DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Ar nepatiku konstatējām, ka esam ieradušies vairākas stundas par agru un vēl labu laiku nevarēsim iekraut savu kolekciju; atstājām dzīvniekus mašīnās, kur tie bija pasar­gāti vismaz no lietus, arī saule nespīdēja un nekarsēja krātiņus. Taču, tikko paguvām to visu izdomāt, kad saule izlauzās no mākoņiem un sāka nežēlīgi cepināt, bet lietus pierima. Vajadzēja tomēr krātiņus izcelt no mašipām; sali­kām tos citu uz cita dzelzceļa malā ēnā un bailēs trīcošu sirdi ielūkojāmies katrā, lai pārbaudītu, vai iemītnieki vēl sveiki un veseli. Kad visa kolekcija bija izkrauta, mēs ar Džonu salīdzinājām apskates rezultātus.

Esmu zaudējis divus nektārputniņus, laimīgā kārtā ne pašus labākos. Man šķiet, tie izbīlī pacēlušies no lakti­ņām un sākuši lidināties pa būri — tobrīd, kad kratījā­mies pa vissliktāko ceļa posmu. Visi pārējie, liekas, pār­cietuši braucienu diezgan labi, tomēr man patiktu drīzāk tos iekraut kuģī, pabarot un padzirdīt. Un kā tavējie?

Viens mazs muļķa drils savainojis roku. Droši vien iegrūdis to režģos tādā brīdī, kad mašīna salēkusies un divi krātiņi sagrūdušies kopā. Taču tas, paldies dievam, ir niecīgs ievainojums un drīz sadzīs. Angvantibo ir sveiki un veseli, tikai stipri nobijušies.

Pēc gaidīšanas, kas mums šķita bezgalīga, jo šajā laikā nevarējām dzīvniekus ne pabarot, ne notīrīt, pie­brauca sastāvs ar tukšām platformām un mums paziņoja, ka mēs varot uz tām kraut savus krātiņus. Kad bijām novietojuši pēdējo krātiņu, atkal sāka līt. Un tikai tagad, kad bijām zem klajām debesīm pilnīgi neaizsargāti, Ka­merūna nolēma parādīt, kādas lietusgāzes šeit iespējamas. Jau pēc pāris sekundēm ūdens tecēja krātiņos čurkstē­dams un kalpotāji, Džons un es pats bijām kā no mārka izvilkti. Vilciens lēnītēm čunčināja uz priekšu, vezdams mūs arvien tuvāk kuģim; beidzot mēs tiešām nokļuvām ostā un steidzāmies krātiņus drīzāk nogādāt uz klāja. Es atkal drebēju drudzī un, nudien, domāju, ka izlaidīšu garu. Atcerējies ārsta brīdinājumus par iespējamo reci­dīvu, nokāpu mūsu kajītē, uzvilku sausas drēbes un gāju meklēt galveno stjuartu. Sis saprātīgais vīrs aizveda mani uz savu kajīti un ielēja glāzi tāda viskija, kas būtu zirgu nogāzis no kājām, bet, to izdzēris, jutu dzīslās iestrāvo- jam siltumu. Noriju vēl dažas ārsta iedotās tabletes un, vārda vistiešākajā nozīmē, aizstreipuļoju pa klāju. Mani krātiņi bija drausmīgi piemirkuši un arī dzīvnieki caur­caurēm slapji. Vajadzēja vien ķerties klāt un krātiņus pēc kārtas Iztīrīt — izmēzt slapjās zāģskaidas un iebērt sau­sas, pēc tam ar zāģskaidām mazliet pažāvēt pērtiķu ka­žokus, no kuriem pilēja ūdens. Uzsildīju pienu un izbaroju to pērtiķiem kopā ar augļiem un maizi; mazie nabadziņi drebēja aukstumā, un es sapratu, ka līdz vakaram viņi jāizžāvē, citādi saķers plaušu karsoni kā likts. Ticis galā ar pērtiķiem, sāku aprūpēt angvantibo, kurus negantais lietus nebija ķēris, jo šie krātiņi atradās citu aizsegā.

Viskija iespaids pamazām izgaisa, un es jutos aizvien nelāgāk. Klājs man zem kājām cēlās un grima, un galva šķita kā milzīgs balons, kas teju, teju pārsprāgs, tik traki tā sāpēja un džinkstēja. Pirmo reizi man uzmācās īstas bailes: ticis beidzot uz kuģa, nepavisam nevēlējos atgriez­ties krastā un likties slimnīcā, atstājot Džonam vienam oašam darbu, kura pārpārēm pietika diviem vīriem. Kaut kā aizvilkos līdz kajītei un atkritu gultā. Drīz ienāca arī Džons un stāstīja, ka cik necik ticis galā ar putniem un apmēram pēc pusstundas varēšot nākt man talkā, taču es jau biju iegrimis dziļā, spirdzinošā miegā. Pamodies jutos kā no jauna piedzimis un, lai ari galva vēl mazliet reiba, tomēr uzkāpu uz klāja un skaidri zināju, ka nemiršu. Pa­devu dzīvniekiem vakariņas, aizkāru pērtiķu un angvan- tibo krātiņus ar segām un sagatavoju Sjū pudelīti vakara maltītei. Ieraudzījusi man rokā pudeli, viņa sāka sajūsmā ķērkt, un es redzēju, ka izmirkšana viņai nav nodarījusi nenieka. Pēdīgi visi bija apkopti naktsguļai un arī es va­rēju atpūsties — pirmo reizi pēc divām dienām ar vieglu sirdi. Atlaidos pret reliņu un pārlaidu skatienu pār vien­muļajām banānkoku audzēm un mangrovju purviem, bet pa brezenta jumu virs galvas bez mitas bungāja lietus. Drīz man piebiedrojās Džons, kas bija beidzis vakara soli, un mēs klusējot smēķējām un raudzījāmies lietū.

Man šķiet, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē savākt dzīvnieku kolekciju, — Džons beidzot apcerīgi ierunājās, raudzīdamies uz savu būru tumšo blīvu, — viņi nemaz nespēj iedomāties, cik daudz grūtību ir mūsu darbā. Piemēram, šodien: cik tur trūka, ka mēs lietus dēļ būtu pazaudējuši visu kolekciju. Iedami uz zvē­rudārzu apskatīt dzīvniekus, viņi par to nebūt nedomā.

Nevar arī gribēt, lai viņi to darītu. Viņiem droši vien liekas, ka mums tos savākt bijis tikpat viegli kā ve­cajam Noasam.

Noasam! — Džons nicīgi nošņācās. — Ja Noass būtu savācis savā šķirstā kaut piekto dalu no visa, kas viņam tur it kā esot bijis, šķirsts būtu nogājis dibenā murdēdams.

Jā — visus putnus un zvērus, ko mēs te redzējām un esam sagūstījuši… Ja viņš būtu aprobežojies kaut ar to vien, kas šajā zemes malā atrodams, ir tad šķirsts būtu bijis pārpildīts.

Zini, man gribētos teikt, — Džons nožāvādamies sacīja, — ka mūsu šķirsts ir pārpildīts ar to pašu mazu­miņu, ko esam ieguvuši. — Un viņš pamāja uz mūsu vai­rāk nekā simt krātiņiem.

Tev taisnība. Es nu iešu gulēt. Kad mēs izbrau­cam?

Liekas, ap pusnakti. Es arī kāpšu leja.

Džons nokāpa kajītē, bet es vēl paliku uz klāja un nolūkojos uz krēslaino, pielijušo ainavu. Piepeši starp ko­kiem ieraudzīju uzliesmojam nelielu ugunskuru, kas kvē­loja tumsā kā sarkana sirsniņa. Un tad ļoti klusi un viegli ierībējās bungas un banānu plūcēji klusās, mazliet pie­smakušās balsīs uzņēma melodiju. Uguns tumsā un lietū kvēloja kā sirds, bungas trīsēja un pulsēja — kā sirds. Balsis klusi vilka mūzikai lidzi dziesmu, tikpat vecu un mūžīgu kā lielie meži. Dziesmu, kas bija vienkārša un primitīva un tomēr tik burvīga un maiga, ka tādu varbūt kādreiz dziedājis pats senais dievs Pans. Raudzīdamies uguns plīvā starp kokiem un klausīdamies bungu liegajā dunoņā, kas cēlās un krita kopā ar dziedātāju balsīm, veidojot burvīgu skaņu savijumu, es skaidri zināju, ka man vēlreiz jāatgriežas uz šejieni, citādi man visu mūžu nedos mieru neaprakstāmais skaistums un noslēpums, kura vārds ir Āfrika.

Brauciens mājup nepavisam nav vieglākais posms dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā, kaut gan bieži tā mēdz domāt. Mums tas nozīmēja divas nedēļas ārkārtīgi grūta darba, toties mēs ceļā zaudējām tikai divus dzīvniekus: vienu putnu, kas bija sanīcis jau tad, kad kāpām uz kuģa, tādēļ mūs nepārsteidza, ka tas nobeidzās; otrs zaudējums bija melnkājainais mangusts, kas izbēga no krātiņa un nezin kādēļ, aizskrējis līdz reliņam, metās jūrā.

Esmu dzirdējis runājam, ka pietiekot kādam komandas loceklim iespiest saujā mārciņu un līdz ceļojuma beigām pats varot nelikties gar dzīvniekiem ne zinis. Taču, pat pieņemot, ka izdotos atrast tādu komandas locekli, kura rīcībā būtu tik daudz brīva laika (bet tas praktiski nav iedomājams), neviens no retajiem un grūti kopjamiem dzīvniekiem neizturētu jūras braucienu līdz galarir lai kā šis cilvēks censtos, viņš gluži vienkārši neprastu ar dzīv­niekiem apieties. Nē, tik viegli vis nav. Jums pašam jā­ceļas no gultas pirms rītausmas, lai sāktu barot savu saimi, un pēc tam visu dienu nav neviena brīva brītiņa.