Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Nedomāju vis, ka tā darīt būtu prātīgi, - Teodors brīdināja.

Pa to laiku rēkšana turpinājās, un Maktavišs joprojām centās

pārliecināt ciemata vecāko, ka viņiem jāsadala ieņēmumi no bārdas uz pusēm.

- Vai tu sargā Džeriju? - māte kliedza no pūļa aizmugures.

- Ak, māt, apklusti, - Larijs bļāva, - tu tikai padari visu sliktāku. Džerijs ir pilnīgā drošībā.

- Vai ziniet, no viņu balss noskaņas un tā, ko viņi runā, man šķiet, - Teodors teica, - ka mums nudien nāksies pierunāt Makta­višu atdot vecākajam naudu. Citādi mēs nonāksim visai nepatīkamā stāvoklī.

- Vai tu sargā Džeriju? - māte atkal kliedza.

- O, Kristus vārdā! - Larijs izdvesa.

Viņš metās uz priekšu, sagrāba Maktavišu, parakņājās viņa ka­batā, izvilka naudu un pasniedza ciemata vecākajam.

- Pag! Kas tad nu! Tā ir mana nauda! - Maktavišs sauca.

- Jā, un tā ir mana dzīvība, ar ko tu tagad dari nejaucības, - Larijs atcirta.

Viņš pagriezās pret vecāko.

- Skaties, - viņš teica grieķu valodā, - šeit ir nauda, ko šis kyrios ar burvestības palīdzību atrada tavā bārdā.

Viņš pagriezās pret Maktavišu, satvēra viņa plecus, cieši ielūkojās acīs un teica:

- Tev sparīgi jāmāj ar galvu, lai ko arī es teiktu, saprati?

- Jā, jā, - Maktavišs sacīja, Larija pēkšņā kareivīguma sabiedēts.

- Labi, - Larijs noteica. Viņš ieturēja pauzi un rūpīgi nolika roku uz tās Maktaviša ķermeņa daļas, kas, domājams, slēpa sirdi.

Krēslojās. Slipīgie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdīgi šķita cītari

Kā zaļi tupuči tālē.'

Maktavišs, kuru pārsteidza ne tikai tas, ka Larijs pēkšņi pārņēmis situācijas vadību, bet arī fakts, ka viņš ne vārda nesaprata no Larija teiktā, jo nekad agrāk nebija šo dzejoli dzirdējis, aizrautīgi māja ar galvu katras rindiņas beigās. Larijs pagriezās pret ciemata vecāko.

- Kyrios, - viņš teica, atkal nolikdams roku uz Maktaviša sirds, - ir tik augstsirdīgs, ka piekrita atdot tev visu naudu, bet ar vienu notei­kumu. Jūs visi zināt, ka ir tādi cilvēki, kas spēj atrast zemē ūdeni.

No pūļa atskanēja piekrītoša murdoņa.

- Šiem cilvēkiem par viņu darbu maksā, - Larijs teica.

Atkal daudz galvas mājienu un "jā, jā, jā".

- Bet, kad viņi atrod ūdeni, - Larijs turpināja, - ūdens pieder visiem.

Tagad viņš runāja tādā valodā, ko viri saprata, jo maize un ūdens ir divas dzīvībai nozīmīgas lietas jebkurā sabiedrībā.

- Reizēm ūdens meklētāji atrod ūdeni, reizēm nē, - Larijs runāja tālāk. - Šis kyrios reizēm atrod naudu cilvēku bārdā, reizēm ne­atrod. Viņš ir laimīgs, ka jūsu ciematā ir tik labs vecākais un ka vi­ņam izdevās atrast naudu. Viņš atrada gandrīz deviņus tūkstošus drahmu. Lūk, un, tā kā viņš ir tik krietns un laipns vīrs, viņš piekri­ta neiekasēt savu parasto honorāru.

Atskanēja sajūsmas saucieni, kuros jautās arī neticība par tādu devību.

- Bet viņš prasa no jums vienu pakalpojumu, - Larijs teica, - un tas ir - lai vecākais šo naudu izlietotu visa ciemata labklājībai.

Šajā brīdī ciemata vecākais izskatījās visai saīdzis, bet pūlis ņēmās aplaudēt.

- Tas tāpēc, - Larijs, kurš bija patērējis ievērojamu daudzumu vīna un pilnīgi iejuties tēlā, oratora balsi klāstīja, - ka tad, kad jūs atrodat naudu, tāpat kā ūdeni, tai jāpieder visiem.

Aplausi bija tik grandoši, ka daži vecākā noburkšķētie vārdi tajos pilnīgi noslāpa.

Mēs soļojām prom pa ielu, un viss pūlis mums sekoja, turklāt ik­viens grūstījās, cenšoties pieskarties Maktavišam un pakratīt viņam roku. Tādējādi ap to laiku, kad mēs sasniedzām molu, Maktavišs sāka justies kā visu policistu policists, un piecpadsmit mārciņu zau­dējums šķita šo glaimu vērts. Patiesībā mūsu aizbraukšana tika uz dažām minūtēm aizkavēta, jo vecākais par varītēm gribēja viņu apkampt un noskūpstīt, pēc tam visiem vecajiem vīriem vajadzēja darīt to pašu.

Beidzot Maktavišs, panākumu spārnots, pievienojās mums uz klāja.

- Es taču jums teicu, vai ne? - viņš lepni iesaucās. - Ir tikai jāprot apieties ar šiem primitīvajiem ļautiņiem.

- Jā, bet tas ir pēdējais ciemats šajā piekrastē, kuru es grasos apmeklēt, un, tā kā ir mana dzimšanas diena, es domāju, ka kādam vajadzētu ņemt vērā manas vēlmes, - māte paziņoja.

- Bet, protamz, matte, dārgā, - Makss teica. - Tagad mēz atradī- zim vietu, kur ieturēt puzdienas.

Enkurs tika izcelts, motors iedarbināts, un caur tā darbošanās troksni mēs, attālinoties no krasta, varējām dzirdēt ciematnieku laba vēlējumus un aplausus.

Pusdienlaikā mēs atradām garu, apburošu balto smilšu pludmali, Un, tā kā Taki iepriekšējā dienā bija izlicis makšķeres un noķēris vairākas kefales, Spiro pludmalē sakūra kokogļu ugunskuru un iz­cepa šīs brīnumgardās zivis.

Svens, Donalds un Makss, joprojām uztraukušies par to, ka vi­ņiem nav nekādas konkrētas dāvanas mātei dzimšanas dienā, sarī­koja viņai izklaidēšanos. Svens, būdams tēlnieks, izveidoja no slap­jām smiltīm milzīgu, kailu sievieti, kuru māte bija spiesta apbrīnot, un pēc tam spēlēja viņai akordeonu, laimīgā kārta nevis Bahu, bet dažādas jautras un drastiskas melodijas. Donalds un Makss sanāca kopā un slepus apspriedās ar Svenu, kurš enerģiski pamāja ar galvu.

- Tagad, - Donalds teica mātei, - mēs jums nodejosim senu aus­triešu deju.

Sagaidīt kaut ko tādu no nesatricināmi angliskā un parasti no­slēgtā Donalda bija tik neparasti, ka pat Larijs palika bez valodas. Svens uzsāka pārsteidzoši dzīvīgu melodiju, kas atgādināja mazur- ku, un tad garais, lempīgais Makss un vidēja auguma bālais Donalds svinīgi palocījās viens otram, sadevās rokās un sāka dejot. Mums par lielu izbrīnu, viņi to darīja pārsteidzoši labi, dīžādamies un virpuļo­dami pludmales smiltīs, un iekļaudami dejā sarežģītas tūres, kuru laikā viņiem vajadzēja saskarties ar ceļgaliem un plaukstām, tad pa­lēkties gaisā un saskarties ar kājām, un tamlīdzīgas komplicētas ma­nipulācijas. Man viņi nepārprotami atgādināja Grifu un Viltoto Bru­ņurupuci no Alises Brīnumzemē, kas dejo Omāru kadriļu. Dejai bei­dzoties, mēs spontāni sākām dedzīgi aplaudēt, un tad viņi, starojoši smaidīdami un izšķērdīgi svīzdami, dejoja vēlreiz - citas melodijas pavadībā.

Pēc tam kad mūsu kordebalets bija izpeldējies un atvēsinājies, mēs sagūlāmies smiltīs un ēdām lieliskās, sulīgās zivis, kuru sačoku­rojušās ādiņas tīkami smaržoja pēc oglēm, un pabeidzām maltīti ar daudzveidīgiem augļiem.

- Jā, tās bija lieliskas dzimšanas dienas pusdienas, - māte teica.

- Es tās izbaudīju. Svena spēlēšana un Maksa un Donalda dejošana jubileju padarīja pavisam pilnīgu.

- Mumz būz arī dzimžanaz dienas vakariņaz, - Makss teica.

- Dosimiez uz citu pludmali un vakariņozim.

Tā nu mēs no jauna sakāpām laivā un kuģojām prom no krasta. Kad saule jau rietēja un debesis izraiboja brīnišķīgi sarkani, zaļi un zeltaini plankumi, mēs atradām apmešanās vietu, ko uzskatījām par ideālu. Tas bija mazs, apaļš līcītis ar šauru pludmali, augstu klinšu ieskauts, kas rietošās saules staros blāzmoja gandrīz mandarīn- oranžā krāsā.

- Ak, šis līcis ir brīnišķīgs, - māte teica.

- Te mēz ēdīsim dzimžanaz dienas vakarirtaz, - Makss ierosināja.

Pēdējo saules staru gaismā šī vieta izskatījās tiešām elpu aizrau­joša.

Spiro pateica Taki, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nelaimīgā kārtā Taki nekad iepriekš šajā līcī nebija gadījies būt, tāpēc viņš nezināja, ka pāri vienai tā daļai plešas smilšu sēklis. Viņš ievērojamā ātrumā pagrieza kuteri pret līča ieeju un uzskrēja sēklim, pirms paguva to pamanīt. Mēs apstājāmies spēji un ar rāvienu. Māte, kas šajā brīdī bija stāvējusi laivas pakaļgalā, apbrīnodama saulrietu, straujās apstāšanās rezultātā zaudēja līdzsvaru un pārvēlās pār bortu. Kaut arī viņai karstā laikā lāgiem tikās pagulēt seklumā, peldēt viņa neprata. To zināja visi, izņemot Taki. Tāpēc visa kompānija vien­laicīgi metās ūdenī viņu glābt, arī Spiro, kurš gan neprātīgi dievinā­ja māti, taču tāpat nemācēja peldēt. Rezultātā sākās pilnīgs un ab­solūts haoss.