DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Džons pagriezās pret mani.

Tu sevi uzskati par iezemiešu psiholoģijas varenu pazinēju, — viņš sacīja. — Vai tu nevarētu paskaidrot, kādēļ šie puikas man nekad nestāsta patiesību par to, kā viņi gūsta putnus? Lai ar rokām noķertu šo putniņu, puikam vajadzētu vanaga acu un lodes ātruma . .. Kādēļ viņš domā, ka es noticēšu tādiem saltiem meliem?

Tu, vecīt, izskaties pārlieku mīļš un nevainīgs, tāds, ko var pārdot par īsta angļa paraugu. Ap tevi vēdī mir­dzošs nevainības oreols.

Džons nopūtās, ieteica zēnam noķert vēl kādu putnu un atgriezās pie darba. Bet vēlāk, kad viņš domāja, ka es uz to pusi neskatos, redzēju viņu piezogamies pie būra, lai vēl palūkotos uz nektārputniņu.

Drīz pēc tam reverends Pauls Siblers apvaicājās, vai es negribētu piebiedroties viņam un sievai ceļojumā uz Sodenas ciemu, kas atrodas ezerā dažas jūdzes no Kum­bas. Lai mani iekārdinātu, viņš piebilda, ka tur esot sim­tiem putnu un es varētu iegūt šo to interesantu. Ieminējos par to Džonam, un viņš priecīgi apsolījās uzmanīt manu lielo zīdītājdzīvnieku un rāpuļu kolekciju, līdz atgriezīšos. Nolēmām palikt salā veselu nedēlu, un es sagatavoju krietni daudz būrīšu un kastu gaidāmajam guvumam, pa­ņēmu saliekamo gultiņu un rīta agrumā kopā ar Piusu iekāpu Šibleru pikapa aizmugurē. Aizbraucām līdz ceļa galam, tur nolīgām nesējus un sākām apmēram piecpa­dsmit jūdžu garo ceļojumu.

Gājām pa līdzenumu, taka vijās pa mežu, lāgiem cauri nelielām iezemiešu fermām un ciematiem, ko veidoja sau­jiņa starp vareniem kokiem izkaisītu būdu. Cilvēki visur steidzās pretī Sibleriem, sveicināja tos ar rokasspiedienu un laipniem vārdiem. Visi, ko sastapām, nostājās ceļa malā, lai palaistu mūs garām un nomurminātu kādu vārdu sveicienam. Satiekot cilvēkus, kas bija sirgusi vai nesa smagas nastas, Sibleri pakavējās, apvaicājās par vese­lību, bet nastu nesējiem — vai tāls ceļš ejams. Vietumis gar mūsu takas malām auga bombaksa koki, kas slīga sarkanos ziedos, bet resno, sudrabaino stumbru pakāji sedza dzeltenu un baltu tīteņaugu paklājs. Tīrumos brieda resnas kukurūzas vālītes, un to zīdainās bārkstis šūpojās vējā, kokos zeltojās lieli banānu ķekari kā no vaska dari­nāti ķeburaini svečturi.

Ezeru sasniedzām tikai vakarā. Taka vijās kā čūska starp kokiem, tad lielo koku audze piepeši izbeidzās un mūsu priekšā pavērās liels ūdens klajš, gluds un pelēks, tikai vietvietām zibēja zeltainas ņirbas rietošās saules sta­ros. Kur mežs beidzās, tūliņ sākās ūdens, un ezera krastus no visām pusēm gandrīz precīzā aplī ieskāva zaļa siena. Lielā ūdensklajuma vidū pacēlās maza, retiem kokiem ap­augusi saliņa, uz kuras vienīgi tumšāka blīva ļāva no­prast, ka tur atrodas ciems.

Iebridām līdz gurniem siltajā ūdenī, un viens nesējs iekliedzās — gari, spalgi, trīsulīgi, un kliedziens žēlā vaidā aizviļņoja pār ezeru, saplīzdams pret tālīnā krasta kokiem tūkstoš atbalsīs. Divi skaisti, melnbalti grifērgļi pacēlās no zara, kur bija jau apmetušies naktsguļai, un smagiem spārnu vēzieniem aizlidoja uz salas pusi. No ciema drīz vien atskanēja pretī tāds pats žēls kliedziens, mazs, melns punktiņš atdalījās no salas un sāka pa ezeru peldēt uz mūsu pusi. Kanu laiva. Tai uz pēdām sekoja otra, trešā, ceturtā — vesels pulks — kā iztramdītu zivju bars no zaļas, sūnām apaugušas klints apakšas.

Pēc īsa brīža laivas bija klāt, airi čabināja niedres, bet airētāji smaidija un sauca: «Sveicināts, masa, svei­cināts!» Sakrāvām savas mantas mazajās laiviņās, kas šūpojās un lēkāja kā rotaļu zirdziņi, un tad, sakāpuši arī paši, slīdējām pāri ezeram. Iemērcu roku ūdenī, tas bija silts, un saliņa un ezers, un mežs, kas visu ieslēdza kā gredzenā, mirka rietošās saules zelta gaismā. Vienīgās skaņas bija ūdens vieglie šļaksti gar laivu brūnajām ma­lām, viegls plīkšķis, ja airis atsitās pret kādu koka šķēpeli, un airētāju klusā iesēkšanās, kad viņi ar spēcīgiem vēzie­niem dzina laivas strauji uz priekšu. Mums virs galvas parādījās pirmie divi pelēkie papagaiļi, kas, ātrā, baložu lidojumam lidzīgā lidojumā zeltainās debesis šķērsodami, skaļi dūdoja un svilpa. Uz salas valdīja klusums, dziļš, rimts klusums, un ikviens nejaušs troksnītis šķita tikai vēl padziļinām vakara mieru.

Sibleriem bija sava būda pakalnā, bet man ierādīja bū­diņu koku aizsegā pašā ezera krastā. Pirms gulētiešanas es tovakar vēl labu brīdi nostāvēju ezermalā, izsmēķē­dams dienas pēdējo cigareti. Ezers bija rāms un mēnesnīcā sudrabaini lāsmoja, šur tur izlēca kāda zivs, iezīmēdama sudrabā tumšu apli un ar dzidru šļakstu atkrizdama at­pakaļ ūdenī. Mežā dzirdēju gari, žēli iekliedzamies pūci, bet pamatnoskaņu šai nakts mūzikai piešķīra cikādu sisi- nāšana tālumā.

Otrā rītā manā būdā ielauzās gaisma, kad saule tikko cēlās pāri mežu galiem, un pa atvērtajām durvīm redzēju aicinoši vizam ezeru. Izlīdu no moskītu tikla apakšas, iz­gāju ārā un ar vienu lēcienu biju ezerā, kura ūdens vēl bija silts no vakardienas un tomēr pietiekami vēss, lai tajā atspirgtu. Nopeldējis dažus jardus, atcerējos kroko- dilus, apstājos un sāku pētīt ūdeni. Tai brīdī no neliela līcīša izbrauca mazītiņa kanu laiviņa, ko airēja gadus piecus vecs ķipars.

Hei, draudziņ! — es uzsaucu, pamādams mazajam ar roku. — Vai krokodili te ir?

Par atbildi nošalca skaļi bērna smiekli.

Nē, masa, mūsu ūdenī krokodilu nav.

Vai te vispār nav sliktu zvēru?

Vispār, ser, vispār! — mazais atsaucās, un es vēl dzirdēju viņa smieklus, kad viņš pats bija ieiries jau labu gabalu ezerā. Tā nomierināts, tīksmīgi un ilgi peldējos ezerā, bet pēc tam aizgāju uz ciemu brokastīs. Pēc brokas­tīm mani iepazīstināja ar diviem airētājiem, kas solījās mani pavadāt gar ezera krastiem un parādīt putnus. Mani ceļabiedri bija tīkami, bikli, klusi jaunekļi, kas runāja vie­nīgi tad, ja viņiem kaut ko jautāja. Iekāpām garā, dziļā kanu laivā. Es iekārtojos laivas priekšgalā ar tālskati klēpī un šauteni blakus. Siblers man jau priekšlaikus bija solījis daudz putnu, bet tādu bagātību, kādu dabūju redzēt torīt, nebiju cerējis ieraudzīt.

Ezera lēzenajā krastā ik pa gabaliņam gulēja milzu koku baltie stumbri ar augšup izslietiem ķeburainiem za­riem, kas virs tumšā ūdens izskatījās kā saslējušās, savi­jušās palsas čūskas. Sos kokus bija izkustinājis lietus un vējš vai sagrauzuši kukaiņi, ezera ūdens izskalojis tiem saknes, kamēr koki beidzot nogāzās un nu gulēja seklajā ūdenī, līdz lēnām, ar katru gadu dziļāk iegrims mīkstajā, sarkanajā dūksnājā. Bet pašlaik, kad stumbri un zari vēl slējās ārā no ūdens, tos par atpūtas vietu izmantoja gan­drīz visi apkārtnes putni, un, lēnām braucot apkārt eze­ram, es talskatī varēju tajos noskatīties tiku tikām. Vis­vairāk bija čūskuputnu, kas izskatā stipri līdzinās Anglijā sastopamajiem jūras kraukļiem, vienīgi šejieniešiem ir ļoti garš kakls, ko putni izliec burta S veidā. Putni sēdēja rindā uz kritušajiem kokiem, izplestos spārnus saulē žāvē­dami, un staipīja garos kaklus, mūs vērojot. Viņiem bija tumši brūns spalvojums, kas pa gabalu izskatījās melns, un viņu garās rindas atgādināja bēriniekus, kas sasēduši rindā un gaida piebraucam katafalku. Ja mēs pieirāmies pārāk tuvu, putni sacēlās spārnos, smagnēji aizlidoja un, šļakatas uzsizdami, apmetās gabaliņu tālāk. Tur viņi ienira ūdenī, uzpeldēdami visnegaidītākajās vietās un iz­celdami virs ūdens vienīgi garos kaklus, kas izskatījās kā peldošas čūskas. Droši vien šā paraduma dēļ — izsliet virs ūdens tikai galvu un kaklu — viņi nosaukti par čūsku- putniem.