Džeralds Darels: PLEKSTES FILEJAS

D ž er a ld s Dar els

P LE KSTE S FIL EJA S

nordik

UDK 821. 111-32 Da 660

Gerald DurrelI FILETS OFPLAICE

No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA

Māksliniece SOLVITA OZOLA

©Gerald DurrelI, 1971 ISBN 9984-675-33-5 © Nordik, 2000

Šī grāmata veltīta manam brālim Larijam, kurš vienmēr mudinājis mani rakstīt un vairāk par jebkuru citu priecājies par maniem panākumiem.

"Tas bērns ir traks, pilnas kabatas ar gliemežiem!"

Lorenss Darels, aptuveni 1931. gadā

"Tas bērns ir traks, pilnas sērkociņu kastītes ar skorpioniem!"

Lorenss Darels, aptuveni 1935. gadā

"Tas bērns ir traks, viņš strādā zooveikalā!"

Lorenss Darels, aptuveni 1939. gadā

"Tas puika ir traks, viņš grib būt zoodārzā sargs!"

Lorenss Darels, aptuveni 1945. gadā

"Tas cilvēks ir traks, viņš blandās apkārt pa čūsku apsēstiem džungļiem!"

Lorenss Darels, aptuveni 1952. gadā

"Tas cilvēks ir traks, viņš grib savu personīgo zoodārzu!"

Lorenss Darels, aptuveni 1958. gadā

"Tas cilvēks ir traks. Ielūdziet viņu ciemos, un viņš ietupinās ērgli jūsu vīna pagrabā!"

Lorenss Darels, aptuveni 1958. gadā

"Tas cilvēks ir traks."

Lorenss Darels, aptuveni 1972. gadā

Bija viena no tām rāmajām, skaidrajām zildebesu dienām, kādas visā pasaulē iespējamas vienīgi Grieķijā. Olīvkokos cītaroja cikādes, un jūra bija zila kā kustīgs debesu atspulgs. Mēs tikko bijām beiguši pamatīgas, nesteidzīgas pusdienas zem nolīkušiem, sarepējušiem olīv­kokiem, kas auga gandrīz pašā jūras malā, vienā no lieliskākajām Korfu pludmalēm. Kompānijas sieviešu daļa bija devusies peldēties un atstājusi mūs ar Lariju vienus. Mēs sēdējām sakumpuši, kūtri sniegdami viens otram milzīgu, klūdziņām appītu pudeli ar terpen­tīnam līdzīgu retsinu [1] . Dzērām un klusēdami nodevāmies apcerei. Ikviens, kas domā, ka rakstnieki satikušies mētājas ar asprātībām un plēš piparotus jokus, smagi maldās.

- Šī gan ir laba retsina, - Larijs beidzot teica, domīgi piepildī­dams glāzi. - Kur tu to pirki?

- Tā mazā vīreļa veikalā, - ieliņā, kas sākas Svētā Spiridona lau­kumā. Laba, vai ne?

- Ļoti, - Larijs piekrita, turēdams glāzi pret gaismu, tā ka tā mir­dzēja blāvi kā veczelts. - Pēdējā retsina, ko pirku pilsētā, izskatījās un garšoja pēc mūļa urīna. Varbūt tā arī bija.

- Es rīt došos uz turieni, - ieminējos. - Atvedīšu tev kādu pudeli, ja vēlies.

- Hmmmm, - Larijs teica. - Atved pārīti.

Intelektuālās sarunas nogurdināti, mēs piepildījām glāzes un no jauna iegrimām klusumā. Maltītes paliekās siroja skudras. Mazas, melnas un nevaļīgas, lielas, garkājainas un sarkanas, ar gaisā saslie­tām antenām kā pretgaisa aizsardzības ieročiem. Uz olīvkoka stum­bra, pret kuru biju atbalstījies, vilnīja dīvainu kūniņu pūļi. Sīki, pū­kaini radījumi, kas izskatījās pēc kroplīgiem un diezgan netīriem leduslāčiem.

- Ko tu šobrīd raksti? - Larijs apjautājās.

Es pārsteigts palūkojos uz viņu. Mums bija vārdos neizteikts un dokumentāli nefiksēts likums: nekad neapspriest to, ko paši saucām par "mūsu mākslu", lai nenonāktu pie ķildām un rupjas zākāšanās.

- Šobrīd neko, bet man ir kāda ideja. Patiesību sakot, man tā radās, lasot Apkārtnes noskaņu.

Larijs nicīgi nošņācās. Apkārtnes noskaņa bija viņa draugiem rakstīto vēstuļu krājums, kuru uzcītīgi bija savācis un izdevis mūsu vecais draugs Alans Tomass.

- Esmu pārsteigts, ka tas tev varējis radīt kādu ideju, - Larijs teica.

- Nu, radīja gan. Es arī iedomājos par tādu kā krājumu. Man ir daudz materiālu, kurus nekādi nevaru izmantot grāmatā. Domāju salikt tos kopā un izveidot atsevišķu grāmatu.

- Laba doma, - Larijs atzina, ieliedams sev vēl glāzi retsinas. - Nekad nelaid zudumā vērtīgu materiālu.

Viņš pacēla glāzi pret gaismu un novērtēja vīna krāsu. Tad viņš paskatījās uz mani, acīm draiski ieziboties.

Un tieši tā es arī izdarīju.

Pat pēc Korfu standartiem tā bija ļoti gara un karsta vasara. Vairākus mēnešus nebija lijis, un saule spodri zilajās debesīs kvēloja pār salu no lēkta līdz rietam. Viss bija sakaltis un izžuvis, karstums bija neciešams. No mūsu viedokļa tā bija ļoti nogurdinoša vasara. Larijs sev raksturīgajā augstsirdībā bija ielūdzis viesos milzīgu dau­dzumu savu māksliniecisko draugu. Nudien, viņi saradās tādos ba­ros, ka māte bija spiesta pieņemt darbā vēl divas istabenes un pati lielāko daļu laika pavadīja drūmajā pagrabstāva virtuvē, trauk­damās no viena pavarda pie otra un gatavodama ēdienu tādos ap­jomos, lai visa šī dramaturgu, dzejnieku, romānistu un aktieru ar­mija būtu paēdusi un laimīga. Šobrīd mēs bijām pavadījuši pēdējos no viesiem, un ģimene balkonā relaksējās, malkodama tēju ar ledu un vērodama rāmo, zilo jūru.

- Tā, tas nu, paldies dievam, ir beidzies, - māte teica, sūkdama tēju un sakārtodama brilles. - Tiešām, Larij, dārgais, es ļoti vēlētos, lai tu neielūgtu pie mums visus šos cilvēkus. Tas ir briesmīgi nogur­dinoši.

- Tas nemaz nebūtu nogurdinoši, ja tu prastu visu pienācīgi organizēt, - Larijs aizrādīja. - Galu galā viņi visi gribēja tev palīdzēt.

Māte nikni paskatījās uz viņu.

- Vai tu vari iedomāties, kā tas pūlis gāžas lejā manā virtuvē un palīdz? - viņa jautāja. - Maltīšu laikā tāpat jau bija gana traki, kur nu vēl, ja viņi visi man maisītos pa kājām virtuvē. Nē, atlikušajā vasaras daļā es vēlos mieru. Nedomāju, ka vispār gribētu kaut ko darīt. Jūtos pilnīgi nokausēta.

- Nu, neviens jau neprasa, lai tu kaut ko darītu, - Larijs atteica.

- Vai tu esi pārliecināts, ka neesi vēl kādu ielūdzis? - māte jau­tāja.

- Nē, cik atceros, - Larijs bezrūpīgi atbildēja.

- Ja kāds ieradīsies, varēs vienā mierā apmesties viesnīcā, - māte paziņoja. - Man reiz pietiek.

- Nesaprotu, par ko tu tā satraucies, - Larijs teica sāpinātā balsī.

- Manuprāt, tas bars bija pilnīgi lielisks.

- Tev nevajadzēja viņiem visiem gatavot ēdienu, - māte atcirta.

- Jūtos tā, ka negribu virtuvi vairs redzēt. Drīzāk gribētu aiziet no tā visa.

- Tā ir pavisam laba doma, - Larijs ieminējās.

- Kas? - māte jautāja.

- Aiziet no tā visa.

- Uz kurieni aiziet? - māte aizdomīgi taujāja.

- Nu, piemēram, kā būtu ar izbraukumu laivās uz kontinentu?

- Jēziņ, kas par ideju! - Leslijs noteica.

- Kāda laba doma! - Margo iesaucās. - Darīsim tā, māt. O, es zinu! Mēs dosimies izbraukumā nosvinēt tavu dzimšanas dienu.

- Nu, - māte nepārliecinoši teica, - nezinu gan. Uz kuru vietu kontinentā tu domā?

- Ak, mēs vienkārši noīrēsim kuteri, - Larijs bezrūpīgi klāstīja,

- un dosimies gar krastu, apstādamies, kur vien iepatiksies. Paņem­sim līdzi ēdamo divām vai trim dienām un vienkārši pavaļosimies, izklaidēsimies, atpūtīsimies.

- Nu ko, tas izklausās ļoti jauki, - māte sacīja. - Jādomā, Spiro varēs dabūt mums laivu?

- O, jā, - Leslijs atteica, - Spiro visu izdarīs.

- Jā, - māte teica, - jācer, tas sagādās pārmaiņas, vai ne?

- Nekas nav tik labs kā jūras gaiss, ja jūties mazliet nodzinies, - Larijs apgalvoja. - Vienreizēji uzmundrina. Un mēs varētu paķert līdzi pāris cilvēku kā sava veida stimulētājus, lai mūs drusku uz­mundrina.