DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

vakariņām. Pat viņa sajūsma par zivjudzenīšiem nespēja izkliedēt skumjas, kas man pēkšņi uzmācās, iedomājoties, ka esmu atgriezies no pēdējās ekspedīcijas. Pēc desmit dienām mums jāatstāj Āfrika. Nolikos gulēt un, miegā laizdamies,_ atcerējos ezera siltos ūdeņus, mazo saliņu, ciemu un tā burvīgos, laimīgos iedzīvotājus. Pats sev cieši nosolījos vēl kādreiz atgriezties uz saliņas — tāpat vien, atvaļinājumā. Un tad peldēšos ezerā, vizināšos kanu lai­viņā gar mirušajiem kokiem un vērošu zivjudzenīšus.

Nav grūti dabūt vietu uz kuģa parastam pasažierim, bet viss kļūst citādi tai brīdī, kad paskaidrojat, ka jūsu bagāža sastāv no vairāk nekā simt krātiņiem, kas pilni ar putniem, zīdītājdzīvniekiem un rāpuļiem — ļoti dzīvu un trokšņainu sabiedrību. Mums patiesi neklājās viegli, līdz beidzot rēdereja «Elderss un Faifs» laipni solījās mūs uz­ņemt. Kad beidzot noskaidrojās aizbraukšanas diena, kon­statējām, ka priekšdarbiem atlicis krietni mazāk laika, nekā bijām aprēķinājuši. Vedot dzīvniekus, jūs nevarat gluži vienkārši uzkāpt uz kuģa un cerēt, ka pavārs tos visus pabaros. Mums vajadzēja sūtīt kalpotājus līdz div­simt jūdžu tālos braucienos, lai iepirktu produktus, kādu zemienē nebija, piemēram, parastos kartupeļus. Kumbā varēja dabūt dažādu šķirņu saldos kartupeļus, bet pa­rastos ne. Tāpat bija ar kukurūzu: uzpērkot to vairumā, lētāk iepirkties tur, kur tā aug, un Kamerūnā lauksaimnie­cības rajoni atrodas augstienēs. Mums vajadzēja desmit duču olu, četrdesmit ķekaru banānu dažādās gatavības pakāpēs, piecdesmit pau-pau, simt apelsīnu, divdesmit ananasu, četrus maisus kukurūzas, četrus maisus saldo un tikpat daudz parasto kartupeļu, divus maisus pupu un veselu vērša rumpi gaļēdājiem. Tas viss, kā jau teicu, bija jāved no dažādiem Kamerūnas apgabaliem, turklāt jādara ātri, ja negribējām ceļā palikt bez nepieciešama­jiem krājumiem.

Un tieši šajā spraiga darba cēlienā man ienāca prātā saslimt ar malāriju. Sākumā neiedomājos, ka tā ir ma­lārija, man likās, ka esmu tikai pārpūlējies un pārguris, tādēļ turpat nedēļu centos noturēties slimībai pretī, kaut arī jutos kā pusdzīvs; beidzot tomēr nospriedu, ka labi nav, un aizgāju uz Kumbas slimnīcu. Ārsts mani izmek­lēja, iegrūda milzīgu injekcijas devu drausmīgi sāpīgā vietā un pavēlēja likties gultā. Ļoti negribīgi novārtījos divas dienas. Pa to laiku dzīvnieku mītnē valdīja pilnīgs haoss, Džons viens pats nomocījās, barodams putnus, pār­skaitīdams kartupeļu maisus un cenzdamies apkopt pērti­ķus. Bijām nolēmuši pārcelties uz piekrasti naktī — ar tādu aprēķinu, lai nonāktu ostā tās dienas rītā, kad va­jadzēs iekraut kuģī dzīvniekus un doties jūrā. Dienu pirms aizbraukšanas pie mums iegriezās ārsts mani apraudzīt. Mūsu būda atgādināja tirgu: visapkārt uz grīdas bija izlikti produktu maisi, olu kastes, kurvji ar augļiem. Ārsts piesardzīgi izlaipoja tam visam cauri, izmērīja man tem­peratūru un gatavoja injekciju. Kamēr viņš pievilka šļirci ar hinīnu un pacēla to pret gaismu (nezin kāpēc visiem ārstiem piemīt šāds riebīgs paradums), bet es, zobus kla­binādams, gulēju zem segām, viņš apjautājās, ko nozī­mējot lielā rosība.

O, mēs rītvakar dodamies ceļā, — es moži atsaucos, nenolaizdams acis no injekcijas adatas.

Ko nozīmē — jūs dodaties ceļā?

Ceļā uz kuģi. Otrdien pusvienpadsmitos mums jābūt uz klāja.

Jūs gribat man iestāstīt, ka šādā stāvoklī taisāties braukt uz Tiko, lai kāptu uz kuģa? — viņš pārskaities noprasīja. Spiežot pēc balss noskaņas, ārsts uzskatīja mani par pilnīgi jukušu.

Neemu taču nemaz tik slims, — es protestēju, — šo­rīt man jau bija pavisam labi.

Paklausieties, — dakteris nikni sacīja, — veselu nedēļu jums temperatūra vidēji turas pāri par trīsdesmit astoņiem grādiem. Jums vajadzētu palikt gultā vismaz divas nedēļas. Jūs nedrīkstat braukt ar šo kuģi.

Bet mums ir jābrauc, dakter. Tikt uz kuģa bija briesmīgi grūti. Ja šoreiz atteiksimies, esam pagalam. Mums nav citas izejas.

Jūs varbūt nemaz netiksiet līdz kuģim. Doties tādā ceļā jūsu stāvoklī ir ārprāts: ja lēkmes atkārtosies, kad būsiet sasnieguši piekrasti (un tas ir sagaidāms), jums tikpat vajadzēs likties slimnīcā vai.,.

•— Vai? — es jautāju.

Vai nomirt, — viņš strupi atteica. Un tad ar ievin­grinātu roku iegrūda man miesā adatu.

Kad atkal spēju parunāt, sacīju:

Mēs nevaram atlikt ceļojumu. Mums jābrauc.

Brauciet, — ārsts noteica, — bet es atbildību par jums neuzņemos. — Un, izlaipojis starp maisiem un kur­vjiem, viņš aizgāja.

Nākamajā vakarā piebrauca mašīnas; vispirms iekrāva dzīvnieku kolekciju, tad pārtikas krājumus — kartupeļu un kukurūzas maisus, pupas, kastes ar olām un vērša rumpi, ko ievīstīja mitrās drānās, lai tas tik ātri nebojā­tos. Kad vajadzēja doties ceļā, man šķita, ka esmu smagi piedzēries, galva dunēja kā bungas. Ierāpos savas kravas mašīnas kabīnē, paņēmu klēpī segās ievīstīto Sjū — mūsu šimpanžu mazulīti, un karavāna sāka kustēties. Tas bija īsts murgu brauciens, jo pašreiz sākās lietus sezona un pirmās lietusgāzes bija pārvērtušas sarkano zemi lipīgā putrā, kur mašīnas vai ik mirkli buksēja, kratījās un at­sitās pret dubļos paslēptiem akmeņiem. Dzirdēju, kā mani pērtiķi kravas kastē, skaļi brēkdami, protestē, un sāku jau zīlēt, kurš no retajiem dzīvniekiem, ko zaudējuma gadī­jumā vairs nekādi nespēšu no jauna iegūt, šādā kratīšanā varētu tikt pagalam novārdzināts vai pat nogalināts. Uz bridi iekritu nemierīgā, murgainā miegā, bet drīz atkal pamodos nosalis un klabošiem zobiem; biju spiests apturēt mašīnu un līst kravas kastē pēc segām, lai mazliet atsiltu. Pēc desmit minūtēm sāku tā svīst, ka vajadzēja mest segas nost. Vienā vietā mūs aizkavēja Džona pa priekšu braucošā mašīna, kam bija pārdurta riepa. Džons pienāca apvaicāties, kā es jūtos, un mēs abi kāri izdzērām pa krū­zītei karstas tējas no termosa.

Kā klājas taviem putniem? — es jautāju.

Nezinu, — Džons drūmi atbildēja, — pāris reižu mūs drausmīgi sakratīja. Bīstos ielūkoties kravas kastē, pirms nokļūsim Tiko.

Saprotu, es pārdzīvoju to pašu. Turklāt līdz mašīnu izkraušanai mēs tikpat nekā nespējam viņu labā darīt, tādēļ jāpaļaujas uz dieva žēlastību.

Kad sasniedzām Kamerūnas kalna lejākās nogāzes un ceļš lēnām sliecās lejup pretī jūrai, sāka smidzināt sīks, salts lietiņš, ietīdams jau tā tumšo pirmsausmas ainavu vēl dziļākā dūmakā. Kad saules stari centās izlauzties cauri lietus mākoņiem, kas zemu slīga pār kalna virsotni, sākās palmu plantācijas. Drīz vien, braucot pa grēdas muguru, lejā ieraudzījām milzīgo līdzenumu, kas plešas ap Tiko. Tā bija civilizētā Āfrika, un man pārskrēja šer­muļi, uz to paveroties: jūdžu jūdzēm tikai banānu plantā­cijas nepārredzamā, vienmuļā klajā, koki sastaditi kārtī­gas, bezgala garlaicīgās rindās, kopskatā izveidojot zaļu šaha galdiņu. Neiedomājami neglīts, neinteresants skats — miljoniem banānkoku, rindās sadēstīti, paklausīgi ražo augļus, kurus, vēl nenogatavojušos, noplūc un aizved uz kuģiem, kas tos jau gaida. Nekā cita, tikai salijušas, pla­tas banankoku lapas kā lieli, zaļi vairogi piemirkušas šū­pojās nepārredzamās, bezgalīgās rindās. Vietumis vien­muļību atdzīvināja klajumiņi, kuros pavīdēja balti bun- galo — plantācijas uzraugu, eiropiešu, mitekļi vai rinda drausmīgu, netīru skārda būdu, kur dzīvoja banānu plū­cēji. Mūsu mašīnas cīnījās uz priekšu, lauzdamās cauri sīkā, biezā lietus aizkaram, līdz beidzot apstājās pie šaur­sliežu dzelzceļa. Pa sliedēm bez mitas kustēja mazas loko- motīvītes, kas, tvaika mutuļus izpūzdamas, šņācot vilka lēzenas, banānu ķekariem nokrautas platformas. Vilcieniem vajadzēja šķērsot purvaini, kas stiepās līdz pat piekrastei, kur kuģi atvērtām tilpnēm gaidīja augļu pievedumu.