Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Man ir tikai sarkanvīns, - kafejnīcas īpašnieks atteica.

Maktaviša sejai pārslīdēja niknuma vilnis.

- Labi, tad atnesiet mums sarkanvīnu un meze.

Kafejnīcas īpašnieks viegli pamāja ar galvu un iešļūca atpakaļ savā mazajā, drūmajā veikalā.

- Nu, sakiet, - Maktavišs teica, - kāpēc viņš man prasīja, ko mēs pasūtīsim, ja jau pilnīgi skaidri zināja, ka viņam ir tikai sarkanvīns?

Maktavišs karsti mīlēja grieķus un bija uzņēmies pūles tekoši apgūt viņu valodu, taču viņš nekad nespēja ielauzīties viņu loģikā.

- Tas taču pilnīgi skaidrs, - Larijs nikni atteica. - Viņš gribēja noskaidrot, ko jūs vēlaties dzert, un, ja jūs pasūtītu sarkanvīnu, viņš varētu to jums atnest.

- Jā, bet kāpēc vienkārši uzreiz nepateikt, ka viņam ir tikai un vienīgi sarkanvīns?

- Grieķijā tā nenotiek, - Larijs pacietīgi skaidroja. - Tas būtu pā­rāk loģiski.

Mēs sēdējām ap galdu pārējo naidīgo skatienu ielenkumā, juz­damies tieši kā aktieri uz skatuves, kas visi vienlaikus aizmirsuši tekstu. Drīz vien vecais vīrs atgriezās, nesdams apdauzītu skārda pa­plāti, uz kuras kāda nenoskaidrota iemesla dēļ bija karalienes Vik­torijas portrets. Viņš nolika uz galda dažus šķīvīšus ar mazām, mel­nām olīvām un balta kazas siera šķēlītēm, divas pudeles vīna un veselu rindu glāžu, kuras gan bija tīras, tomēr no ilgas lietošanas tik apdau­zītas un saskrāpētas, ka izskatījās tā, it kā varētu mūs aplaimot ar jebkuru no daudzām interesantām sērgām.

- Viņi šajā ciematā neizskatāz ļoti laimīgi, - Makss secināja.

- Ko tad tu gribi? - Donalds atcirta. - Tik daudz nolādētu ārzem­nieku. Ja mēs būtu Anglijā, tad gan notiktu citādi.

- Jā, - Larijs sarkastiski teica, - tad mēs drīz vien uzsāktu Morisa danci [4] .

Kaut arī mūsu vīrišķīgās auditorijas kopējais noskaņojums neli­kās mainījies, mūsu nervozajā nojautā vietējie sāka izskatīties īsti ļaunprātīgi.

- Mūzika, - Svens ieteicās, - tā nomierina pat plēsoņu. Es jums kaut ko nospēlēšu.

- Labi, tikai, dieva dēļ, spēlē kaut ko lustīgu, - Larijs piekrita. - Ja tu sāksi spēlēt Bahu, tad es jau redzu, kā viņi visi iet un ķeras pie savām kramenīcām.

Svens iegrozīja akordeonu klēpī un nospēlēja pilnīgi apburošu mazu polku, kas būtu aizkustinājusi ikviena grieķa sirdi. Bet mūsu auditorija palika nekustīga, kaut arī šķita, ka saspīlējums viegli ma­zinājies.

- Es pilnīgi nopietni domāju, ka Margo, Leonorai un man vaja­dzētu atgriezties laivā, - māte paziņoja.

- Nē, nē, mana dārgā misis Darela, - Maktavišs teica. - Ticiet man, es lieliski saprotu šo situāciju. Šiem primitīvajiem ļautiņiem vajadzīgs laiks, lai pierastu pie citiem. Un tagad, tā kā Svena mūzikai nebija efekta, es domāju, pienācis laiks burvestībai.

- Burvestībai? - Teodors pārjautāja, noliekdamies uz priekšu un, dziļi ieinteresēts, cieši vērdamies Maktavišā. - Ko tu ar to gribi teikt?

- Burvju triki, - Maktavišs atbildēja. - Brīvajā laikā es esmu tāds kā burvju mākslinieks.

- Dievs augstais, - Larijs ievaidējās. - Kāpēc labāk neizdalīt viņiem visiem stikla pērlīšu krelles?

- Ak, apklusti jel, Larij, - Margo nošņācās. - Maktavišs zina, ko dara.

- Nu ko, man prieks, ka vismaz tu tā domā, - Larijs atbildēja.

Maktavišs mērķtiecīgi iesoļoja kafejnīcā un atgriezās, nesdams

šķīvi ar četrām olām. Viņš tās uzmanīgi novietoja uz galda un no­stājās blakus tā, lai klusējošā ciematnieku auditorija varētu viņu redzēt.

- Tātad, - viņš teica, žestikulēdams kā profesionāls burvju māk­slinieks, - pirmais būs mans triks ar olām. Vai varu no jums aizņem­ties kādu trauku?

- Kabatlakatu? - Donalds piedāvāja.

- Nē, - Maktavišs teica, uzmezdams skatienu ciematniekiem. - Es domāju kaut ko mazliet iespaidīgāku. Misis Darela, vai jūs būtu tik laipna un aizdotu man savu cepuri?

Māte šajos vasaras mēnešos mēdza nēsāt lielu salmu cepuri, kas, ņemot vērā viņas miniatūro augumu, darīja viņu līdzīgu tādai kā dzīvai sēnei.

- Es negribu to notraipīt ar olām, - viņa iebilda.

- Nē, nē, ticiet man, - Maktavišs apgalvoja, - tas nemaz nav bīs­tami.

Māte negribīgi noņēma savu salmu cepuri un pasniedza Makta- višam. Viņš plašā, iespaidīgā žestā nolika to sev priekšā uz galda, vēl­reiz aši paskatījās uz ciematniekiem, lai pārliecinātos, ka tie vēro no­tiekošo, tad paņēma vienu olu un uzmanīgi ielika cepurē. Pēc tam viņš saņēma cepures malas kopā un atvēzējies uzsita ar to pa galda malu.

- Ja mēs savāksim visu kopā, - Larijs komentēja, - es pieļauju, ka varēsim pagatavot omleti.

Taču Maktavišs atpleta cepuri un parādīja to tā, lai ciematnieki varētu redzēt, ka cepure ir pilnīgi tukša un bezolaina. Tad viņš paņē­ma otru olu, atkārtoja precīzi to pašu, un cepure atkal izrādījās tukša. Kad viņš darīja to pašu ar trešo olu, es pamanīju ciematnieku auditorijas acīs iezogamies dzīvību, un pēc ceturtās olas viens vai divi pat čukstus apmainījās iespaidiem. Tad Maktavišs atkal ar lielu pompu parādīja mums un ciematniekiem, ka cepure ir pilnīgi tukša un bezolaina. Viņš nolika to uz galda un vēlreiz saņēma cepures malas kopā, tad atkal atvēra un, ievērodams efektīgas pauzes, izņē­ma no tās četras pilnīgi neskartas olas un sarindoja uz galda.

Rezultāts iespaidoja pat Lariju. Protams, tas bija vienkāršs triks, ko burvju mākslinieki sauc par "paslēpšanu plaukstā"; tas nozīmē, cilvēks tikai izliekas, ka ieliek kaut ko traukā, patiesībā priekšmets paliek viņa plaukstā un tiek noslēpts kādā citā vietā. Esmu redzējis cilvēkus tā rīkojamies ar pulksteņiem un citiem priekšmetiem, bet nekad neesmu redzējis, ka to kāds tik prasmīgi izdarītu ar četrām olām, kuras galu galā ir grūti paslēpjamas un trika laikā viegli var saplīst, tādējādi sabojājot visu efektu.

Maktavišs palocījās, pateikdamies par mūsu aplausiem, un, mums par lielu pārsteigumu, arī no ciematnieku puses atskanēja daži šķidri plaukšķieni. Patiesībā daži no vecajiem vīriem, kuriem bija vāja re­dze, pievirzīja savus krēslus blakām jaunajiem, lai būtu mums tuvāk.

- Saprotiet, ko es ar to domāju? - Maktavišs lepni teica. - Neliela deva burvestības dara brīnumus.

Tad viņš izvilka no kabatas kāršu paciņu un uzsāka parastos trikus, kādus burvju mākslinieki demonstrē ar kārtīm, žestikulēdams ar tām gaisā tā, ka tās sakrita viņam plaukstā un izkaisījās visā roku garumā, nevienai nenokritot zemē. Nu ciematnieku interese bija patiesi sakāpināta, un tie, kas sēdēja aiz mums laukuma otrā pusē, tagad pievienojās tiem, kas sēdēja mums priekšā. Vecākie vīri ar vājo redzi bija pat tik saintriģēti, ka pievirzīja savus krēslus vēl tuvāk, ka­mēr jau gandrīz sēdēja pie mūsu galda.

Bija acīm redzams, ka Maktavišu pašu tas ārkārtīgi sajūsmina. Viņš ielika olu mutē, sakoda zobus, atkal plati atvēra muti, rādī­dams, ka tā ir tukša, un tad izvilka olu no kabatas. Šoreiz no ciemat­nieku puses atskanēja sirsnīga aplausu vētra.

- Vai viņš nav gudrs? - Margo iesaucās.

- Es taču teicu, ka viņš ir foršs, - Leslijs atteica, - un viņš arī sa­sodīti labi šauj ar pistoli.

- Man jānoskaidro, kā viņš panāk šīs… hmm… ilūzijas, - Teo­dors teica.

- Interesanti, vai viņš prot pārzāģēt sievieti uz pusēm? - Larijs domīgi prātoja. - Es gribēju teikt, lai varētu dabūt tādu pusīti, kas darbojas, bet nerunā.

- Larij, dārgais, - māte aizrādīja, - es nudien vēlos, lai tu nerunā­tu tādas lietas Džerija klātbūtnē.