Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Nē, nekādus citus cilvēkus, - māte protestēja.

- Pag, es nebiju domājis vēl kādus cilvēkus, - Larijs paskaidroja.

- Es domāju, piemēram, Teodoru.

- Teodors nebrauks, - Margo aizrādīja. - Tu taču zini, viņš cieš no jūrasslimības.

- Nu, varbūt tomēr, - Larijs neatlaidās. - Un tad vēl Donalds un Makss.

Māte pamāja. Viņai ļoti patika Donalds un Makss.

- Nu jā, es… es domāju, viņi varētu braukt līdzi, - viņa piekrita.

- Un Svenam vajadzētu tajā laikā atgriezties, - Larijs turpināja.

- Viņam patiktu braukt, esmu pārliecināts.

- O, pret Svenu man nav iebildumu, - māte teica. - Man patīk Svens.

- Un es varētu ielūgt Maktavišu, - Leslijs teica.

- Ak dievs, tikai ne to briesmīgo cilvēku, - Larijs nicinoši norūca.

- Es nesaprotu, kāpēc tu sauc viņu par briesmīgu cilvēku, - Leslijs kareivīgi teica. - Mums jāpacieš tavi briesmīgie draugi. Kāpēc tu nevarētu paciest manējos?

- Nu, nu, dārgie, - māte mierināja, - nestrīdieties. Manuprāt, mēs varētu ielūgt Maktavišu, ja tu vēlies. Bet es nudien nesaprotu, ko tu viņā atrodi, Leslij.

- Viņš sasodīti labi šauj ar pistoli, - Leslijs atteica, it kā šāds paskaidrojums būtu pilnīgi pietiekams.

- Un es varētu ielūgt Leonoru, - Margo ar entuziasmu teica.

- Nu gan! Izbeidziet, jūs visi, - māte izsaucās. - Kad būsiet bei­guši, laiva būs tā pārpildīta, ka noies pa burbuli. Ja nemaldos, mūsu sākotnējā iecere bija aizbraukt un atpūsties no cilvēkiem.

- Bet tie taču nav cilvēki, - Larijs aizrādīja, - tie ir draugi. Tā ir būtiska atšķirība.

- Labi, tad pie šā skaita arī apstāsimies, - māte paziņoja. - Ja man jāsagatavo pietiekami daudz ēdiena trim dienām, ar to ir pilnīgi gana.

- Kad atnāks Spiro, es viņam pajautāšu par laivu, - Leslijs teica.

- Kā būtu, ja paņemtu līdzi leduskasti? - Larijs ieminējās.

Māte no jauna uzlika brilles un paskatījās uz viņu.

- Paņemtu līdzi leduskasti? - viņa pārjautāja. - Vai tu joko?

- Protams, nejokoju, - Larijs atteica. - Mums vajadzēs atvēsinā­tus dzērienus, sviestu un tamlīdzīgas lietas.

- Bet Larij, dārgais, - māte teica, - nekļūsti smieklīgs. Tu zini, kas tā bija par sarežģītu operāciju, kamēr mēs to vispār iedabūjām mā­jā. Mēs nevaram to kustināt.

- Nesaprotu, kāpēc ne, - Larijs paraustīja plecus. - Tas ir pilnīgi iespējams, ja vien saliksim prātus kopā.

- Kas patiesībā nozīmē, - Leslijs piebilda, - ka tu dāļāsi pavēles un ļausi pārējiem visu padarīt.

- Muļķības, - Larijs teica, - tas ir absolūti vienkārši. Galu galā, ja to varēja iedabūt mājā iekšā, jābūt arī kādai iespējai to izdabūt ārā.

Pieminētā leduskaste bija mātes prieks un lepnums. Tajā laikā neviena no attālajām villām nevarēja lepoties ar elektrību, un, ja tāda ierīce kā ar petroleju darbināms ledusskapis jau bija izgudrota, tad Korfu tā, protams, nebija sasniegusi. Māte, nākusi pie slēdziena, ka dzīvot bez ledusskapja ir nehigiēniski, bija uzzīmējusi visai aptu­venu leduskastes shēmu, kādu viņa savos meitenes gados tika lieto­jusi Indijā. Viņa bija iedevusi uzmetumu Spiro un lūgusi, vai viņš nevarētu dabūt kaut ko līdzīgu.

Spiro bija to drūmi aplūkojis un tad teicis:

- Atstāj to manās ziņās, misis Darels, - un aizgāzelējies uz pilsētu.

Pagāja divas nedēļas, un tad kādu rītu parādījās lieli rati, kurus

vilka četri zirgi un kuros sēdēja seši vīri. Ratos atradās milzīga ledus­kaste. Tā bija veselas sešas pēdas gara, četras pēdas plata un četras pēdas augsta, darināta no sprīdi biezām plankām un izklāta ar cinka skārdu, starpas piepildot ar zāģskaidām. Bija vajadzīgi seši, krietni muskuļoti vīri, lai to iedabūtu pieliekamajā, un darbā pagāja viss rīts. Galu galā mums nācās izņemt viesistabas verandas stikla durvis un stiept kasti iekšā tādā veidā. Reiz tur novietota, tā pārņēma visu pārējo. Spiro savā mašīnā palaikam piegādāja no pilsētas lielus, garus, pilošus ledus klučus, ar ko kasti piepildīt. Šādā veidā mēs varējām saglabāt sviestu, pienu un olas svaigas krietni ilgu laiku.

- Nē, - māte stingri teica, - es negrasos izkustināt leduskasti no vietas. Nemaz nerunājot par visu citu, tu vari sabojāt tās mehā­nismu.

- Tai nav nekāda mehānisma, - Larijs aizrādīja.

- Vienalga, to var sabojāt, - māte neatlaidās. - Nē, esmu nolē­musi pilnīgi skaidri. Mēs to neņemsim līdzi. Mēs varam paņemt līdzi labi daudz ledus. Ja mēs to ievīstīsim maisos un tamlīdzīgās lietās, ar to vajadzētu pietikt.

Larijs neko neatbildēja, bet es redzēju viņa acis iezibamies.

Tāpēc ka tā bija mātes dzimšanas diena, ko gatavojāmies svinēt, tā sakot, okeāna vidū, mēs visi bijām ļoti aizņemti, gādājot viņai dā­vanas. Pēc pamatīgām pārdomām es nolēmu viņai uzdāvināt tau­riņu ķeramo tīkliņu, jo viņa allaž bija izrādījusi lielu interesi par manu tauriņu kolekciju. . Margo nopirka gabalu auduma kleitai, kuru labprāt būtu vēlējusies pati sev. Larijs nopirka grāmatu, kuru pats gribēja izlasīt, un Leslijs - mazu revolveri ar perlamutra rokturi. Kā viņš man paskaidroja, tas ļaus mātei justies drošībā, kad mēs atstāsim viņu vienu mājās. Tā kā Leslija istaba jau tagad atgādināja dažāda veida un kalibra ieroču arsenālu, turklāt māte ne ar vienu no tiem neprata rīkoties, es uzskatīju šādu dāvanas izvēli par visai savādu, tomēr neko neteicu.

Mūsu lielā piedzīvojuma plāni virzījās raiti. Tika pasūtīta un sagatavota pārtika. Svens, Donalds un Makss, Leonora un Maktavišs bija kaujas gatavībā. Teodors pirmajā brīdī, kā jau bijām paredzē­juši, atteicās piedalīties izbraukumā savas noslieces uz jūrasslimību pēc, bet, kad mēs pastāstījām viņam, pie cik daudziem interesantiem dīķiem un mazām upītēm mēs varētu ceļā piestāt, viņš sāka svār­stīties. Būdams tik kaislīgs saldūdeņu biologs, viņš juta, ka to pētī­šana varētu būt jūrasslimības riska vērta, un tā nu viņš galu galā nolēma mums pievienoties.

Mēs bijām sarunājuši, ka kuterim jāierodas pie villas un tur mēs to piekrausim. Tad tas dosies atpakaļ uz pilsētu, mēs sekosim mašī­nā, savāksim pārējos viesību dalībniekus un no turienes dosimies ceļā.

Tajā rītā, kad kuterim vajadzēja ierasties, māte un Margo kopā ar Spiro bija devušies uz pilsētu izdarīt pēdējos iepirkumus. Es augš­stāvā guldīju spirtā beigtas čūskas, kad sadzirdēju lejā savādus būk­šķus un rīboņu. Gribēdams zināt, kas tur, ellē, tiek perināts, steidzos lejup. Skaņa šķita nākam no pieliekamā. Devos uz turieni un ierau­dzīju sešus jaunus, muskuļotus puišus no ciemata, kuri Larija un Leslija pavadībā centās izkustināt gigantisko leduskasti. Viņiem bija izdevies to ievērojami pavirzīt uz priekšu, nodauzot vienai sienai pusi apmetuma, un Jani bija uzsviedis kastes malu sev uz īkšķa un tagad kliboja apkārt ar asiņainu mutautu ap kāju.

- Ko, pie joda, jūs tagad darāt? - es jautāju. - Jūs taču zināt, ka māte nevēlas, lai to kustinātu.

- Vai zini, aizveries un nejaucies te iekšā, - Leslijs teica. - Mēs visu lieliski kontrolējam.

- Vienkārši vācies, - Larijs piebalsoja. - Vācies un nemaisies pa kājām. Kāpēc tu nevarētu aiziet līdz molam un paskatīties, vai ku­teris nav jau klāt?

Es atstāju viņus svīstam un pūšam pie gigantiskās leduskastes un devos lejup pa nogāzi, pāri ceļam uz molu. Stāvēdams pie mola, es nogaidoši vēros uz Korfu pusi, un tur gar krastu patiesi tuvojās kuteris. Es vēroju, kā tas nāca tuvāk, un brīnījos, kāpēc tas nestūrē krastā pie mola. Bija pilnīgi nepārprotami, ka kuteris grasās aiz­peldēt garām. Spiro, es nospriedu, nebūs devis pietiekami skaidras instrukcijas. Pielēcu kājās un metos uz mola galu, māju ar rokām un kliedzu, un beidzot man izdevās piesaistīt tā vīra uzmanību, kas atradās uz klāja.