Džeralds Darels: PLEKSTES FILEJAS

trieka.

- Jums nevajags teikt tādas lietas, māster Larijs, - viņš noskaldīja.

- Es nebaidās ne no viens sunabērns turks.

>

Spiro pagriezās, aizrībināja uz kutera pakaļgalu un norīkoja Taki piestāt pie mazā mola.

- Larij, dārgais, tev nevajadzētu tā runāt, - māte aizrādīja. - Tu aizskar viņa jūtas. Tu taču zini, cik viņam stingri aizspriedumi pret turkiem.

- Bet tie taču nav nekādi sasodīti turki, - Larijs pretojas. - Tie ir grieķi.

- Praktiski viņus var saukt par grieķiem, es tā domāju, - Teodors teica, - bet šajās nomaļajās vietās viņi kļuvuši tik līdzīgi turkiem, ka ir praktiski neatšķirami. Tāda savā ziņā dīvaina saliedēšanās.

Kad mūsu laiva tuvojās molam, mazs zēns, kas makšķerēdams bija sēdējis uz tā, savāca makšķeri, satina to un aizskrēja uz ciematu.

- Vai jums nešķiet, ka viņš aizskrēja citus brīdināt? - Leonora nervozi jautāja. - Es gribēju teikt, lai viņi varētu nākt mums pretī ar ieročiem un tamlīdzīgi.

- Ak, neesi taču tik sasodīti dumja, - Larijs teica.

- Laidiet mani pa priekšu, - Maktavišs ierosināja. - Esmu pieradis pie šādām situācijām. Diezgan bieži tā gadījās ar mežonīga­jām indiāņu ciltīm Kanādā, kad dzinu viņiem pēdas. Man ir iema­ņas kontaktos ar primitīviem ļautiņiem.

Larijs novaidējās un bija gatavs izmest kādu sarkastisku piezīmi, bet mātes niknais skatiens viņu apklusināja.

- Tā, - Maktavišs teica, pārņemdams operācijas vadību, - la­bākais, ko mēs tagad varam darīt, ir izkāpt uz mola un mazliet pa­staigāties, skatoties apkārt, it kā… ēēē… it kā…

- It kā mēs būtu tūristi? - Larijs nevainīgi ierosināja.

- Es gribēju teikt, - Maktavišs atteica, - it kā mums nebūtu ļau­nu nodomu.

- Dievs augstais, - Larijs novaidējās, - varētu padomāt, ka mēs esam Āfrikas mūžamežos.

- Larij, dārgais, lūdzu, apklusti, - māte neizturēja. - Esmu pār­liecināta, ka misters Maktavišs zina labāk. Galu galā šodien /rmana dzimšanas diena.

Tā mēs visi izkāpām uz mola un kādu laiciņu stāvējām, skatī­damies uz visām pusēm un turpinādami savas muļķīgās sarunas.

- Un nu, - Maktavišs teica, - iesim uz ciematu.

Atstājuši Spiro un Taki pieskatīt laivu, mēs devāmies ceļā.

Ciematā bija kādas trīsdesmit vai četrdesmit mājas, visas mazas, balsinātas un spodras, dažas zaļu vīnstīgu pinumos, citas ietītas pur- purkrāsas bugenviliju segā.

Mundrā, militārā soli Maktavišs gāja visiem pa priekšu, izskatī­damies pēc bezbailīga Francijas ārzemju leģionāra, kas gatavojas apspiest arābu dumpi, un mēs vieglā gaitā soļojām aiz viņa.

Ciematā bija tikai viena plata iela, ja to var pagodināt ar šādu no­saukumu, un no tās atzarojās vairākas šauras ejas starp mājām. Kad mēs gājām garām kādai no šim ejām, no mājas izsteidzās sieviete ar jašmaku [3] priekšā sejai, uzmeta mums šausmu pilnu skatienu un steigšus nozuda vienā no ejām. Es vēl nekad nebiju redzējis jašmaku, tāpēc biju milzīgi saintriģēts.

- Kas viņai bija priekšā sejai? - es jautāju. - Vai tas ir kaut kāds apsējs?

- Nē, nē, - Teodors teica, - viņa aplikusi jašmaku. ja cilvēki šajā ciematā ir tik turciski, tu redzēsi, ka lielākā daļa sieviešu aizsedz ar to seju.

- Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir sasodīti muļķīga ideja, - Larijs paziņoja. - Ja sievietei ir glīta seja, viņai vajadzētu to rādīt. Vienīgais, kam es piekritu, būtu aizbāznis mutē, lai viņa tik daudz nepļāpātu.

Iela nenovēršami veda uz katra ciemata centrālo vietu - mazu laukumiņu, pār kuru pletās milzīgas, ļoti skaistas priedes zarotne, un tās ēnā bija novietota galdu un krēslu gūzma. Te atradās maza kafejnīca, kas, tieši kā Anglijas ciematos, darbojās kā vietējais kro­dziņš, kurā izsniedza ne tikai ēdamvielas, bet vienādos daudzumos arī vīnu, tenkas un paļas. Man likās ļoti savādi, ka mūsu kavalkāde, soļodama cauri ciematam, nesatika nevienu dzīvu dvēseli, izņemot sievieti. Ja tas būtu kādā no Korfu nomaļajiem ciematiem, šobrīd mēs jau atrastos klaigājošu, savaldzinātu ciematnieku pūļa ielen­kumā. Taču, kad mēs sasniedzām ciemata centru, iemesls kļuva skaidrs - vai vismaz likās kļuvis skaidrs -, jo lielāko daļu mazo galdi­ņu zem priedes bija aizņēmuši vīrieši, gandrīz visi paveci vīri ar iespaidīgām baltām bārdām, ģērbušies maisveida biksēs, skrandai­nos kreklos un charukias, apbrīnojamās, no spilgti sarkanas ādas dari­nātās kurpēs ar uzliektiem purngaliem, izgreznotiem ar košas krāsas pušķiem. Mūsu grupiņas ierašanos laukuma vīri sveica ar absolūtu klusumu. Viņi vienkārši sēdēja un skatījās uz mums.

- Aha! - Maktavišs teica skaļā, mundrā balsī. - Kalimera, kali- mera, kalimera!

Ja tas notiktu grieķu ciematā, uz viņa labrītu tūlīt pat atskanētu atbilde. Daži būtu teikuši "priecājamies, ka esat ieradušies", citi - herete, kas nozīmē "esi laimīgs", un pārējie tāpat atbildētu ar kali­mera. Tomēr nebija nekādas reakcijas, tikai viens vai divi no vecāka­jiem vīriem nopietni pamāja ar galvu.

- Tā, un tagad, - Maktavišs teica, - sabīdīsim dažus galdiņus ko­pā, pasūtīsim kādus dzērienus, un esmu pārliecināts, ka viņi mums pievienosies, kad būs ar mums apraduši.

- Es nudien nedomāju, ka man tas patīk, - māte nervozi teica. - Vai jums nešķiet, ka Margo, Leonorai un man vajadzētu atgriezties laivā? Es gribēju teikt, te ir tikai vīrieši, nevienas sievietes.

- Ak, māt, tās ir blēņas. Nesatraucies, - Larijs teica.

- Manuprāt, - Teodors teica, ar mīlestību pavērdamies augšup uz priedes zarotni virs mums, - manuprāt, tāpēc tas mazais zēns aizskrēja uz ciemu. Dažos šajos nomaļajos ciematos, vai ziniet, sie­vietēm jāsēž mājās. Un tā nu viņš, vai ziniet, skrēja viņas brīdināt. Tāpat ari mūsu… ēēē… hmm… ēēē… dāmu izskats… ēēē… droši vien likās viņam… ēēē… neparasts.

Tā kā māte, Margo un Leonora nebija paslēpušas seju aiz jašma- ka un Marko un Leonora tērpušās visai košās kokvilnas kleitās, kas ievērojamu daļu viņu anatomijas atstāja neapslēptu, tas visumā ne­bija pārsteidzoši.

Mēs sabīdījām vairākus galdiņus kopā, salikām krēslus apkārt 1111 apsēdāmies. Ciematnieki, kuru skaitliskais pārspēks, par spīti Larija apgalvojumam, bija apmēram pieci pret vienu, turpināja sēdēt klusēdami un blenza uz mums bezkaislīgi kā ķirzakas. Pēc tam, kad bijām zināmu laiku gaidījuši un diezgan pavirši tērzējuši, no kafejnī­cas izšļūkāja vecīgs vīrs un acīm redzami negribīgi pienāca pie mūsu galda. Mēs visi, šajā laikā jau pilnīgi palikuši bez nerviem, unisonā teicām viņam kalimera, balsīs ieskanoties dažādas pakāpes nervozi­tātei. Mums par neizsakāmu atvieglojumu, viņš atbildēja ar savu kalimera.

- Un nu, - Maktavišs teica, visai lepodamies ar savām grieķu valodas zināšanām, - mēs gribētu pasūtīt kādus dzeramos un maz­liet meze.

Patiesībā viņam nemaz nevajadzētu pievienot pasūtījumam meze, jo tas nozīmēja sīkas uzkodas, tādas kā olīves, riekstus, cieti vārītas olas, gurķus, sieru un tamlīdzīgi, kas, pasūtot Grieķijā dzē­rienus, tiek automātiski pasniegtas līdzi. Tomēr likās, ka šajos ap­stākļos pat izbijis policists kļūst mazliet pļāpīgs.

- Jā, - kafejnīcas īpašnieks vaicāja. - Kādus dzērienus jūs pasū­tīsiet?

Maktavišs apkopoja mūsu pasūtījumus, kas ietvēra vispirms džindžeralu un tad turpinājās ar ouzo, brendiju un retsinu. Viņš to visu pārtulkoja kafejnīcas īpašniekam.