus līmenis pudelē, jo Camlijs kļuva jautrāks un ļaužu bars ap viņu lielāks. Drīz vien viņš meta kūleņus un uz­sāka dīvainu deju, sāniski lēkādams un skaļi sizdams plaukstas. Ar alus putām nošķiedies, viņš, šķiet, jutās lie­liski. Taču man šī iedzeršana maksāja daudz klapatu — pagāja vairākas stundas, līdz Camlijs atžirba un sāka atkal uzvesties pieklājīgi, bez tam vajadzēja pieaicināt trīs policistus, lai izkliedētu vairāk nekā simt cilvēku lielo pūli, kas bija salasījies ap mūsu mītni un aizsprostoja ieejas. Pēc šā notikuma Camlijs nekad vairs nedabūja stiprāku dzērienu par tēju vai limonādi, vienalga, cik iz­slāpis bija.