Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Tad sekoja Maktaviša lielais triumfs. Ciematnieku auditorijas pirmajā rindā atradās tikai veci vīri ar garām, baltām bārdām, jau­nākie vīrieši stāvēja aizmugurē, staipīdami kaklus, lai redzētu visus trikus. Maktavišs piegāja pie visvecākā no večiem, kuram noteikti vajadzēja būt ciemata vecākajam, jo mēs ievērojām, ka viņam pie­šķirta īpaša goda vieta, lai varētu visu skaidri saredzēt. Maktavišs mirkli stāvēja, pacēlis rokas un plati izpletis pirkstus, un tad teica grieķu valodā:

- Tagad es jums parādīšu jaunu triku.

Viņš strauji noliecās, izvilka no vecā vīra bārdas drahmu un no­svieda sudrabaino monētu zemē. Kompānija apbrīnā noelsās. Tad, vēlreiz pacēlis rokas ar izplestiem pirkstiem, viņš no vecā vīra bārdas otras puses izzvejoja piecu drahmu monētu un arī to ar plašu žestu nosvieda uz grīdas.

- Tā, - Maktavišs grieķu valodā teica, vēlreiz paceldams rokas, - jūs redzējāt, kā es izbūru šo naudu no ciemata vecākā bārdas…

- Vai tu vari dabūt vairāk? - ciemata vecākais jautāja.

- Jā, jā, - ciematnieku koris piebalsoja, - vai vari dabūt vairāk?

- Paskatīsimies, ko spēj mana burvju vara, - Maktavišs atbildēja, pilnīgi aizrāvies.

Strauji citu pēc citas viņš izvilka no bārdas veselu gūzmu desmit- drahmu monētu, kuras sasvieda kaudzītē uz grīdas. Tajos laikos Grie­ķijā valdīja tāda nabadzība, ka sudraba straume, ko Maktavišs iegu­va no ciemata vecākā bārdas, bija īsta bagātība.

Šajā brīdī Maktavišs pārspēja pats sevi. Viņš izzvejoja no ciemata vecākā bārdas 50 drahmu banknoti. Satraukuma pilnie izsaucieni kļuva gandrīz uzbudinoši. Šādi uzmundrināts, Maktavišs sadabūja vēl četras tādas pašas. Ciemata vecākais sēdēja pilnīgā transā. Laiku pa laikam viņš čukstus izdvesa pateicības vārdus vienam vai otram svētajam, kurš, pēc viņa domām, radīja šo brīnumu.

- Ziniet, es domāju, - Teodors ierunājās, - varbūt nebūtu ietei­cams turpināt tālāk.

Bet Maktavišs bija pārāk iededzies entuziasmā, lai samanītu bries­mas. Viņš izvilka no ciemata vecākā bārdas vairākas 100 drahmu banknotes, un atskanēja apdullinoši aplausi.

- Un nu, - viņš teica, - mans pēdējais triks, - un vēlreiz pacēla rokas, lai pierādītu, ka tajās nekā nav. Viņš noliecās un izplucināja no bārdas žūksni 500 drahmu banknošu.

Kopējais naudas daudzums, kas šobrīd gulēja pie ciemata vecākā kājām, bija kādas piecpadsmit mārciņas, un vidusmēra zemniekam jebkurā Grieķijas rajonā tā bija tik liela bagātība, kas pārsniedz jeb­kuras mantrausības robežas.

- Lūdzu, - Maktavišs teica, pagriezdamies pret mums un lepni smaidīdams, - tas vienmēr nostrādā.

- Jūs neapšaubāmi ļoti uzlabojāt viņu noskaņojumu, - teica māte, šobrīd jau pilnīgi nomierinājusies.

- Es jau teicu, misis Darela, lai jūs neuztraucaties, - Maktavišs atbildēja.

Tad viņš izdarīja liktenīgu kļūdu. Viņš noliecās, savāca zemē guļošo naudu un iebāza kabatā.

Acumirklī sacēlās sašutuma pilna rēkoņa.

- Man, ēēē… man jau bija zināmas bažas, ka tā notiks, - Teodors komentēja.

Ciemata vecākais bija grīļīgi pieslējies kājās un kratīja dūri Maktavišam sejā. Visi pārējie klaigāja tik sašutuši kā iztrūcināts kovārņu bars.

- Bet kas par lietu? - Maktavišs nesaprata.

- Tu nozagi manu naudu, - vecākais sauca.

- Manuprāt, - Larijs teica mātei, - nupat tev, Leonorai un Margo ir īstais laiks atgriezties laivā.

Viņas rosīgi pietrūkās no galda un nozuda prom pa ielu ievērības cienīgā ātrumā.

- Bet ko tu ar to gribi teikt - tavu naudu? - Maktavišs dedzīgi protestēja. - Tā ir mana nauda.

- Kā tā var būt tava nauda, ja tu to atradi manā bārdā? - vecākais noprasīja.

Maktavišu atkal sakāva grieķu neloģiskums.

- Bet vai tad tu nesaproti, - viņš sāpīgi teica, - ka tas bija tikai brīnums? Tā patiešām ir mana nauda.

- NĒ! - viss ciemats korī auroja. - Ja tu atradi naudu viņa bārdā, tad tā ir viņa nauda!

- Vai tiešām jūs nesaprotat, - Maktavišs izmisīgi teica, - ka tas bija triks? Es jums rādīju trikus.

- Jā, un tas triks ir nozagt manu naudu! - vecākais kliedza.

- JĀ! - nodārdēja auditorijas vispārējā piekrišana.

- Vai zini, - Maktavišs bezcerīgi teica Larijam, - vecais zēns, šķiet, ir plānprātīgs. Viņš nesaprot lietas būtību.

- Tu pats, vai zini, esi galīgs muļķis, - Larijs atteica. - Viņš nepār­protami domā, ka tā ir viņa nauda, ja jau izvilkta no viņa bārdas.

- Bet tā taču nav, - Maktavišs truli uzstāja, - tā ir mana nauda. Es to biju paslēpis saujā.

- Mēs to zinām, muļķis tu tāds, bet viņi ne.

Nu jau mūs bija ielencis mežonīga izskata un galīgi noskaitušos ciematnieku pūlis, kas bija cieši apņēmies panākt taisnības uzvaru.

- Atdod viņam viņa naudu, - visi kliedza, - vai arī mēs neļausim jūsu kuterim aizbraukt!

- Mēs izsauksim policiju no Atēnām! - viens no vīriem pie­draudēja.

Tā kā būtu vajadzīgas vairākas nedēļas, lai sasniegtu Atēnas, un vēl dažas, kamēr policists - ja kādu vispār nosūtītu uz šejieni - ieras­tos un izmeklētu šo lietu, situācija šķitās pieņemam draudīgus ap­mērus.

- Manuprāt, ēēē… - Teodors teica, - vislabāk būtu, ja tu atdotu viņam to naudu.

- Tieši tā es vienmēr esmu domājis par ārzemniekiem, - Donalds teica. - Uzbudināmi. Un mantkārīgi. Tieši tāpat kā Makss, kurš vienmēr aizņemas no manis naudu un nekad neatdod.

- Pag, nesākzim arī mēz ķildotiez, - Makss iejaucās. - Te jau tāpat pietiek ķildu.

- Tiešām, - Larijs piekrita, - Teodors deva lielisku padomu. Tev jāatdod šī nauda atpakaļ, Maktaviš.

- Bet tās ir gandrīz piecpadsmit mārciņas! - Maktavišs pretojās. - Un tas galu galā bija tikai triks.

- Nu ko, ja tu to naudu neatdosi, - Larijs teica, - man liekas, tev ir visai vājas izredzes tikt prom no šejienes bez kautiņa.

Maktavišs izslējās visā garumā.

- Es nebaidos no cīņas, - viņš paziņoja.

- Ak dievs, neesi taču muļķis, - Larijs nogurušā balsī teica. - Ja visi tie muskuļainie jaunie vīrieši reizē liksies virsū, tevi saraus ga­balos.

- Labi, mēģināsim vienoties, - Maktavišs samierinājās.

Viņš izņēma drahmu žūksni no kabatas un sniedza vecākajam.

- Klau, - viņš teica grieķu valodā, - tas bija tikai triks un tā nauda nav tava, bet es tev tomēr iedošu pusi no visa, ko dabūju no tavas bārdas, un tad tu varēsi nopirkt sev drusku vīna.

- NĒ! - ciematnieki unisonā auroja. - Atdod viņam visu!

Māte, aizgādājusi Margo un Leonoru uz laivu drošībā, bija at­griezusies glābt mani un, sev par šausmām, ieraudzīja mūs šā drau­dīgā pūļa ielenkumā.

- Larij, Larij! - viņa kliedza. - Sargā Džeriju!

- Ak, māt, neesi muļķe, - Larijs atkliedza. - Viņš te ir vienīgais, kam ir izredzes nedabūt pa kaklu.

Tā bija skaidra patiesība, jo šādā situācijā neviens grieķis neaiz­skars bērnu, ja nu vienīgi nejauši.

- Man šķiet, mēs pa visiem varētu piespiest viņus pie sienas, - Donalds ierosināja. - Tik daudziem ārzemniekiem tā būtu pārāk necienīga atkāpšanās. ītonā es tīri labi boksējos.

- Ēēē… vai jūs, hmm… ēēē… ievērojāt, ka lielākajai daļai no viņiem ir naži? - Teodors apjautājās tādā tonī, it kā mēs apspriestu kādu muzeja eksponātu.

- Ha, es protu kautiez ar nažiem, - Makss atteica.

- Bet tev nav naža, - Donalds aizrādīja.

- Tieza, - Makss domīgi piekrita, - bet, ja tu kādu no viņiem notriekzi zemē, es varēžu dabūt viņa nazi un tad ar to kautiez.