DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Ko! — Piuss iebrēcās un iezvēla svešajam pa galvu tik spēcīgi, ka netīrā platmale tam nobruka uz acīm.

— Kādu ju-ju viņi uzsūtīja, ko?

Ne jau dikti ļaunu ju-ju, — svešais steidzās pa­skaidrot, — tikai tā, lai masa vairs nevar noķert zvērus šitai vietā, lai medībās nelaimējas un līst dikti daudz lie­tus, lai masa iet projām.

Tu pasaki Finešangas ļaudīm, ka es no viņu ju-ju nebaidos, — es nikni atteicu. — Palikšu te, cik ilgi pats gribēšu, saprati? Un, ja redzēšu te kādu no Finešangas, paņemšu vislielāko šauteni un šaušu virsū, saprati?

Es saprast, ser, — svešais pazemīgi vāvuļoja, — bet kāpēc masa kliedz uz mani? Es negrib strīdēties.

Es, draugs, saprotu: šitais ju-ju nedarbojas, ja es nezinu, ka tas man uzsūtīts, un tā tu kļuvi par ziņnesi, vai ne?

Nē, ser, es ar jums nestrīdēties.

Labi, bet tad taisies, kā tiec atpakaļ uz Finešangu, citādi es sastrīdēšos ar tevi. Dzirdēji?

Vīrelis aizklumburoja miglā, un Piuss nemierīgi no­raudzījās viņam pakaļ.

Vai gribat, lai viņu nomizoju, ser? — viņš uzņē­mīgi noprasīja.

Nē, liec viņu mierā.

Ē! Man nepatīk šitā ju-ju lieta, ser.

Nesaki tikai citiem nekā, man negribētos, ka no­metnē izceltos panika.

Sī bija pirmā reize manā mūžā, kad man uzsūtīja ju- ju, un es gribēju redzēt, kas notiks tālāk. Es nepavisam neturos pie uzskata, ka ju-ju ir pēdīgās blēņas, un ikviens, kas tā domā, ir muļķis, tāpēc ka ju-ju ir reāls un varens spēks visā Āfrikā; man zināmi gadījumi ar tādām sekām, ko ļoti grūti izskaidrot. Šķiet, visparastākais un efektī­vākais ietekmēšanas veids ir tiešs kontakts ar upuri. Tas nozīmē — cilvēkam jāzina, ka viņaņi uzsūtīts ju-ju, un tad, ja viņš tic burvestībām, viņu var uzskatīt par galīgi nolemtu savam baigajam liktenim. Pie nelaimīgā ierodas kāds «labvēlis» un pastāsta, ka viņam uzsūtīts ju-ju, un, ja attiecīgais cilvēks tam tic, viņam sākas drausmīgs gaidu laiks. Mazpamazām «labvēļi» cits pēc cita (Āfrikā tie ir tikpat derdzīgi kā viņu kolēģi Eiropā) atklāj sazvē­restību visā pilnībā, un nabaga cilvēks skaidri redz, ka viņam gaidāma vienīgi lēna iznīkšana. Vīrelis, kas pat­laban aizgāja no nometnes, bija šāds «labvēlis», un tagad, kad man tas paziņots, ju-ju ieguva pār mani lielāku vai mazāku varu. Un visinteresantākais bija tas, ka ju-ju tie­šām darbojās, pat labāk, nekā varēja vēlēties, es tikai nezinu, cik tur bija manis paša neuzmanības, cik tīras ne­jaušības.

Nākamajā dienā uztūkums man sejā noplaka un mēs ar Drēbnieku un vēl četriem medniekiem devāmies uz vai­rāku lielu klinšu pakāji dažu jūdžu attālumā no nometnes.

Šajās klintīs bija daudz alu, un mēs gribējām sagūstīt sikspārņus, kas tur mitinājās, un vēl šo to, kas gadīsies pa ceļam. Arī N'da Ali oma bija uzlabojusies, un diena dzirkstīt dzirkstīja saulē, pūta pat svaigs vējiņš, lai mums nebūtu karsti. Pilnīgi aizmirsu ju-ju, vismaz iedomājos, ka esmu aizmirsis.

Lai nokļūtu pie alām, ko citu ar citu savienoja šauru eju labirints, mums vajadzēja nolaisties ap četrdesmit pēdu dziļumā. Drīz konstatējām, ka mūsu šim nolūkam līdz paņemtās virves par īsu, tādēļ mums nācās cirst garu garās «džungļu virves» — tievos, stīgros staipekņus, kas mežā aug vai uz katra soļa. Sasējuši tos citu pie cita, nolaidāmies gar krauju aizā. Aizas dibenā sadalījāmies un ielīdām katrs savā ejā, lai izpētītu alu no visām pusēm. Ala bija pilna sikspārņu, sākot ar mazajiem kukaiņēdā­jiem un beidzot ar lielajiem, smagnējiem augļēdājiem; taču tie noplivinājās mums apkārt stundas divas, tomēr ne­vienu neizdevās notvert.

Klīzdams pa labirintu, sastapu Drēbnieku, kas stāvēja un blenza uz akmeņu kaudzi vienā alas kaktā. Satraukts viņš man pačukstēja, ka tikko esot ieraudzījis akmeņu kaudzes galā pie pašiem griestiem kaut ko pakustamies. Kamēr mēs sačukstējāmies, kas šobrīd vislabāk būtu da­rāms, pienāca vēl viens mednieks, mēs visi pavērsām ba­teriju gaismu uz akmeņu kaudzi un to pamatīgi nopētī­jām. Nekā nemanījām.

Vai esi pārliecināts, ka tiešām kaut ko redzēji, Drēb- niek?

Jā, ser, pārliecināts. Tur, pašā augšā.

Skatījāmies atkal un pēkšņi iztrūkāmies, ieraudzījuši

virs akmeņiem uzkumpušu, melnu siluetu un izdzirduši skaļu rūkoņu.

Tīģeris, ser.

Biju gatavs piekrist, jo siluets bija pārāk liels citam dzīvniekam. Izdzirdis, ko mēs runājam, mūsu trešais biedrs aizdrāza uz izejas pusi, lai drīzāk nokļūtu ārā brīvē un drošībā, atstājot Drēbnieku un mani aci pret aci ar ienaidnieku.

Muļķis, — Drēbnieks nicinoši noteica, bet es ievē­roju, ka roka, kurā viņš turēja bateriju, mazliet trīc.

īsti nesapratu, ko darīt: ja leopards saniknosies, šaut būtu ārkārtīgi bīstami, šāviens šādā alā nozīmē nopietnas briesmas, jo no tā var iegrūt alas griesti. Man likās, ka tad jau labāk stāties pretī leopardam, nekā tikt aprak­tam … varbūt pat dzīvam apraktam … zem vairākām tonnām klinšakmeņu.

Pa to laiku melnais siluets, vairākkārt izslējies un ieņurdējies, pazuda aiz kaudzes, un mēs dzirdējām no- grandam akmeņus. Krēslainajā alā bija grūti nosakāms, lairā vietā zvērs parādīsies no jauna, un es pašreiz prā­toju par stratēģisku atkāpšanās manevru, kad akmeņu kaudzes virsotnē iznira galva, mirkli palūkojās uz mums un tad ierunājās:

Masa, es noķert zvēru.

Tas bija mūsu ekspedīcijas mazākais un nekam nede­rīgais loceklis Abo, kurš, vajādams žurku, bija uzrāpies uz akmeņiem. Viņš bija uz vēdera līdis pakaļ žurkai, un uzkumpušais siluets, ko mēs redzējām, bija zēna mugura, kad viņš rausās pa akmeņiem un neierastajā piepūlē skaļi vaidēja. Baiļu atslābums mums abiem ar Drēbnieku iz­raisīja nevaldāmu smieklu lēkmi, Drēbnieks skraidīja ap­kārt pa alu, sita ar plaukstām sev pa gurniem, pār vai­giem viņam ritēja smieklu asaras.

Ēēē . .. āāāh! Abo, masa tevi bezmaz nošāva. Eē … āāā! Abo, tu gan biji labs tīģeris … — viņš sauca, smiek­los aizrīdamies.

Abo notrausās no akmeņu kaudzes un sniedza man ap­lūkošanai mazu žurciņu.

Laikam drusku ievainota, masa, — viņš sacīja, bet izrādījās, ka viņš nedaudz kļūdās, jo žurka jau bija beigta.

Kamēr pārbaudījām alu, vai neatradīsim vēl kādu žurku, izdzirdām ārpasaulē pērkona dārdus, kas baismīgi atbalsojās alās un daudzajās ejās. Kad sasniedzām izeju, ārā bija kļuvis tumši un drūmi, jo virs galvas biezēja melni lietus mākoņi. Palīdzējām cits citam pēc iespējas ātrāk izlīst no alas un sākām saiņot mantas maisos. Pie­peši pērkons nogranda tieši virs galvas, sadrebinādams visu kalna pakāji, un nākamajā mirklī mākoņi pilnīgi no­gūla pār mums un nometa ledaina lietus segu. Nekad ne­biju piedzīvojis tik blīvu lietu ar tik lielām, smagām lāsēm; nepaguvām lāgā atjēgt, kas notiek, kad mūsu plā­nās drānas bija caurcaurēm izmirkušas un zobi mums klabēja aiz aukstuma. Debesīs ik pa brīdim noplaiksnīja pēkšņi zibeņi, kam sekoja drausmīgi pērkona dārdi; kaut kur pa kreisi no mums mežā šimpanzes kliedza un gau­doja, protestējot pret briesmīgo nelaiku.

Mednieki uzcēla nastas mugurā, un mēs sākām, rau- šoties pa krauju lejup, doties atpakaļ uz nometni. Nebijām nogājuši ne piecdesmit soļu, kad man uz slapja akmens pa­slīdēja kāja, es pakritu un ripeniski vēlos lejup, sāpīgi at­sizdamies pret nokrituša koka stumbru; biju sadauzījies un saskrāpējies, turklāt uzkritis virsū labajai kājai, kas nejauki sāpēja. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tā lauzta, bet, kad izdevās kāju izstiept, sapratu, ka esmu tikai sagrūdis potīti. Taču arī tā stāvoklis bija pietiekami ļauns, jo aiz sāpēm nespēju nostāvēt. Gulēju starp pielijušajiem ko­kiem, un aukstumā trīcošie mednieki nopūlējās, berzdami manu kāju, lai to cik necik atdzīvinātu. Atradāmies kriet­nas četras jūdzes no nometnes, un kāja kļuva resnāka, acīm redzot. Skaidrs, ka nedrīkstējām ilgāk šai vietā ka­vēties, jo neatkarīgi no sāpēm sapratu arī, ka negaisa mā­koņi, kas nogūla pār kalnu, izdzēsīs dienas gaismu agrāk nekā parasti. Aizsūtīju Drēbnieku nocirst jaunu kociņu, no kura viņš izveidoja primitīvu kruķi. Atspiedies uz tā un otrā pusē Drēbnieka balstīts, klumburoju uz priekšu, zobus sakodis, un palēnītēm mēs zem pilošajiem kokiem virzī­jāmies uz māju pusi. Pēdīgi nokļuvām līdzenākā mežā un izdzirdām ūdens šalkoņu. Jutos pārsteigts, jo vienīgais strauts, ko bijām šķērsojuši, kalnā kāpjot, bija pavisam sekls, mums tikko līdz potītēm; tagad tā brāzmainā šal­koņa atgādināja krietnu upi. Jautājoši paskatījos uz Drēb­nieku.