Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Mans dievs, viņa ir tik jauka, - Larijs apbrīnas pilnā balsī tei­ca, - bet esmu pārliecināts, ka viņa ir lesbiete. Viņa noraida visus manus tuvošanās mēģinājumus.

- Larij, dārgais, - māte aizrādīja, - tev nevajadzētu runāt tādas lietas par citiem.

- Viņa neapšaubāmi ir ļoti jauka, - Svens piekrita, - īstenībā pat tik jauka, ka es gandrīz sāku vēlēties, kaut nebūtu homoseksuāls. Kaut gan homoseksuālismam ir zināmas priekšrocības.

- Manuprāt, vislabākais ir būt biseksuālam, - Larijs prātoja, - tad var, tā sakot, gūt labāko no abām pasaulēm.

- Larij, dārgais, - māte vēlreiz teica, - tev šī saruna varbūt liekas saistoša, bet man nē, un es nudien gribētu, lai tu nerunātu par to Dže- rija klātbūtnē.

Maktavišs laivas priekšgalā izpildīja daudzus komplicētus for­mas uzturēšanas vingrinājumus.

- Dievs augstais, šis cilvēks mani tiešām kaitina, - Larijs teica, ieliedams sev vīnu. - Kāpēc viņš uztur formu? Neliekas, ka viņš vis­pār ar kaut ko nodarbotos.

- Nudien, dārgais, - māte noskaitās, - es ļoti vēlētos, kaut tu beigtu izteikt šādas piezīmes par cilvēkiem. Tādā mazā laivā tas ir ļoti mulsinoši. Viņš var tevi sadzirdēt.

- Ziniet, es neiebilstu, ja viņš uzturētu formu ar nodomu izvarot visas Korfu meitenes, - Larijs turpināja, - bet viņš nekad neko nedara.

Vingrinājumu laikā Maktavišs apmēram astoņdesmit ceturto reizi stāstīja Leslijam, kurš zvilnēja netālu, par saviem piedzīvoju­miem policijas dienestā. Tie visi bija ļoti šausminoši un nemainīgi beidzās ar Maktaviša uzvaru.

- Oooooo! - Margo pēkšņi iespiedzās tik skaļi un griezīgi, ka mēs visi salēcāmies un Larijs apgāza savu vīna glāzi.

- Es patiesi vēlos, lai tu neizdotu šādus kaijas brēcienus, - viņš sakaitināts teica.

- Bet es tikko atcerējos, - Margo taisnojās, - ka rīt ir mātes dzim­šanas diena.

- Rīt ir mattes dzimžanaz diena? - Makss iesaucās. - Kāpēdz tu mumz neteidzi?

- Patiesībā mēs tāpēc arī devāmies šurpu - lai nosvinētu viņas dzimšanas dienu un viņa varētu izklaidēties, - Margo paskaidroja.

- Bet, ja mattei ir dzimžanaz diena, mumz nav viņai nekādaz dā- vanaz, - Makss uztraucās.

- Ak, neuztraucieties par to, - māte teica. - Man savā vecumā nudien nemaz nevajadzētu svinēt dzimšanas dienu.

- Sasodīti slikts tonis, ierasties dzimšanas dienas svinībās bez dā­vanas, - Donalds teica. - Sasodīti slikts tonis.

- Nudien, lūdzu, neuztraucieties, - māte mierināja. - Jūs mani galīgi samulsināsiet.

- Es spēlēšu jums visu dienu bez pārtraukuma, mana dārgā misis Darela, - Svens teica. - Es jums pasniegšu mūziku kā dzimšanas die­nas dāvanu.

Kaut ari Svens prata spēlēt tādas dziesmiņas kā Pilsētā bij' kro­dziņš mazs, viņa īstā kaislība bija Bahs, un es ievēroju, ka no domas par Bahu Svena izpildījumā cauru dienu māte kļūst manāmi tra­mīga.

- Nē, nē, - viņa steidzīgi teica, - jums ne par ko nav jāsatraucas.

-Nu ko, tad rīt mumz būz grandiozaz svinībaz, - Makss teica.

- Mēs atradīzim īpažu vietu un nosvinēzim mattes dzimžanaz dienu īsti kontinentālā garā.

Drīz vien mūsu līdzpaņemtie matrači tika izritināti, un pamazām mēs iegrimām miegā, kamēr mēness, sarkans kā sarkankrūtīša krū­teža, ritināja savu ceļu pāri kalniem aiz mums un pamazām kļuva citrondzeltens, bet vēlāk sudrabains.

Nākamajā rītā visus pašā rītausmā iztrūcināja un neapšaubāmi saniknoja Svens, kurš modināja mūs, spēlēdams Happy Birthday to You. Viņš bija nometies ceļos un sajūsmināts cieši vērās mātei sejā, lai redzētu, kādu efektu viņa priekšnesums radīs. Māte, kas nebija pieradusi pie modināšanas ar akordeona skaņām sešu collu attā­lumā no auss, pamodās ar trauksmes spiedzienu.

- Kas noticis? Kas noticis? Vai mēs grimstam? - viņa elsa.

- Sven, dieva dēļ, - Larijs teica, - ir pieci no rīta.

- Ak, - Makss miegaini teica, - bet šodien ir mattes dzimžanaz diena. Mumz jāsāk zvinēt. Hei, dziedāzim vizi reizē!

Viņš pielēca kājās, sadauzīdams galvu pret mastu, tad savicināja savas garās rokas un aicināja:

- Tā, Zven, spēlē vēlreiz. Vizi reizē!

Pusaizmigušiem un negribīgiem mums nācās vēlreiz nodziedāt Happy Birthday to You, kamēr māte sēdēja, visiem spēkiem pūlēda­mās no jauna neaizmigt.

- Vai mans vajadzēs uzvārīts tēja, misis Darels? - Spiro piedāvāja.

- Manuprāt, tā ir laba doma, - māte atbildēja.

Mēs sameklējām un pasniedzām mātei mūsu daudzveidīgās dā­vanas, un māte par visām izrādīja sajūsmu, pat par revolveri ar per­lamutra rokturi, kaut ari viņa teica, ka, viņasprāt, Leslijam to dro­šības dēļ vajadzētu paturēt savā istabā. Ja viņa, paklausot Leslija iero­sinājumam, turētu to zem spilvena, šaujamais varētu nakts vidū iet vaļā un nodarīt viņai kādu nopietnu ievainojumu.

Tēja un ātra izpeldēšanās mūs visus atdzīvināja. Pašlaik lēca saule, un no ūdens bālās šķeterēs cēlās nakts migla. Tas izskatījās tā, it kā jūra būtu milzīga, zila aita un saule to maigi apcirptu. Pēc brokastīm ar augļiem un cieti vārītām olām motors tika iedarbināts, un mēs devāmies gar krastu uz priekšu.

- Mumz vajag atrazt vizneatkārtojamāko vietu mattes dzimžanaz dienaz puzdienām, - Makss ierosināja. - Tam jābūt Ēdenez dārzam.

- Dieva vārds, jā, - Donalds piebalsoja. - Mums jāatrod tiešām visneatkārtojamākā vieta.

- Tad tagad es varu jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela, - Svens teica.

Drīz vien mūsu kuteris pukšķināja garām zemesragam, kas izska­tījās kā būvēts no apbrīnojamiem sarkanu, zeltainu un baltu klints- akmeņu ķieģeļiem, tā galā kā lietussargs pletās milzīgas priedes zaru vainags; koks auga nedroši tuvu klintsmalai un bija bīstami nosvē­ries uz jūras pusi. Apbraukuši zemesragam, mēs ieraudzījām, ka tas apsargā mazu līcīti, kura krastā atrodas mazs ciematiņš, un kalna nogāzē aiz ciemata vīdēja veca venēciešu forta drupas.

- Tas izskatās interesanti, - Larijs teica. - Pietauvosimies te un apskatīsim.

- Es neietu vis tes, māster Larijs, - Spiro viebdamies ierunājās.

- Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja. - Šis ciemats izskatās burvīgs, un forts liekas interesants.

- Tie gandrīz turki, - Spiro atbildēja.

- Ko tu domā ar "gandrīz"? - Larijs nesaprata. - Cilvēks vai nu ir turks, vai nav.

- Nu, tie darās kā turki, - Spiro paskaidroja, - ne kā grieķi, tātad patiesībās tie irs turki.

Visi jutās mazliet apjukuši par šādu loģiku.

- Bet, pat ja viņi ir turki, - Larijs turpināja, - kāda tam nozīme?

- Dažos no šiem, ēēē… ēēē… attālajiem ciematiem kopš turku iebrukuma Grieķijā valda ļoti spēcīga turku ietekme, - Teodors zi­noši skaidroja. - Cilvēki ir pārņēmuši daudzas turku paražas, un tā nu dažās šajās nomaļajās vietās, kā Spiro diezgan precīzi aizrādīja, viņi vairāk līdzinās turkiem nekā grieķiem.

- Bet kāda, pie joda, tam nozīme? - Larijs galīgi noskaitās.

- Viņiem palaikam ne pārāk patīk ārzemnieki, - Teodors pa­skaidroja.

- Bet viņi taču nevar iebilst, ja mēs te apstāsimies un apskatīsim fortu, - Larijs teica, - turklāt šis ciemats ir tik mazs, ka mūsu pār­spēks, manuprāt, katrā laikā būs trīs pret vienu. Un, ja viņi izska­tīsies naidīgi, mēs taču varam māti ar revolveri sūtīt pa priekšu. Tas iegrožos viņu kareivlgumu.

- Jūs tiešāms gribat iets? - Spiro jautāja.

- Jā, - Larijs apstiprināja. - Vai tu baidies no dažiem turkiem?

Spiro seja tik stipri pieplūda asinīm, ka likās, viņu tūlīt ķers