DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Neilgi pēc mūsu apmešanās Kumbā ieguvām Sjū. Tā bija jaunākā un mazākā šimpanzīte, kādu jebkad biju redzējis: viņa vēl neprata staigāt un varēja lepoties tikai ar četriem zobiņiem. Mazuli atnesa grozā, no kura tas, kreisās kājas pēdu zīzdams, raudzījās pasaulē lielām, ziņ­kārām acīm. Nesapratu, kā Sjū bija palikusi dzīva, jo iepriekšējais īpašnieks teicās barojis viņu ar sagrūstu jamsu. Pēc stundas viņa laimīga zīda pudelīti ar siltu pienu, kam piejaucām cukuru un zivju eļļu. Kad iznesu Sjū iepazīstināt ar Camliju, viņš neizrādīja par mazulīti nekādu interesi, vienīgi mēģināja iebakstīt ar rādītājpirk­stu tai acī, un manas cerības par romantisku pieķeršanos un draudzību izgaisa.

Katrai mātei, kas nezina, kur glābties no sava sar- kanģīmjainā brēkuļa, man gribējās ieteikt: «Apmainiet to pret mazu šimpanzīti — tādu kā Sjū: tā jums sagādās uz pusi mazāk raižu, bet divtik prieka.» Nakti Sjū gulēja siltā groziņā, bet dienu manā gultā, un ne reizes man ne­gadījās piedzīvot nekādus niķus. Viņa sadusmojās un, dūrītes savilkusi un ar kājelēm spārdīdamās, sāka brēkt vienīgi tad, ja biju viņai parādījis pudelīti, bet vēl nedevu, jo piens bija par siltu. To viņa uzskatīja par noziegumu un nekavējās savu sašutumu apliecināt. Pirmo reizi baro­jām viņu ap septiņiem no rīta, pēdējo — pusnaktī. Visu nakti viņa mierīgi nogulēja, ko derētu iemācīties arī da­žam labam cilvēkbērnam. Dienā, kā jau teicu, viņa gulēja manā gultā, sūkāja rokas vai kājas īkšķi, tikai dažreiz mazliet parosīdamās, lai iekustinātu rokas, kad pienāks brīdis saņemt pudelīti. Taču dienas lielāko daļu viņa no­gulēja miegā.

Sjū sejiņa, rokas un kāju pēdas bija gaiši sārtas, bet kažociņš ass un melns. Uz galvas apmatojums vidū pār- šķīrās un garās šķipsnās krita pār ausīm. Man viņa at­gādināja svinīga izskata japāņu lelli. Pirmoreiz ieraudzījis tik jaunu dzīvnieciņu, bažījos, ka tas prasīs no manis bez­galīgu gādību un uzmanību, ko es laika trūkuma dēļ ne­varēšu tam veltīt. Bet vēlāk izrādījās, ka viņa sagādā daudz mazāk raižu nekā mani pārējie dzīvnieki. Perso­nālu Sjū tā savaldzināja, ka visi cīnījās par privilēģiju pasniegt viņai pudelīti, un vairākkārt pieķēru pat Džonu, kad viņš, domādams, ka manis nav tuvumā, piegāja pie Sjū, bužināja apaļo vēderiņu un lalinādams runājās ar šimpanzīti kā ar cilvēkbērnu.

Man šķiet, Camlijs bija uz Sjū mazliet greizsirdīgs, tomēr pārak liels džentlmenis, lai to izrādītu. Drīz pēc mūsu pārcelšanās uz Kumbu Kamerūnā ieradās Londonas zooloģiskā dārza pārstāvji, un es ar skumju sirdi nodevu viņiem Camliju pārvešanai uz Angliju. Sastapu viņu no jauna pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, kad aizgāju pie viņa ciemos uz Rīdžentparka sanatoriju. Viņam bija pa- šam sava plaša telpa ar salmu pakaišiem, un sanatorijas personāla vidū viņš bija ārkārtīgi populārs. Nedomāju, ka Camlijs mani pazīs, jo, pēdējo reizi tiekoties, biju tropu apģērbā, turklāt apaudzis ar bārdu un ūsām, turpretī ta­gad ierados pie viņa noskuvies un civilizēta cilvēka drē­bēs. Un tomēr viņš mani uzreiz pazina, jo, ieraudzījis mani nākam, sāka griezties un virpuļot pa istabu kā vilciņš, steidzās pretī un apsveicinājās pa vecam paradumam, viegli iekozdams man pirkstā. Apsēdāmies salmos, es iedevu viņam cukuru, ko biju paņēmis līdzi, pēc tam abi sasmēķējām, bet viņš noāva man kurpes un zeķes, lai pārbaudītu, vai ar manām kājām viss kārtībā. Izsmēķējis Camlijs aiznesa cigaretes galu uz istabas kaktu tālāk no salmiem un rūpīgi to nospieda. Kad man pienāca laiks doties projām, mēs pieklājīgi paspiedām viens otram roku, un viņš pa durvju spraugu noraudzījās man pakaļ. Drīz pēc tam viņu pārvietoja uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja pieņemt viesus savā apartamentā.

Vairāk man neizdevās Camliju sastapt, taču viņa lik­tenis man labi zināms. Viņš kļuva par ievērojamu tele­vīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un tele- kameru priekšā izturējās kā pieredzējis aktieris. Tad vi­ņam sāka sāpēt zobi un viņu atkal pārveda uz sanatoriju Rīdžentparkā, lai izdarītu operāciju. Kādu dienu Camlijam bija sameties garlaicīgi, viņš izlauzās no gūsta un aiz­skrēja pa Rīdžentparku. Sasniedzis ielu, viņš ieraudzīja pieturā piestājušos autobusu un ielēca tajā; šimpanzes parādīšanās sacēla pasažieros tādas šausmas, ka ari Cam­lijs ļoti satraucās un uzbudinājumā kādam iekoda. Kaut

jel cilvēki reiz saprastu, ka panika un kliegšana ir drošā­kais veids, ka satracināt savvaļas dzīvniekus! Atstājis autobusu ar pārbiedētajiem pasažieriem, Camlijs devās pa ielu tālāk, pagāja garam dāmai, kas stūma bērnu ratiņus (un bezmaz paģība), un lūkojās apkārt, ko vēl varētu uzsākt, lai mazliet uzjautrinātu londoniešus, bet tad parā­dījās sanatorijas darbinieki. Man šķiet, tobrīd Camlijs jau bija sapratis, ka civilizēti ļaudis nav piemērota sabiedrība labi audzinātam šimpanzēm, tādēļ pieķērās uzraugam pie rokas un devās mājup. Pēc šās dēkas Camliju sāka uz­skatīt par neuzticamu un pārvietoja atpakaļ pērtiķu mītnē. Taču viņa piedzīvojumi vēl nebija galā, jo zobu dēļ viņu atkal aizveda uz sanatoriju, un viņš nolēma ekskursiju atkārtot.

Tas notika Ziemsvētku priekšvakarā, un Camlijs var­būt atcerējās svētkus, pat jautrākus par šiem, ko, iespē­jams, bija piedzīvojis kādā klubā Āfrikas džungļos. Lai­kam viņš nosprieda, ka pastaigā pa Londonu šai Ziem­svētku vakarā, kad visiem cilvēkiem labs prāts, varbūt sastaps kādu, kas viņu pacienās ar kausu alus. Atlauzis krātiņu, viņš vēlreiz izgāja Rīdžentparkā. Pie Glostergei- tas viņš pameta skatienu visapkārt, vai neieraudzīs auto­busu, taču tuvumā neviena nebija. Toties ielas malā stā­vēja vairākas vieglās mašīnas. Camlijs piegāja pie tām un enerģiski sāka dauzīt pa durtiņām, cerēdams, ka iekšā sēdētāji tās atvērs un viņu pavizinās. Camlijam neizsa­kāmi patika vizināties jebkādā mašīnā. Taču muļķa cil­vēki viņu pārprata: šimpanze svētku noskaņā lūdza, lai viņu pavizina, bet šie neatjēdza nekā cita, kā steigšus aizdarīt mašīnu logus un brēkt pēc palīdzības. Camlijam pamatoti likās, ka tas nu gan nav pareizais veids, kā pa­rādīt angļu tradicionālo viesmīlību. Taču, pirms viņš pa­guva mašīnu īpašniekiem paskaidrot savus patiesos nodo­mus, elsdami pūzdami pieskrēja uzraugi un aiztrieca viņu atpakaļ uz zooloģisko dārzu. Camlijs bija divreiz izbēdzis, un neviens negribēja vairs ar viņu riskēt. No jauka, saprā­tīga dzīvnieka, kuru labprāt rādīja televīzijā, viņš piepeši (bēgšanas dēļ) bija kļuvis par plēsīgu, neuzticamu bries­moni, kas varētu vēlreiz izbēgt un sakost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Camlijam piesprieda nāves sodu nošaujot.

Kumba bija liels ciems un Kamerūnas apstākļos uz­skatāms par samērā civilizētu. Tur dzīvoja ap desmit balto cilvēku, ciems varēja lepoties ar United Africa Compantj veikalu un mazu slimnīciņu, bez tam tur ceļā no piekras­tes regulāri piestāja kravas mašīnas. Sakarā ar to visu necerējām Kumbā iegūt kādu ievērības cienīgu dzīvnieku un drīzāk uzskatījām šo ciemu par parocīgu bāzi ostas tuvumā nekā par vietu, kur papildināt kolekciju. Tomēr brīnumainā kārtā tieši Kumbas iedzīvotāji mums sagādaja vairākus ļoti vērtīgus dzīvniekus.

Pirmais guvums gadījās drīz pēc tam, kad bijām ap­metušies trijās skaistajās, plašajās skolas ēkās. Kādu dienu ieradās diezgan mežonīga izskata puisis, nesdams uz galvas lielu, skaisti darinātu, banānkoka lapām rūpīgi nosegtu bambusa krātiņu. Izrādījās, ka puisis dzīvo Franču Kamerūnā apmēram trīsdesmit jūdžu no Kumbas un prot sarunāties vienīgi savā valodā, kā arī zina dažus vārdus Āfrikas franču žargonā. Manas franču valodas zināšanas nebija daudz pārākas, un tā nu mēs mēģinājām kaut kā saprasties. Viņš teicās dzirdējis, ka es uzpērkot pērtiķus, tālab aizgājis uz savu fermu, noķēris dažus un atnesis tos man. Tik vien­kārši. Mednieks norāva ba­nānkoka lapas, kas sedza krātiņu, un manam pārsteig­tajam skatienam atklājās trīs pērtiķi, kādus vēl nebiju re­dzējis. Taču, pieliecies tuvāk, pamanīju, ka tur īstenībā ir četri pērtiķi, jo viena mātīte bija piespiedusi pie krūtīm mazulīti, gan tik sīciņu, ka tas mātes kažokā gandrīz pa­zuda. Pērtiķi bija lieli, skaisti dzīvnieki — viss kažoks tumšpelēkā šīfera krāsā, ti­kai divās vietās krāsa bija citāda: pazode apaugusi ar mīkstu, pūkainu baltu vilnu,