Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Donalds un Makss ielēca ūdenī viens otram virsū un sabadījās ar galvām. Leonora ienirdama aizķērās ar kāju aiz borta un pamatīgi savainojās. Margo, būdama maldīgā pārliecībā, ka māte atrodas zem ūdens, nevis virs tā, ienira dziļumā un drudžaini meklēja viņas ķer­meni, kamēr aptrūka elpas un nācās iznirt. Tie bija Leslijs un Mak­tavišs, kas izzvejoja māti, jo Larijs pēkšņi atklāja, ka arī Spiro neprot peldēt, un izglāba viņu, kad tas jau trešo reizi gāja uz grunti. Tomēr visu laiku celdamies un grimdams Spiro sauca "Neuztraucās, misis Darels, neuztraucās!", pa starpām bagātīgi spļaudīdams jūras ūdeni.

Leslijs un Maktavišs izvilka seklumā māti, kas elsa un rīstījās, lai viņa varētu atbrīvoties no lielos daudzumos sarītā jūras ūdens, un Larijs šā paša iemesla pēc izvilka krastā Spiro. Kad abi bija atguvuši elpu, mēs nogādājām viņus atpakaļ uz klāja un pasniedzām brendi­ju mātei, kam vajadzēja atgūties no šoka, un Spiro, kam vajadzēja atgūties no šoka, ko sagādāja skats, kā māte krīt ūdenī.

- Nudiens, misis Darels! - Spiro teica, - man domāts, ka jūs slīk- stiets.

- Es domāju tieši to pašu, - māte piekrita. - Nešķiet, ka es jebkad mūžā būtu atradusies tik dziļā ūdenī.

- Es aris nē, - Spiro nopietni piekrita.

Kopīgiem spēkiem, mums stumjot kuteri un Taki darbinot mo­toru atpakaļgaitā, mums izdevās novilkt savu braucamo no sēkļa, un Taki, izpētījis smilšu sēres novietojumu, uzmanīgi pagrieza kuteri un bez turpmākām problēmām iestūrēja līcī.

Mēs sakūrām pludmalē ugunskuru un ēdām no leduskastes izsaiņotus astoņkājus un mazas tinteszivis, tad sekoja auksts cālis un augļi.

- Redzi nu, - Larijs teica, iestūķēdams mutē lielu astoņkāja taus­tekli, - cik tā bija laba doma - paņemt līdzi leduskasti.

- Jā, dārgais, - māte piekrita, - toreiz man šī doma nelikās laba, bet nu tā izvērtusies ļoti veiksmīga, kaut arī uz klāja ledus, protams, kūst daudz ātrāk nekā mājās.

- Ak, tā jau tam jābūt, - Larijs atteica. - Nekas, gan mums pietiks.

Mēnesnīca tajā naktī bija tik brīnišķīga, ka mēs visi sagūlāmies seklumā siltajā ūdenī, dzērām un pļāpājām. Bija tik rāmi, kā vēl ne­kad, bet tad pēkšņi gaisā nodārdēja un klintīs atbalsojās vesela sēri­ja pistoles šāvienu.

Mums nemanot, Leslijs un Maktavišs bija paņēmuši mātes revol­veri ar perlamutra rokturi un aizgājuši uz līča otru malu, kur Mak­tavišs ņēmās demonstrēt Leslijam, cik ātri Kanādas Karaliskās jāt­nieku policijas dienestā cilvēks iemācās šaut.

- Dievs augstais! - Larijs iesaucās. - Ko viņi, ellē, iedomājas? Pār­vērst līci par Bislejas poligonu?

- Nudiens, - Spiro teica, - man domāts, ka ties ir ties suņabērni turki.

- Leslij, dārgais, - māte kliedza, - izbeidz, es tevi ļoti lūdzu!

- Mēs tikai trenējamies, - Leslijs atkliedza.

- Jā, bet tev nav ne jausmas, cik lielu troksni tas šeit rada, - māte teica. - Šāvieni atbalsojas klintīs un sagādā man galvassāpes.

- Nu, labi, - Leslijs saīdzis piekāpās.

- Tas ir Leslija trūkums, - Larijs sacīja, - viņam nav nekādu estē­tisku jūtu. Te mums ir brīnišķīga, silta jūra, lielisks vīns un pilns mēness. Bet ko viņš dara? Skraida apkārt, šaudīdamies ar revolve­riem.

- Nu zini, tu mūs arī kaitini, - Margo dusmīgi teica.

- Kā tad es jūs kaitinu? - Larijs noprasīja. - Galīgi nekā. Esmu šajā ģimenē cauruncaur vissaprātīgākais.

- Tu esi tieši tik saprātīgs kā… kā mēnessērdzīgais, - Margo at­cirta.

- Nu, nu, dārgie, neķildojieties, - māte iejaucās. - Jūs taču zināt, šodien ir mana dzimšanas diena.

- Es jums uzspēlēšu, - Svens teica un spēlēja veselu sēriju melo­diju, kas bija maigas un brīnišķīgas, kaut arī tika izvilinātas no akor­deona, un lieliski piederējās noskaņojumam un apkārtnei.

Drīz vien mēs sadabūjām savus matračus, salikām pludmalē un cits pēc cita iegrimām miegā.

Nākamajā rītā pēc brokastīm un ašas peldes mēs visi sakāpām laivā. Enkurs tika pacelts, un Taki iedarbināja motoru. Tas bridi dar­bojās, mēs atvirzījāmies no krasta kādas sešas collas, un tad motors noslāpa.

- Ak dievs, tikai nesakiet, ka motors ir čupā, - Larijs teica.

Spiro, nikni saviebies, devās konsultēties ar Taki. Mēs dzirdējām

viņus abus kaut ko murminām, un tad pēkšņi Spiro balss kļuva nikna un skaļa kā vērša bauri un bārstīja neķītras lamas pār Taki galvu.

- Kas tur, pie joda, notiek? - Larijs nesaprata.

- Tas muļķis bandubērns, - Spiro auroja, niknumā sasarcis, bak­stīdams ar spalvainu, drebošu pirkstu uz Taki pusi, - tas muļķis ban­dubērns - piedodiets par tādiem vārdiems, misis Darels, - aizmirsis paņemt benzīns.

- Kāpēc aizmirsis? - mēs visi reizē jautājām.

- Viņš saka, gribējis paņemts, bet aizmirsis, kad vajdzējs braukt pēc tās leduskastes.

- Te nu ir! - māte iesaucās. - Es zināju! Es zināju, ka nevajadzē­ja kustināt leduskasti!

- Nesāc nu atkal, - Larijs viņu pārtrauca. - Kur mēs te tuvumā varam dabūt benzīnu?

- Taki saka, Metalorā, - Spiro atbildēja.

- Nu ko, tas ir pavisam vienkārši, - Maktavišs teica. - Mēs varam uz turieni aizairēties laiviņā.

- Nezinu, vai tas ir paslīdējis garām tavai uzmanībai vai nē, - Donalds aizrādīja, - bet mums nav nevienas laiviņas.

Dīvaini, bet neviens no mums nebija to pamanījis, jo lielākā daļa kuteru, sevišķi dodoties šādos izbraukumos, ņēma tauvā līdzi kādu mazu laivu.

- Nu labi, - Maktavišs teica, sasprindzinādams muskuļus. - Es esmu vesels kā rutks. Varu līdz turienei aizpeldēt pēc palīdzības.

- Nē, mister Maktaviš, - Spiro drūmi teica, - līdz turieneis ir desmit kilometru.

- Bet var taču kaut kur izkāpt krastā, vai tamlīdzīgi, un atpūs­ties, - Maktavišs teica. - Līdz naktij to var pavisam viegli izdarīt. Un līdz rītam būt atpakaļ.

Spiro domīgi saviebās, tad pagriezās pret Taki un pārtulkoja vi­ņam Maktaviša ideju. Bet Taki aizrautīgi iebilda. Tā kā starp šo līci un tuvāko vietu, kur varētu dabūt benzīnu, praktiski ir tikai stāvas klintis, nekur nebūtu iespējams izkāpt krastā, lai atpūstos.

- Ak kungs, - māte novaidējās, - ko nu mēs iesāksim?

- Nu ko, vienkārši paliksim šeit, - Larijs teica. - Tas ir gaužām vienkārši.

- Ko tu ar to gribi teikt - gaužām vienkārši? - māte jautāja.

- Vienkārši paliksim šeit, un, kad garām peldēs kāda laiva, sig­nalizēsim tai. Tad tā dosies gar krastu un atvedīs mums mazliet ben­zīna. Nesaprotu, par ko jūs visi tā satraucaties?

- Māsteram Larijam taisnības, misis Darels, - Spiro drūmi ap­stiprināja. - Mēs nevaram darīts neko citu.

- Lai nu kā, bet šī ir burvīga vieta, - Larijs sacīja. - Es gribēju teikt, ja jau mums ir kaut kur jāapmetas, labāku vietu nemaz nevarējām izvēlēties.

Mēs izkāpām no laivas un sasēdāmies pludmalē, atstādami Taki sakrustotām kājām sēžam mūsu nekustīgā kuģa priekšgalā un uz­manīgi vērojam ieeju līcī, vai neparādīsies kāda zvejas laiva, kas varētu mūs glābt.

Diena pagāja samērā patīkami, tomēr neviena laiva garām ne­brauca, un māte, naktij tuvojoties, arvien vairāk satraucās.

- Es patiešām vēlos, kaut tu beigtu nervozēt, māt, - Larijs tei­ca, - rīt pilnīgi noteikti kāda laiva parādīsies, un mums ir pārtikas papilnam.

- Tur jau ir tā lieta, - māte atteica, - ka mums nav pārtikas papil­nam. Es neesmu paņēmusi līdzi tik daudz ēdamā, lai pietiktu ilg­stošai palikšanai, turklāt ledus kūst tik ātri, ka puse no mūsu pār­tikas būs sabojājusies, ja rīt laiva neparādīsies.