Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Mister Romillij, - es kādu dienu sacīju, - man šobrīd nav nekā­da darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Es ļoti gribētu iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.

- Nu jā, - misters Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to tik labi…

- O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gri­bētu to iemācīties.

- Labi, varbūt kādu mazo, - misters Romillijs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatīsimies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?

Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mollijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīves, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu misteru Romilliju.

- Tā, - viņš sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valis- nēriju, varbūt te, šajā stūrī, manuprāt, tā - kā tu domā?

- Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.

- Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja no­ņemties ar kasi un lika mani mierā.

Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopūlējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uzcēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam dreifēt. Tad es uzmanīgi piepildīju akvāriju ar ūdeni, ielai­du mollijas atpakaļ, kad tas bija pareizajā temperatūrā, un pasaucu misteru Romilliju novērtēt manu rokudarbu.

- Dieviņtetiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvariju. - Dieviņ-

tētin!

»

Misters Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gan­drīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.

- Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.

- Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru iedo­māties, kā tu… kā tu to paveici.

- Es to paveicu, tikai vērodams jūs, mister Romillij, - es teicu. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.

- Nu jā. Nu jā, - misters Romillijs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.

- Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.

- Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - misters Romillijs atzina.

Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai es nevēlos dekorēt vēl kādu akvāriju, un sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaizskardams viņa jūtas.

Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos izdekorēt, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un divas pē­das sešas collas dziļš, un tajā atradās liela, visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl nedrīkst pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdekorēju vairākus mazus akvārijus, un, kad misters Romillijs bija apradis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, es sāku sarunu par lielo parādes akvāriju skat­logā.

- Vai drīkstu izmēģināt roku ar to, mister Romillij? - es vaicāju.

- Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.

- Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es iedo­mājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.

- Nu, nezinu gan, - misters Romillijs šaubīdamies novilka. - Ne­zinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skat­loga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.

Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbošie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā ziņā nepiesaistīja mistera Ro- millija dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ainavai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.

- Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģinat, - es neatlaidos. - Un, ja neizdosies, es to pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.

- O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - misters Romillijs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev noteikti gri­bas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.

Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vajadzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tārpiņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capability Brauna 1 atdevi. Es izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņveidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp granīta kalniem es sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papardēm līdzīgu ūdensaugu me­žus. Uz ūdens virsmas es izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izska­tījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat arī aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvj- zivis, lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Misters Ro­millijs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.

' Capability Brown — slavens angļu 18. gadsimta dārzu un parku projektētājs, īsta­jā vārdā Lanselots Brauns, taču vienmēr bijis pazīstams ar pievārdu Capability (ļoti spējīgs).

- Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši izsmal­cināti!

- Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, mister Romillij, - es aizbildi­nājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.

- O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairljās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pār­spēj savu skolotāju.

- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka tagad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.

Pēc šā notikuma man atļāva dekorēt visus akvārijus un sprostus veikalā. Es domāju, ka klusībā misters Romillijs jutās krietni atvieg­lots, ka viņam vairs nav jāspiež savs neesošais mākslinieka talants darīt šo nogurdinošo darbu.

Pēc viena vai diviem eksperimentiem es allaž mēdzu ieturēt pus­dienas mazā kafejnīcā ne pārāk tālu no veikala. Te es atklāju ļoti lab­vēlīgu oficianti, kura apmaiņā pret maziem glaimiem servēja manā desiņu un kartupeļu biezeņa porcijā vairāk desiņu, nekā paredzēts, kā ari brīdināja par nāves briesmām, kas varētu draudēt no tās die­nas īru sautējuma. Kādu dienu, dodamies pusdienot, es atklāju īsāko ceļu uz kafejnīcu. Tā bija maza, šaura ieliņa, kas stiepās starp liela­jiem veikaliem un augstajiem namiem. Tā bija klāta ar bruģakme- ņiem, un, tiklīdz es nogriezos tajā, jutos kā nonācis Dikensa laik­meta Londonā. Daļu ielas aizņēma koku aleja, un tālāk atradās virkne mazu veikaliņu. Tieši tur es atklāju, ka mūsu zooveikals nav vienī­gais tuvākajā apkārtnē, jo gāju garām Henrija Bellova mājoklim.

Viņa veikala netīrais skatlogs bija apmēram sešas pēdas liels kvad­rāts. No augšas līdz apakšai tas bija piekrauts ar maziem kubveida būrīšiem, katrā no tiem bija viena vai divas žubītes, zaļžubītes, ka­ņepīši, kanārijputniņi vai pundurpapagailīši. Uz skatloga pamatnes pēdas biezumā bija sabirušas sēklu miziņas un putnu mēsli, bet paši būrīši bija spodri un tīri, katrs no tiem lepojās ar gaiši zaļiem salātu kušķiem un baltu zīmīti, uz kuras greiziem, drukātiem burtiem bija rakstīts PĀRDOTS. Veikala stiklotās durvis bija aizklātas ar laika gaitā nodzeltējušu mežģīņu aizkaru, un starp durvju stiklu un aiz­karu karājās plāksnīte, kuras gotiskais uzraksts aicināja LŪDZU IENĀCIET. Plāksnītes otrā puse, kā es vēlāk atklāju, tikpat pieklājīgi vēstīja DIEMŽĒL SLĒGTS. Tajās dienās, kad steidzos pēc savām desiņām ar kartupeļu biezeni, es ne reizi neredzēju nevienu klientu ieejam veikalā vai iznākam no tā. Nudien, veikals izskatījās izmiris, izņemot putnu retos, letarģiskos pārlēcienus no vienas laktiņas otrā. Nedēļām ritot, es brīnījos, kāpēc cilvēki, kas bija nopirkuši skatlogā izliktos putnus, nebija atnākuši tos savākt. Nebija taču iespējams, ka ap trīsdesmit visdažādāko šķirņu putnu īpašnieki būtu visi vien­laikus nolēmuši no tiem atteikties. Un, pat ja pieļautu šo neiedomā­jamo gadījumu, - kāpēc no būrīšiem netika noņemti uzraksti PĀR­DOTS? Tas bija noslēpums, kuru man savā īsajā pusdienu stundā nebija laika atklāt. Bet kādu dienu man radās iespēja. Misters Ro­millijs, dancodams pa veikalu un dziedādams Es esmu maza, čakla bitīte, pēkšņi metās lejā pagrabā un falsetā izgrūda šausmu spie­dzienu. Es piegāju pie kāpnēm un palūrēju lejā, brīnīdamies, ko esmu vai varbūt neesmu izdarījis.