Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Šis mūsu kļūmīgā stāvokļa aspekts līdz šim nevienam nebija ie­nācis prātā. Mazais, klinšu ieskautais līcis nesagādāja nevienu no tām ērtībām, kādas tika baudījis Robinsons Kruzo savā salā. Te bija tikai mazs avotiņš, kas stīdzēja no klints sienas, izveidodams tās pa­kājē dīķīti, kurā Teodors atrada tādu dzīvo radību daudzveidību, ka neviens no mums neuzdrošinātos šo ūdeni lietot dzeršanai, ja mūsu krājumi izsīktu.

- Mattei nav jāuztraudzaz, - Makss teica, sargājoši aplikdams viņai rokas. - Ja vajadzēz, mēz vizi ķerzimiez pie laivaz un aizstum- zim to līdz Korfu.

- Sasodīti muļķīgs piedāvājums, - Donalds sacīja. - No tiem, kā­dus tikai kontinentāli var piedāvāt. Dievs vien zina, cik tonnu tā sver. Nebūs iespējams pastumt.

- Baidos, ka Donaldam ir taisnība, - Maktavišs sprieda. - Kaut ari saviem gadiem esmu pietiekami sparīgs, tomēr jūtu, ka pat kopī­giem spēkiem mēs to laivu nedabūsim pārāk tālu.

- Ak vai, kaut nu jūs beigtu šādu spriedelēšanu, - Larijs aizkaiti­nāts teica. - Galu galā piekraste ir kā nosēta ar zvejas laivām. Kādai no tām pilnīgi noteikti rīt jābrauc te garām.

- Nu ko, ceru, ka tev taisnība, - māte sacīja, - citādi man nāksies ierobežot pārtikas devas.

- Tāpat ari, lai gan tas ir sīkums, daži no šiem paraugiem, ko esmu šeit savācis, ir visai reti sastopami, - Teodors piebilda, - un, ja es tos steigšus nevarēšu nogādāt Korfu, tad baidos… vai ziniet… tie ir tik trausli… vai ziniet… ka varētu sākt sadalīties.

Mēs likāmies gulēt, bažu nomākti, bet Spiro un Taki turpināja pa kārtai sēdēt kutera priekšgalā un vērot, vai nepamanīs kādas garām­braucošas nakts zvejas laivas gaismekli. Bet uzausa rīts, un no glā­biņa joprojām nebija ne vēsts. Lai padarītu mūsu stāvokli vēl nožē­lojamāku, ledus, reiz nolēmis kust, darīja to trauksmainā ātrumā, un mums vajadzēja izrakt smiltīs bedri un apbedīt labu daļu no gar­dākajiem mātes līdzpaņemtajiem pārtikas krājumiem, kas visātrāk bojājās. Mēs ieturējām visai trūcīgas pusdienas.

- Ak kungs, - māte nopūtās, - kā es vēlos, kaut mēs nebūtu šurp braukuši!

- Neuztraucietiez, matte, - Makss mierināja, - palīdzība ir jau ceļā. Ez to jūtu kauloz.

- Manuprāt, Larijam ir taisnība, - Donalds piebalsoja. - Gar šo piekrasti braukā ļoti daudz laivu. Agrāk vai vēlāk kādai jāpeld te garām. /

- Pie visa vainīgs Larijs, - Leslijs kareivīgi paziņoja, jo jutās izsal­cis. - Viņš ierosināja šo ceļojumu.

- Nu vai zini, neuzvel visu vainu tikai man, - Larijs nikni atcir­ta. - Jūs šo domu atbalstījāt tikpat dedzīgi kā es. Ja šī sasodītā bū­šana tiktu noorganizēta, kā nākas, mēs tagad neatrastos tik nelāgā situācijā.

- Es piekrītu Leslijam, - Margo iejaucās. - Tas bija Larija ierosi­nājums.

- Es netiku ierosinājis bez piliena benzīna doties uz nomaļu līci, kam apkārt nepārvaramas klintis, desmit kilometru attālumā no tuvākās pārtikas krātuves, - Larijs atcirta.

- Nu, nu, dārgie, - māte mierināja, - neķildojieties. Esmu pār­liecināta, ka Donaldam taisnība. Drīz vien te garām brauks kāda laiva.

- Un pa to laiku, mana mīļā misis Darela, - Svens ierosināja, - es jums uzspēlēšu, lai nomierinātu.

Nelaimīgā kārtā šoreiz viņš izvēlējās Bahu, jo uzskatīja, ka, ja tas nomierina viņu, tad nomierinās arī visus pārējos.

Taču diena pagāja, un neviena zvejas laiva neparādījās. Ledus kusa ļoti strauji, tāpat kā, patiesību sakot, arī mūsu pārtikas krājumi. Mūsu vakariņas pat Oliveram Tvistam liktu vēlēties kaut ko vairāk.

- Sasodīti muļķīgi, - Larijs šķendējās. - Visas tās zvejas laivas vazājas gar piekrasti turp un atpakaļ. Kāda velna pēc tās nezvejo šajā apgabalā?

- Varbūt šonakt parādīsies kāds nakts zvejnieks, - Maktavišs mi­nēja.

Kaut ari Spiro un Taki uzmanīgi vēroja, līča ieejai neviens garām nepabrauca. Brokastīs katrs no mums dabūja vienu krietni pārga- tavojušos persiku. Pusdienas sastāvēja galvenokārt no arbūziem un maizes.

- Kādas šobrīd ir mūsu pārtikas rezerves? - Larijs jautāja, kad bijām notiesājuši šo maltīti.

- Diezgan veiksmīgi, ka es tik maz ēdu, - Teodors ierunājās un tad steigšus piebilda, - veiksmīgi man, es gribēju teikt.

- Es nudien nezinu, ko mēs iesāksim, ja tādā garā turpināsies, - teica māte, kas, par spīti visiem mūsu pūliņiem viņu nomierināt, bija sanervozējusies gandrīz līdz panikai.

- Pievērsīsimies kanibālismam, - Larijs ierosināja.

- Larij, dārgais, nejoko tā, - māte teica. - Tas nav smieklīgi.

- Ja nu kas, - Maktavišs smējās, - es jums šķitīšu visai sīksts.

- Ak, ar tevi mēs arī sāksim, - Larijs teica, pievērsis viņam drau­dīgu skatienu. - Mēs tevi notiesāsim kā diezgan grūti sagremojamu uzkodu. Bet Leonora, pēc polinēziešu paražas lēni izcepināta smiltīs, manuprāt, būtu neprātīgi garda. Pirksti, sēžamvieta un krūtis.

- Larij, nekļūsti riebīgs, - Margo protestēja. - Es nekādā gadī­jumā nevarētu ēst cilvēku.

- Sasodīti slikts tonis, - Donalds teica. - Tikai suņi ēd cits citu.

- No otras puses, ir pārsteidzoši, ko visu cilvēks var izdarīt, ja ir spiests, - Teodors stāstīja. - Man šķiet, tas bija Bosnijā, kur vairāki ciemati tika ieputināti uz nepieredzēti ilgiem mēnešiem, un… ēēē… diezgan daudzi ciematnieki pievērsās kanibālismam.

- Ak, izbeidziet taču runāt par kanibālismu, - māte teica. - Jūs tikai visu padarāt sliktāku.

- Starp citu, tu neatbildēji uz manu jautājumu, - Larijs pievērsās viņai. - Kādi šobrīd ir mūsu krājumi?

- Arbūzi, - māte skaitīja, - trīs zaļie pipari un divi klaipi maizes. Taki mēģina izzvejot kādu zivi, bet viņš saka, - tagad neesot īstais laiks zvejai.

- Vēl taču noteikti jābūt dažām jēra ciskām, - Larijs iebilda.

- Jā, dārgais, - māte atbildēja, - bet ledus nu jau ir tik ļoti izku­sis, ka tās sabojājās, un man vajadzēja tās aprakt.

- Dievs augstais, - Larijs nopūtās. - Mums tomēr nāksies ķerties pie kanibālisma.

Diena pagāja, un neviena laiva joprojām nebija parādījusies. Vakariņās mēs ēdām ļoti sakaltušu maizi, viegli sačokurojušos zaļos piparus un arbūzu.

Taki un Spiro no jauna ieņēma posteni laivas priekšgalā, un mēs pārējie pilnīgā izsalkumā devāmies gulēt.

Visu nakti un nākamo rītu neviena laiva nerādījās. Mūsu stāvok­lis no mazliet komiska nu jau kļuva diezgan nopietns. Mēs visi sakāpām uz klāja un noturējām kara padomi. Mans ierosinājums, ka mēs vēl pāris dienas varētu izvilkt dzīvību, pārtikdami no bļodiņ- gliemenēm, tika nekavējoties ar sašutumu noraidīts.

- Mani paraugi, ziniet, ļoti ātri bojājas, - Teodors bažīgi teica.

- Pie joda ar taviem nolādētajiem paraugiem, - Larijs atcirta. - Ja tu kolekcionētu kaut ko ievērības cienīgāku par šiem mikroskopis­kajiem radījumiem, tas mums palīdzētu izdzīvot.

- Es tiešām nezinu, ko mums tagad iesākt, - māte vaimanāja.

Katrs no mums saņēma brokastu tiesai mazu gabaliņu maizes,

un ar to ari mūsu pārtika bija-cauri.

- Rādās, ka mēs visi vienkārši tepat nomirsim, - viņa atsāka, - un šī nepavisam nav tāda vieta, kur es vēlētos tikt apglabāta.

- Matte nemirz, - Makss kaismīgi iesaucās. - Ja būs nepiecie- žamz, es nobendēžos, un jūs varēsiet mani apēst.

Māte manāmi apjuka no tik dāsna piedāvājuma.

- Tas ir šausmīgi laipni no jums, Maks, - viņa teica, - bet es ļoti ceru, ka tas nebūs nepieciešams.

Tieši šajā mirklī Spiro, kurš bija stāvējis laivas priekšgalā, izgrūda vienu no saviem vērša baurojieniem, kas ar atbalsi sadrebināja klintis.