Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Viņš nesteidzīgi pagrieza kuteri pret krastu, piestūrēja pie mola, pārsvieda pār bortu enkuru un ļāva laivas priekšgalam maigi atsis- ties pret koku.

- Labrīt, - es teicu. - Vai tu esi Taki?

Viņš bija mazs, resns, brūns vīrs ar blāvām acīm krizantēmu dzel­tenā krāsā. Vīrs papurināja galvu.

- Nē, - viņš teica, - esmu Taki brālēns.

- Ak tā, - es teicu, - nu jā, vienalga. Pārējie tūlīt būs klāt. Viņi šobrīd stiepj šurp leduskasti.

- Leduskasti? - viņš pārjautāja.

- Jā, leduskasti. Tā ir diezgan liela, - es teicu, - bet domāju, ka šeit ietilps.

- Lai notiek, - vīrs rezignēti noteica.

Šajā brīdī pakalna galā svīzdams, elsdams un ķildodamies parā­dījās zemnieku puišu bariņš, kas stiepa leduskasti, Larijam un Lesli- jam dancojot apkārt. Viņi atgādināja ieskurbušu mēslu vaboļu baru, kas stiepj milzīgu mēslu bumbuli. Lēni, šļūkādami un slīdēdami, gandrīz krizdami, reiz pat nosviezdami leduskasti, kas gandrīz nori­poja no kalna, viņi virzījās pa ceļu, brīdi atpūtās un tad streipuļoja šurp pa molu.

Mols bija būvēts no laika zoba sagrauztām plankām, tā sānu bal­sti - no cipreses koka. Savā ziņā tas bija stingrs mols, bet lietots jau ievērojami ilgu laiku. Tomēr tas nebija konstruēts tā, lai noturētu šādu izmēru leduskastes. Un, kad svīstošā un elsojošā zemnieku gru­piņa bija nonākusi līdz mola vidum, atskanēja auru pavadīts krak- šķis, un viņi kopā ar kasti iegāzās ūdenī.

- Sasodītie muļķi! - Larijs kliedza. - Sasodītie muļķi! Kāpēc jūs neskatāties, kur ejat?

- Tā nebija viņu vaina. Dēļi neizturēja, - Leslijs paskaidroja.

Jani bija nokritis tā, ka abas kājas atradās zem leduskastes, bet lai­mīgā kārtā jūras dibens šajā vietā bija ļoti smilšains, tāpēc tās nevis tika salauztas, bet tikai iegremdētas mīkstajā gultnē.

Ar ievērojamu piepūli, lielu klaigāšanu un strldēšanos viņiem izdevās atkal uzdabūt leduskasti uz mola. Tad, izmantojot sadragātā mola cipreses koka balstus par skrituļiem, viņi noripināja kasti līdz mola galam un ar lielu elšanu un stenēšanu uzvēla uz kutera klāja.

- Te nu ir, - Larijs teica, - pavisam vienkārši. Es jau teicu, ka tā būs. Tā, tagad paliec šeit, Džerij, un mēs aiziesim uz villu pēc pā­rējām mantām.

Smiedamies un tērgādami zemnieku puiši kopā ar Lariju un Lesliju devās augšā kalnā pēc mūsu pārējā ekipējuma. Es vēroju vi­ņus, tāpēc netiku pievērsis kuterim ipaši lielu uzmanību. Pēkšņi es sadzirdēju tarkšķus. Pagriezies ieraudzīju, ka vīrs atvirzījis laivu labu gabalu no mola un pašlaik izceļ enkuru.

- Hei! - es uzsaucu. - Ko tu dari?

- Izceļu enkuru, - viņš atbildēja. Viņš šķita visai precīzs puisis.

- Bet kurp tu grasies doties? - es jautāju.

- Uz Goviju, - viņš atteica un iedarbināja motoru.

- Bet tu nevari braukt uz Goviju, - es kliedzu. - Nedrīksti. Tev jāved mūs uz kontinentu. Un tev uz klāja ir mūsu leduskaste!

Bet motora troksnis bija pārāk spēcīgs, turklāt, pat ja dzirdēja, viņš mani ignorēja. Viņš pagrieza laivas priekšgalu pret jūru un čuk- čuk-čukināja prom no krasta. Es apjucis vēroju viņu. Ko nu lai mēs iesākam?

Metos pa molu atpakaļ, pārlēcu pāri sadragātajai daļai un pa galvu pa kaklu skrēju pa ceļu augšup. Jutu, ka man pēc iespējas ātrāk jānonāk villā un jāpavēsta Larijam, kas noticis. Šajā brīdī viņi pa­rādījās pakalna galā, stiepdami piknika grozus un dažādas citas man­tas. Un gandrīz tajā pašā mirklī ceļa līkumā parādījās Spiro mašīna ar māti un Margo.

Larijs, Leslijs un viņu palīgi no zemnieku aprindām nonāca uz ceļa vienlaikus ar mašīnu.

- Ko tu dari, dārgais? - māte jautāja, izkāpdama no mašīnas.

- Mēs nupat nesam mantas uz kuteri, - Larijs atbildēja. Tad viņš pameta skatu uz molu.

- Kur, pie joda, tas ir? - viņš noprasīja.

- Tieši to es tev gribēju pateikt, - es teicu. - Tas ir prom.

- Ko tu ar to gribi teikt - prom? - Leslijs nesaprata. - Kā tas varē­ja aizbraukt?

- Nu tā, varēja, - es atbildēju. - Rau, kur tas ir.

Viņi labi ieskatījās un ieraudzīja kuteri nozūdam labu gabalu no krasta.

- Bet uz kurieni tas aizbrauca? - Larijs taujāja.

- Viņš teica, ka uz Goviju.

- Tā, un kāpēc viņš brauc uz Goviju? Viņam jāved mūs uz kon­tinentu!

- Tieši to es viņam teicu, bet šis man nepievērsa nekādu uzma­nību.

- Bet viņam uz klāja ir leduskaste, - Leslijs teica.

- Kas viņam ir? - māte jautāja.

- Leduskaste, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Mēs iekrāvām to sasodīto leduskasti kuterī, un viņš to ir aizvedis.

- Es taču teicu nepieskarties tai leduskastei, - māte iesaucās. - Es teicu, lai tu to nekustini. Nudien, Larij, tu mani sanikno.

- Ak, māt, beidz jel nervozēt, - Larijs teica. - Mums tagad tikai jādabū tā nolādētā lieta atpakaļ. Spiro, ko tas muļķis, tavuprāt, tagad grasās darīt? Tu viņu nolīgi.

- Tas navs Taki kuters, - Spiro teica, domīgi viebdamies.

- Nē, tas nebija Taki, - es apstiprināju. - Tas bija Taki brālēns.

- Tā, un ko mēs tagad darīsim? - māte kā apstulbusi jautāja.

- Dzīsimies viņam pakaļ, - Larijs atteica.

- Es aizvedīs jūsu māte uz māju, - Spiro teica, - un tad es brauks uz Govija.

- Bet tu nevari atvest to leduskasti mašīnā, - Larijs aizrādīja.

Tieši tajā brīdī atskanēja cita kutera motora skaņas, un atska

tījušies mēs ieraudzījām otru laivu parādāmies pilsētas pusē.

- O, - Spiro teica, - tas ir Taki kuters.

- Labi, lai viņš dzenas pakaļ, - Larijs teica. - Lai viņš dzenas pakaļ.

Tikko šis te būs piebraucis, liec viņam dzīties pakaļ un atdabūt saso­dīto leduskasti. Es gan nezinu, ko tas muļķis iedomājās, šitā to aiz­vezdams.

- Vai viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, - Lesijs man jautāja, - kad tu liki viņam paņemt uz klāja leduskasti?

- Nē, - es atbildēju, - viņš tikai izskatījās samulsis.

- Nav nekāds brīnums, - māte piezīmēja. - Es šādos apstākļos arī izskatītos apmulsusi.

Kad Taki laiva beidzot sasniedza molu, mēs viņam izskaidrojām kļūmīgo situāciju. Viņš bija jauks, stiegrains maza auguma vīriņš, kas draudzīgi smīnēja, demonstrēdams lielu daudzumu zelta zobu.

- Va' dzi, šiem puišiem labāk vajadzēja braukt viņam līdzi - La­rijs ierosināja. - Citādi mēs nemūžam nedabūsim leduskasti no viena kutera otrā.

Seši jaunie zemnieki, sajūsmināti par izdevību izbraukt jūrā, ierausās laivā, dedzīgi tērgādami un smiedamies.

- Leslij, brauc labāk viņiem līdzi, - Larijs teica.

- Lai notiek, - Leslijs teica, - domāju, tā tiešām būs labāk.

Viņš iekāpa laivā, un tā čukināja prom pa pirmās pēdām.

- Es vienkārši nesaprotu, - māte sacīja. - Par ko tas cilvēks vispār domāja, tā rīkodamies.

- Ak, māt, - Margo teica, - tu taču zini, kā viss notiek Korfu. Ikviens te ir traks.

- Jā, bet ne tik traks, - māte turpināja. - Nevar taču piebraukt kuteri, iekraut tajā pilnīgi svešu cilvēku leduskasti un nozust ar to, kā šoreiz.

- Varbūts viņš ir no Zante, - Spiro minēja, it kā tas visu iz­skaidrotu.

- Nu, nezinu. Nudien! - māte noteica. - Kāds lielisks sākums! Jūs, bērni, tiešām padarāt mani dusmīgu.

- Zini ko, māt, manuprāt, tas ir netaisni, - Margo iebilda. - Galu galā Larijs un Leslijs nezināja, ka krauj leduskasti nepareizajā kuterī.

- Viņiem vajadzēja pajautāt, - māte neatlaidās. - Iespējams, ka mēs to nekad nedabūsim atpakaļ.

- Neuztraucās, misis Darels, - Spiro teica, drūmi savilcis ģīmi.