DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Otrajā vietā daudzuma ziņā bija grifērgļi, kas tupēja tikai pāros; viņu melnbaltais spalvojums spilgti iezīmējās pret apkārtnes zaļumu, un saulē mirdzēt mirdzēja dzelte­nie knābji un kājas. Grifērgļi pielaida mūs pavisam tuvu un tikai tad lēniem spārnu vēzieniem aizlidoja uz nākamo stumbru.

Taču visvairāk mani pārsteidza un sajūsmināja neti­camais zivjudzenīšu daudzums — dažāda izskata, dažādā lielumā un krāsās, turklāt putni bija tik droši, ka pielaida mūs lidz sešu pēdu atstatumam un tikai tad lidoja pro­jām. Te bija raibie zivjudzenīši koši melnbaltā tērpā; no tālienes tie izskatījās tērpušies melnos un baltos dimantos, it kā putnu karnevālam pārģērbušies par domino. Garie knābji bija mirdzoši melni. Milzu zivjudzenīši tupēja pa pāriem, tumšos, smailos cekulus saslējuši; muguras tiem bija izraibinātas ar pelēkiem un baltiem plankumiem, bet krūtis koši rudas. Tie bija meža baloža augumā un asiem kā naža asmens knābjiem. Redzēju pat pundura zivju­dzenīšus, kas man patika vislabāk; tie tupēja uz vistievā­kajiem zariem, aptvēruši izbalējušo koku ar koraļļsarkano kājiņu pirkstiem. Netrūka arī zilmirdzošo zivjudzenīšu,

kas bija gleznāki nekā pā­rējie. Viņi bija mazliet lie­lāki nekā pundurīši, taču lidojumā pilnīgi atšķīrās no visiem citiem: kad viņi, dzidri čiepstot, plivinājās virs ūdens, muguriņas mirguļoja tik neaprakstā­mi skaistā zilumā, ka šķita — virs ezera ūdens zibsnī mirdzoši opāli. Skaistos putniņus vēro­dams, nospriedu, ka jāmē­ģina katrā ziņā dažus iegūt un jāpapildina ar tiem Džona kolekcija. Pundurīši viņam bija, tā­pat ari visai neglītais Se- negalas zivjudzenītis, tādēļ izraudzījos sev par mērķi iegūt raibos, milzu un galvenokārt zilmirdzošos zivjudzenīšus.

Aizrāvies ar neskaitāmajiem zivjudzenīšiem, es pārējos putnus vēroju diezgan izklaidīgi. Redzējām resnos, raibos bārdainos tārtiņus, kam abpus knābim karājās ērmotas bārdas pinkas, kuras, putnam kustoties, plīvoja; mazās, spīdīgās melnās ūdensgriezes uz tievām, zaļām kājiņām, ko viņas nepievilka, kad pacēlās spārnos no niedru pudu­riem; graciozos Ēģiptes gārņus, kas, kājas cēli cilādami, soļoja pa dubļu paltīm; mirdzošos, it kā lāsmainā zīdā tērpušos brūnos ibisus, kas, kokos tupot, noraudzījās uz mums ar saltām zivs acīm. Vienā vietā ieraudzījām pa­visam nesen nogāzušos koku; tas bija norāvis sev līdzi milzum daudz liānu un ziedošu parazītaugu. Rāmajā ūdenī peldēja zaļas lapas un sapluinīti ziedi, bet tajos ziedos un lapās, kas, lēnām vīstot, vēl turējās pie zariem, vīte- roja un mielojās nektārputniņu bars; brīžiem kāds, pieķē­ries pie zieda, šūpojās tikai dažas collas virs ūdens, un ezera spogulī atspulgoja ir zieds, ir putns.

Atgriezies ciemā, apjautājos pēc putnu ķērājiem un drīz vien atradu trīs zēnus, kas prata taisīt un lietot to pašu līmi, kuru tik prasmīgi izmantojām Ešobi. Pastāstīju, kādi zivjudzenīši man vajadzīgi, cik esmu ar mieru par iiem maksāt, un teicu, lai ķeras pie darba. Otrā rītā, vēl pirms saullēkta, kad tikko svīda palsi zaļa gaismiņa,

pamodos no airu šļakstiem un, palūkojies pa būdas durvīm, redzēju, kā mani jaunie mednieki trijās kanu laivās iz­brauc ezerā. Pirmais atgriezās ap pusdienlaiku un atveda kurvīti divus raibos un vienu Senegalas zivjudzenīti. Pē­dējo palaidu brīvē, jo Džonam to bija diezgan, bet abus pirmos rūpīgi ievietoju savā vislabākajā būrī un priecīgs vēroju. Putni nepavisam nebija izbijušies — tieši otrādi, izrādīja niknu sašutumu. Kolīdz piedūru roku pie būra režģa, abi cirta man ar asajiem, smailajiem knābjiem, un es ļoti drīz atskārtu, ka būru tīrīšana ir visai sāpīgs pro­cess. Barošanas problēmu atrisināju ļoti viegli, jo sekla­jos līcīšos mudžēt mudžēja sīkas zivtiņas, ar pāris tīkla vilcieniem varēju sagādāt barību vai veselam ducim zivju­dzenīšu. Abi mani raibie zivjudzenīši kāri paēda un tūliņ sāka snauduļot.

Pēcpusdienā atgriezās otrais mednieks, atvezdams tikai pundurīti, un tas pats, nabadziņš, bija tā pieķepis ar līmi, ka man pagāja pusstunda, līdz to attīrīju tiktāl, lai varētu atlaist brīvībā. Kad pavēru plaukstu, putniņš brīdi ap- tupās uz mana pirksta, ar pūlēm apkrampēdams ap to mazās kājeles. Viņš sakārtoja spalvas, ko es mazgājot biju sajaucis, un tad kā bulta aizšāvās pāri ezeram.

Trešais mednieks atgriezās vakarā un mazajā klūgu groziņā atveda zilmirdzošo zivjudzenīti. Arī tas iejutās tikpat labi kā raibie, tikai bija mazliet tramīgāks. Es sirdī gavilēju un lūdzu medniekus, lai pamēģina nākamajā dienā notvert milzu zivjudzenīti. Varēju iedomāties, kādu ģīmi rādīs Džons, ja pārvedīšu viņam trīs sugu zivju­dzenīšus. Taču mans sapnis nepiepildījās, jo otrā dienā mednieki paziņoja, ka līme neesot pietiekami lipīga, lai ar to noķertu milzu zivjudzenīti. Acīmredzot saules svelmē lipeklis ātri kalta un ar to varēja gan sagūstīt sīkaliņus, bet tik spēcīgs putns kā milzu zivjudzenītis no tā bez pūlēm atrāvās. Taču zēni atnesa vēl vienu raibo un vienu zilmirdzošo zivjudzenīti, un ar to man vajadzēja apmie­rināties.

Pēcpusdienā plunčājos siltajā ūdenī pie savas būdas un vēroju sīko zivtiņu barus, kas ņirbēja man ap kājām, kad no ciema ieradās kāds vīrs ar vēsti no Sibleriem — lai es ejot tūliņ uz ciemu, jo mednieks atnesis man zvēru. Sastapu cieminiekus sapulcējušos ap kaut ko, kas pirmajā acu uzmetienā izskatījās pēc plakana akmens. Taču, ieska­toties labāk, sapratu, ka tas ir lielākais saldūdens bruņu­

rupucis, kādu jebkad esmu redzējis. Tas pieder pie mīk­stajiem bruņurupučiem: bru­ņas tam ir samērā mīkstas un apaļīgi izliektas; tās no­beidzas ar apmali, kas šķiet no samirkuša kartona dari­nāta. Kamēr bruņurupucīši mazi, tie izskatās pēc biezām, uzrūgušām pankūkām. Purns šim dīvainajam rāpulim sa­šķeļas divos mazos snuķīšos, lai dzīvnieks, galvu no ūdens izbāzis, varētu elpot, pats virspusē neiznirstot. Man at­nestais nelaimīgais radījums bija sadurts kaklā un nobei­dzās tai brīdī, kad es pie­nācu. Taču arī pēc tam, kad galva bija atšķelta no rumpja, kā asmens asie žokļi vēl satvēra un samala biezu koka skaidu. Nebiju iedomājies, ka šie dzīvnieki izaug tik mil­zīgi: šis bija četras pēdas garš, un vajadzēja divu vīru, lai to paceltu. Kad biju bruņurupuci sīki apskatījis un palūdzis mednieku nākamreiz sagādāt dzīvu eksemplāru, šo sagrieza, un mēs to apēdām vārītu. Gaļa bija ļoti gar­šīga — tā atgādināja mīkstu, patreknu teļa gaļu. Dzīvu es šo milzu rāpuli tomēr neiemantoju un jutos gaužām vilies.

Pienāca mūsu aizbraukšanas diena, mēs atvadījamies no cieminiekiem, pārirāmies pāri rāmajam, skaistajam ezeram un piestājām krastā gandrīz pie pašas takas. Pirms devāmies atceļā, pametu vēlreiz skatienu uz salu milzīgā, saules apmirdzētā ūdens klajuma vidū, biezo, krāšņo mežu ietvarā. Tad devāmies pa meža taku atpakaļ, un man vajadzēja uzmanīt nesējus, lai tie neļauj būriem atsisties pret koku zariem vai nepamet putnus saules svelmē, kad apstājāmies atpūsties. Ceļā es savus dārgos zivjudzenīšus divreiz pabaroju, jo biju paņēmis līdzi kannu, kurā peldēja milzums sīku zivtiņu. Viens raibais zivjudzenītis bija ļoti nemierīgs un lāgā negribēja ēst, bet pārējie ceļojumu, šķiet, panesa labi.

īsajā krēslas brīdī sasniedzām ceļu, samaksājām nesē­jiem un priecīgi sakāpām mašīnā. Kad atgriezos skolā, bija jau pavisam tumšs, un Džons patlaban sēdās pie