Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Kad mēs pārradāmies mājās, māte ielēja sev ļoti stipru brendiju un apsēdās uz dīvāna, acīmredzot cenzdamās sastādīt tādu ēdienu sarakstus, kādus iespējams pagatavot bez leduskastes izmantošanas, kamēr tā tiks izzvejota no jūras dzelmes, kā mēs visi, arī Spiro, viņu pārliecinājām.

Larijs bija atradis vairākas sev adresētas vēstules. Ielējis sev vīnu, viņš ar interesi sāka tās pētīt.

- Ak kungs, - viņš iesaucās, atplēsis otru vēstuli, - Grubenšteini brauks šurp… un ņems līdzi Ģertrūdi.

Māte pamodās no sava gastronomiskā transa.

- Grubenšteini? - viņa jautāja. - Tu taču nedomā to šausmīgo, nospeķojušos vīru, kas izskatās kā sešas nedēļas nemazgājies, un viņa čigānietei līdzīgo sievu?

- Liels talants, — Larijs aizrādīja. - Viņš būs lielisks dzejnieks. Viņa šausmīgi labi glezno. Un Ģertrūde arī ir ļoti interesanta. Tev viņa patiks.

- Jo mazāk es viņus redzēšu, - māte nikni teica, - jo laimīgāka būšu. Nezinu, kā ar šo Ģertrūdi, bet Grubenšteini ir tālu no tā, lai pēc viņiem kārotu.

- Ko tu ar to gribi teikt - jo mazāk redzēšu? - Larijs pārsteigts jautāja. - Viņi apmetīsies šeit.

-Tu taču nebūsi ielūdzis viņus uz šejieni! - māte satraukta ie­saucās.

- Protams, esmu, - Larijs atteica, it kā tā būtu visdabiskākā lieta. - Viņiem nav tik daudz naudas, lai dzīvotu citur.

Māte iedzēra lielu malku brendija, uzlika brilles un savilka seju tādā izteiksmē, kas viņai pašai likās visniknākā.

. - Tagad klausies uzmanīgi, - viņa stingri teica, - tam reiz jādara gals. Es aizliedzu tev ielūgt visus šos cilvēkus, vismaz bez brīdinā­šanas. Kad viņi grasās ierasties?

- Parīt, - Larijs atbildēja.

- Jā, tam jādara gals, - māte atkārtoja, - mani nervi to neizturēs.

- Nesaprotu, kāpēc tu izsakies tik skarbi, - Larijs iekarsis protes­tēja, - tā ir ļoti jauka trijotne. Un vai tev, galu galā, nupat nebija lieliskas brīvdienas 7 .

Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbēgams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā. Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvoklī Londonā, kamēr māte devās vairāk­kārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku apvidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, izrādījās Korfu, kas nebija prāvāka par mazu Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas lielais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Dabas vēstures muzejs un nebeidzami zooloģiskā dārza apciemojumi, kuros es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzku­rināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpašnieku.

Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vien­mēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosaukums bija

Akvārijs, un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni interesantāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krupjiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgo­damies vērot šos brīnišķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žaga­tas un marmosetu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīv­nieka parādīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.

Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uzma­nību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pār­domāju.

- Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es iemi­nējos mātei.

- Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.

- Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es domāju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.

- Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tur tad tu varēsi turēt visus savus dzīvniekus.

- Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šaubījās.

- Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prātoju.

- Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbil- dīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.

- Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.

- Vai tu jau esi tajos gados, kad tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.

- Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.

- Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.

Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tievs, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lielām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.

- Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?

- Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.

- Asistents, - viņš atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?

- Ēēē… jā, - es atbildēju.

- Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.

- O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vienmēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.

Mazais vīriņš skatījās uz mani.

- Cik tev gadu? - viņš jautāja.

- Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.

- Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Līdzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.

- Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?

- Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.

Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan formāli sarokojāmies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka misters Romillijs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.

- Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosināju, - un mazliet pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.

- Ak, tā ir teicama doma, - misters Romillijs atsaucās. -Teicama doma!

Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdināt miltu tār­pus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slau­cīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pagrabs, kur glabājās vis­dažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzīgas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi lija lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgādināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Šie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, ari dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es atklāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izstādītajiem dzīv­niekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķirzakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.