DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

— Mazā upīte uzplūduši, — viņš paskaidroja.

Seit es pirmo reizi ieraudzīju, cik ātri mazs strauts, īpaši kalnu strauts, spēcīgā lietusgāzē «uzplūst». Strau­tiņš, kuram bijām bridusi pāri un kurā varēja izpērties vienīgi zvirbuļi, tagad bija pārvērties par putojošu, dzel­tenu straumi mums gandrīz līdz jostas vietai; krācošie mutuļi nesa līdzi zarus, saknes, lapas, salauzītas puķes, kas griezās un virpuļoja starp lielajiem akmeņiem. Vis­seklākā vieta, kur varētu pārbrist, bija tur, kur strauts iz­plūda no meža līdzenuma un pāri lielam klintsbluķim gā­zās lejup pa stāvu krauju, kam ūdens bija norāvis visu satrunējušo lapu segumu. Pārējie aizbrida pa priekšu, un, kad viņi jau bija otrā krastā drošībā, sekojām arī mēs ar Drēbnieku. Soli pa solītim laipojām pāri, es ar nūju rū­pīgi iztaustīju, kur likt kāju. Sasniedzām strauta vidu; tur straume bija visspēcīgākā, jo ūdenim vajadzēja izlauz­ties starp diviem lieliem klintsbluķiem. Seit es atspiedos ar nūju uz neliela akmens, kas pavēlās sānis, spieķis iz­slīdēja man no rokas, es vēl paguvu uzmest tam skatienu, lai redzētu to aiztraucam pa straumi, iekams pats uz acīm ievēlos ūdenī.

Ja Drēbnieka spēcīgais tvēriens ap manu delmu nebūtu mani paglābis, es būtu aiznests lejup pa krauju kopā ar spieķi. Tikko paklupis ūdenī, jutu, ka straume mani tūdaļ aiznesīs, bet tad Drēbnieka roka uzrāva mani kājās, kaut gan straujais grābiens bezmaz viņu pašu nogāza ūdenī man blakus. Pieliecies viņš centās noturēties pretī strau­mei un sauca citus palīgā; pārējie no jauna ielēca ūdenī, saķēra mani, kur kurais tika klāt, un izvilka mūs krastā. Aizelsušies, trīcēdami un līdz ādai izmirkuši, turpinājām ceļu uz nometni.

Pēdējā pusjūdze bija visgrūtākā, jo mums vajadzēja rausties lejup gar kalna sānu, rāpojot no akmens uz ak­meni, kamēr sasniedzām līdzenumu, kur mūs gaidīja mā­jas. Vienīgi cerība uz sausām drānām, siltu ēdienu un karstu dzērienu deva man spēku klibot uz priekšu. Bet, kad sasniedzām nometni, mūsu acīm atklājās drausmīga aina: mazais, nenozīmīgais strautiņš, kas pieticīgi un klusi čaloja piecdesmit soļu no manas telts, bija pārvērties par neganti krācošu, palojošu upi. Spēka pārpilnībā tas bija izkāpis no lēzenajiem krastiem un nu pludoja pa visu no­metni. Nesēju miniatūrmājiņas bija kā ar slotu aizslaucī­tas; puse virtuves sagrauta, uz klona ūdens līdz ceļiem. Neskarta bija palikusi vienīgi mana telts, jo atradās uz pauguriņa, taču arī teltī un ap to zeme bija dubļos izmir­kuši. Sausu malku nometnē neatradām, vienīgā iespēja tikt pie silta ēdiena bija sildīt to uz petrolejas lampas. Šādos apstākļos neatlika nekas cits kā visiem salīst manā teltī… es un divpadsmit afrikāņi teltī, kas domāta ne vairāk kā diviem cilvēkiem! Karsējām uz lampas bundžas ar saldu šokolādes dzērienu un dzērām no visdažādāka­jiem traukiem, sākot ar alumīnija krūzītēm un beidzot ar bļodiņām, no kurām barojām dzīvniekus. Trīs stundas no- kvernējām teltī, pa kuras samirkušajām brezenta sienām bez mitas bungoja lietus, bet tad tas pamazām pierima un kalna virsotne ietinās lielos, baltos mākoņu palagos. Nesēji sāka atjaunot savas minimītnes, un, viņus vērojot, man pēkšņi pirmo reizi iešāvās prātā doma par ju-ju. Jā, pirmo raundu tas katrā ziņā uzvarējis, mana kāja bija nožēlojamā stāvoklī, lietus visu sarežģīja vēl vairāk, me­dības kļuvušas gandrīz neiespējamas. Pavadīju mokpilnu nakti, un lietus nākamajā dienā lija no ausmas līdz tum­sai, kāja neatlaba. Negribīgi nonācu pie secinājuma, ka saprātīgāk būs atteikties no cīņas un atzīt ju-ju uzvaru: Bakebē es vismaz varēšu atpūtināt kāju un kaut ko derīgu paveikt, turpretī, kvernot N'da Ali kalnā, nekas labs ne­bija gaidāms. Norīkoju vīrus pie kravāšanās un paziņoju, ka nākamajā rītā dodamies atpakaļ uz Bakebi.

Rīts atausa mirdzošs: kad posāmies projām, saule vai pa zemes virsu staigāja un debesīs nebija neviena vienīga mākonīša. Nezin no kurienes uzgadījās sīku moskītu pūļi; tie mūs nežēlīgi koda, man šķiet, pat tādā kā uzvaras priekā. Kad sasniedzām mežu N'da Ali pakājē, tie pazuda tikpat noslēpumaini, kā uzradušies.

Klibodams lejup pa ceļu uz Bakebi, mierināju sevi ar domu, ka esmu kalna ekspedīcijā ieguvis vismaz dažus vērtīgus dzīvniekus. Pagriezos paraudzīties atpakaļ: dzid­rajā gaisā kalns šķita tik tuvu, ka, likās, vajadzētu tikai pastiept roku un ar pirkstiem pašķirt meža biezo kažoku, lai to aizsniegtu. Klintis saulē sārtojās un laistījās, tikai dažuviet tajās ievijās pa palsam pavedienam — ūdenskri­tumi, vētras vienīgie liecinieki.

Mēs jau gatavojāmies pamest kalna būdu Bakebē un pārcelties uz pēdējo nometni Kumbā, kad pie mums iera­dās gaužām neparasts viesis — Calmondelijs, draugu vidū saukts par Camliju.

Carnlijs bija pieaudzis šimpanžu tēviņš; tā īpašniekam, angļu valdības ierēdnim, likās, ka milzīgais pērtiķis viņam sāk sagādāt neērtības, un viņš bija nolēmis to uzdāvināt Londonas zooloģiskajam dārzam ar norunu, ka, aizbraucis atvaļinājumā uz Angliju, varēs to apciemot. Viņš atrak­stīja mums un jautāja, vai mēs būtu ar mieru paņemt Čamliju līdzi un nogādāt viņu jaunajās mājās Londonā, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne Džonam, ne man pat prātā neienāca, ka Camlijs varētu būt tik milzīgs: iedomājos ap trīs gadus vecu, trīs pēdas augstu pērtiķi. Kad Camlijs ieradās, es no tiesas pārbijos.

Viņš piebrauca nelielā kravas mašīnā, kur svinīgi sē­dēja plašā krātiņā. Kad atvēra krātiņa durvis un Camlijs ar filmu zvaigznes nepiespiestību un pašcieņu izkāpa, es iztrūkos, jo, pacēlies pakaļkājās un nostājies šimpanzei raksturīgajā ielīkušajā pozā, viņš man bija līdz jostas vietai, bet, izslējies taisni, sniegtos ar galvu man līdz krū­tīm. Rokas viņam bija ļoti garas un pinkaino krūšu ap­mērs vismaz divreiz lielāks par manējo. Nepareizi ieau­gušie zobi žokļu abās pusēs izķēmoja pērtiķa fizionomiju un piešķīra tai ērmoti kareivīgu izteiksmi. Acis bija ma­zas, dziļi iegrimušas, skatiens saprātīgs, galvvidus gan­drīz pilnīgi kails, un vēlāk es sapratu, kā tas radies: Cam­lijs mēdza sēžot aizlikt rokas aiz pakauša un ar delnām to berzēt; šī nodarbība, šķiet, sagādāja viņam lielu baudu, un viņš turpināja pakausi berzt, lidz tas palika gandrīz bez matiem. Viņš nepavisam nebija jauns pērtiķis, kā biju cerējis, bet gadus astoņus vai deviņus vecs veterāns, pil­nīgi nobriedis, krietna vīra spēkā un, spriežot pēc sejas izteiksmes, ar lielu dzīves pieredzi. Lai arī viņu nevarēja saukt par skaistu šimpanzi (esmu redzējis daudz glītākus eksemplārus), viņš nenoliedzami bija spēcīga personība: tas dūrās acīs pirmajā iepazīšanās mirklī. Mazās ačeles vērās pretī ļoti saprātīgi, un to dziļumā, šķiet, spīgoja ironisku smieklu dzirkstis, kas cilvēkam lika justies ne­veikli.

Pastāvējis un ar gudru skatienu pamatīgi nopētījis ap­kārtni, viņš pagriezās pret mani un pastiepa sveicienam mīksto roku ar sārto plaukstu, turklāt ar tik garlaikotu sejas izteiksmi, kāda raksturīga tiem, kam diendienā jā­dāļā rokasspiedieni. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, ku­ras turpinājums karājās pāri mašīnas kravas kastes ga­lam un tālāk pazuda krātiņa dziļumā. Dzīvniekam ar ma­zāk spilgti izteiktu personību nekā Camlijam tā «būtu pazemojoša gūstniecības pazīme. Bet Camlijs nēsāja ķēdi tikpat lepni kā Londonas lordmērs savējo; paspiedis man roku, viņš pagriezās un sāka vilkt apmēram piecpadsmit pēdu garo ķēdi ārā no krātiņa. Viņš to kārtīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās tieši uz būdu, it kā tā piederētu viņam. Tā Camlijs jau pirmajā brīdī pēc ierašanās parā­dīja, ka ir pārāks par mums un ieradies šeit nevis pēc mūsu vēlēšanās, bet gan tādēļ, ka pats tā gribējis. Es neviļus bezmaz atvainojos par nekārtību uz galda, kāda tur valdīja, viņam būdā ieejot.