Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Es dabūts to atpakaļs. Jūs iets vien uz māju.

Tā mēs devāmies atpakaļ uz villu un gaidījām tur. Apmēram pēc trīsarpus stundām mātes nervi bija driskās.

- Esmu pārliecināta, ka viņi to iesvieduši jūrā, - viņa vaimanāja.

- Tiešām, Larij, to es tev nekad nepiedošu. Un es taču tik nepārpro­tami piekodināju neaiztikt leduskasti.

Šajā brīdī mēs tālumā sadzirdējām neskaidru kutera pukšķēšanu. Es izskrēju no mājas ar tālskati rokā un pārlaidu skatienu jūrai. Šau­bu nekādu, molam tuvojās Taki kuteris, un uz tā klāja bija rūpīgi novietota leduskaste. Es ieskrēju pie mātes ar jaunajām ziņām.

- Jā, - viņa teica, - pieņemu, ka tas jau ir kaut kas. Varbūt tagad mēs beidzot varam doties ceļā? Nudien, es jūtos tā, it kā man būtu vēl viens gads nācis klāt, kaut arī dzimšanas diena vēl nemaz nav no­tikusi.

Mēs vēlreiz nostiepām savas mantas līdz molam un iekrāvām kuterī. Tad mēs saspiedāmies mašīnā un braucām uz pilsētu.

Pilsētā mēs atradām savus draugus, sapulcējušos Esplanādē un tās kolonnu vēsajā paēnā baudām dzērienus. Tur bija Svens, kas ar savu gandrīz pliko pauri un izspūrušo, kušķaino, sirmo "poniju" iz­skatījās pēc liela, apaļsejaina zīdaiņa. Viņš bija cieši satvēris savu vērtīgo akordeonu - instrumentu, bez kura viņš nekad nedevās ceļā. Tur bija Teodors, tērpies nevainojamā uzvalkā un Panamas cepurē, ūsām un bārdai zeltaini mirdzot saulē. Blakus viņa krēslam atradās spieķis ar tīkliņu vienā galā un kaste ar vērtīgu paraugu mēģenēm un pudelītēm.Tur bija Donalds, bāls un aristokrātisks; Makss, garš un lempīgs, cirtainiem matiem un brūnām ūsām, kas izskatījās kā uz augšlūpas nometies tauriņš; Leonora, blonda, neprecēta un ļoti skais ta; un Maktavišs, plecīgs vīrs ar brūnu, grumbainu seju un plāniem, sirmiem matiem.

Mēs atvainojāmies par nokavēšanos, ko neviens nelikās pama­nījis, iedzērām, kamēr Spiro savāca dažas visātrāk bojājošās preces, un tad devāmis uz kuteri, kas mūs jau gaidīja.

Sakāpām laivā; leduskaste tika novietotas pēdējās pārtikas kravas, motors iedarbināts, un mēs kuģojām prom pa rāmajiem ūdeņiem.

- Es esmu iegādājies dažas, ēēē… ziniet… tabletes pret jūras- slimību, - Teodors nopietni teica, uzmezdams aizdomu pilnu ska­tienu ūdenim, kas izskatījās kā uzgleznots. - Es iedomājos, varbūt te būs kāda neliela viļņošanās, ziniet, un, tā kā esmu tik neveiksmīgs jūrnieks, domāju, ka labāk būtu veikt kādus piesardzības pasā­kumus.

- Nu, ja būs kāda viļņošanās, varēsiet vienu iedot ari man, - māte teica. - Es tāpat esmu ļoti slikts jūrnieks.

- Matte nedabūz jūrazzlimlbu, - Makss apgalvoja, paplikšķi­nādams mātei pa plecu. - Es nelaužu mattei dabūt jūrazzlimlbu.

- Interesanti, kā tu to novērsīsi? - Margo teica.

- Ķiploki, - Makss paskaidroja, - ķiploki. Taz ir zens austriešu līdzeklis. Teicama lieta.

- Tu domā - zaļus ķiplokus? - māte jautāja. - Cik riebīgi!

- Nē, nē, dārgā Margo, taz nav riebīgi, - Makss protestēja. - Taz ir kaut kas ļoti labz, tiešām ļoti labz.

- Es ciest nevaru cilvēkus, kuri ož pēc ķiplokiem, - Margo pazi­ņoja. - Tie var vienkārši sadvašot otru gabalos.

- Bet, ja tu arī uzkod ķiplokus, - Makss aizrādīja, - tad tu vari viņuz sadvažot gabaloz.

- Sasodīti slikts tonis, šī ķiploku ēšana, - Donalds teica, - sasodīti slikts tonis. Tikai kontinentāli tā dara.

- Ir vispārpieņemts, ka tie ir, ēēē… ārkārtīgi veselīgi, - Teodors ierunājās. - Medicīniski pierādīta lieta.

- Jā, es tos vienmēr pielieku ēdienam, kad gatavoju, - māte pie­balsoja. - Manuprāt, tie piešķir garšu.

- Bet smaka ir šausmīgi skarba, - teica Leonora, izstiepusies uz klāja kā Persijas kaķis. - Es viņdien braucu autobusā uz Peremu, mani dārgie, un gandrīz nosmaku. Ikviens gremoja nenormāli lielas ķiploku daiviņas un dvašoja to visu man virsū. Es biju tuvu ģībo­nim, kamēr tiku galā.

Svens atsprādzēja akordeonu un iestutēja klēpī.

- Ko man jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela? - viņš ap­jautājās.

- Ak, es… es pat nezinu, Sven, - māte atbildēja. - Kaut ko jautru.

- Kā būtu ar Pilsētā bij' krodziņš mazs? - Teodors ierosināja. Tā bija viena no viņa iemīļotākajām melodijām, ko viņš vienmēr klausījās ar lielu sajūsmu.

- Ļoti labi, - Svens piekrita un sāka spēlēt.

Leslijs un Maktavišs bija iekārtojušies laivas priekšgalā. Makta- višs ik pa brīdim izdarīja dažus pietupienus un atspiešanos uz ro­kām. Neskaitot visu pārējo, viņš bija veselības fanātiķis. Zināmu sa­vas karjeras posmu viņš bija dienējis Kanādas Karaliskajā jātnieku armijā un ļoti reti ļāva citiem par to aizmirst. Viņš vienmēr centās būt sabiedrības dvēsele un par visu vairāk lepojās ar savu perfekto veselību. Viņš mēdza uzsist sev pa vēderu un teikt: "Paskat, paskat! Nemaz nav slikti cilvēkam četrdesmit piecu gadu vecumā, ko?"

Tā nu kuteris pukšķināja pāri kanālam, kas šķīra Korfu no kon­tinenta, Teodoram aizrautīgi dziedot Pilsētā bij' krodziņš mazs.

Man šis ceļš likās ārkārtīgi īss. Te bija tik daudz ko vērot - lido­jošās zivis, kaijas -, un man vajadzēja raušus aizraut Teodoru prom no pieaugušo kompānijas, lai lūgtu viņa lietpratēja padomus par jū­raszāļu fragmentiem un tamlīdzīgām interesantām lietām, kas pel­dēja garām laivai.

Tad mēs beidzot starp Albāniju un Korfu sasniedzām ārkārtīgi brūnu un izrobotu piekrasti, kas iestiepās Grieķijā, un arvien vairāk tuvojāmies krastam. Mēs pabraucām garām augstu kalnu galotnēm, kas izskatījās pēc miljonu daudzkrāsainu sveču sakusušām čoku rotām paliekām. Beidzot, naktij tuvojoties, atklājām līci, kas izska­tījās tā, it kā to cietajā klintī būtu izkodis kāds jūras briesmonis, bija apaļš pilnmēness, un mēs nolēmām, ka te varētu izveidot nometni. Smiltis bija baltas, klintis augstas un tādas kā sargājošas, tāpēc ku­teris tika uzmanīgi iestūrēts līcī, enkurs pārsviests pār bortu, un mēs apstājāmies.

Tas bija brīdis, kad leduskaste varēja parādīt, uz ko tā spējīga. Māte un Spiro izsaiņoja no kastes neticamu pārtikas daudzveidību: ar ķiplokiem pildītas jēra ciskas, omārus un dažādas neparastas ēdam- lietas, ko māte bija pagatavojusi un nodēvējusi par karija pūšļiem. Dažas no tām tiešām bija karija pūšļi, bet pārējās pildītas ar citām delikatesēm. Mēs sasēdāmies lokā uz klāja un kāri ķērāmies pie ēšanas.

Kutera priekšgalā atradās liela kaudze arbūzu, kas izskatījās pēc druknu, zaļbalti svītrotu futbolbumbu grēdas. Laiku pa laikam kāds no tiem tika iesviests leduskastē un tad izzvejots un uzšķērsts. Brī­nišķīgais, rožainais mīkstums bija tik kraukšķīgs kā labākais saldē­jums, kādu vien varēja vēlēties. Es lieliski uzjautrinājos, spļaudams melnās sēkliņas pār laivas malu un vērodams, kā mazās zivtiņas tra­kā ātrumā metas tām klāt, saķer mutē un tad atkal spļauj ārā. Tomēr dažas lielākās, man par pārsteigumu, izrādījās par īstiem putekļu sūcējiem un aprija tās.

Pēc tam mēs peldējāmies, izņemot māti, Teodoru un Svenu, kas nodevās īsti mistiskai sarunai par burvestībām, spoku mājām un vampīriem, kamēr Spiro un Taki mazgāja traukus.

Bija fantastiski nirt no laivas malas tumšajos ūdeņos, jo, līdzko pieskārās ūdenim, tas zaļganajā fosforescējumā eksplodēja kā ugu­ņošanā, un jūs jutāties kā ieniris liesmās. Peldot zem ūdens, cilvēks atstāja aiz sevis fosforescētas takas kā miljonus sīku zvaigžņu, un, kad Leonora, kas pēdējā no mums iznāca krastā, izslējās no ūdens, viss viņas ķermenis uz mirkli izskatījās kā izkalts no zelta.