Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Kas noticis, mister Romillij? - es piesardzīgi jautāju.

- Kāds es esmu muļķis! - viņš stenēja. - Kāds es esmu muļķis, muļķis, muļķisl

No šiem vārdiem secinājis, ka neesmu pie vainas, saņēmu drosmi.

- Kas noticis? - es gādīgi jautāju.

- Zivju tārpiņi un dafnijas! - misters Romillijs traģiski izsaucās, norāva brilles un sāka tās drudžaini spodrināt.

- Vai tie izbeigušies?

- Jā, - misters Romillijs aizkapa balsī apstiprināja. - Cik muļķīgi no manis! Kāda nevērība! Kāda ļoti, ļoti liela aizmāršība! Esmu pel­nījis, lai mani atlaiž. Es nudien esmu pats stulbākais no mirstīga­jiem…

- Vai mēs nevaram tos kaut kur dabūt? - es jautāju, pārtrauk­dams mistera Romillija verbālo šaustišanos.

- Bet tos vienmēr mums sūta ferma, - misters Romillijs iesaucās, it kā es būtu kāds svešinieks, kam vajadzīgi paskaidrojumi. - Ferma vienmēr mūs apgādā, kad vien es lūdzu, katru nedēļas nogali. Un es, neaptēstais idiots, neesmu tos pasūtījis.

- Bet vai mēs nevaram tos dabūt no kādas citas vietas? - es atkal jautāju.

- Un gupijas un šķēpastes, un melnās mollijas, viņas tā gaida savus tārpiņus, - misters Romillijs turpināja, pats sevi novezdams tādā kā histēriskā pašnožēlā. - Viņas alkst pēc tiem. Kā es varu skatīties uz šīm mazajām sejiņām ar uzmestajām lūpiņām aiz stikla? Kā es varu ēst savas pusdienas, kamēr šīs nabaga mazās zivtiņas…

- Mister Romillij, - es stingri pārtraucu, - vai mēs varam dabūt mazliet tārpiņu no kādas citas vietas, ne tikai no fermas?

- Ko? - misters Romillijs teica, glūnēdams uz mani. - Ne no fer­mas? Bet ferma vienmēr piegādā… O, pagaidi mazliet. Es saprotu, ko tu domā… jā…

Viņš rosīgi uzsteidzās pa kāpnēm, slaucīdams pieri un izskatī­damies kā vienīgais dzīvajos palikušais pēc katastrofas šahtā. Viņš skatījās apkārt ar tukšu, traģisku skatienu.

- Bet kur? - viņš beidzot izmisīgi jautāja. - Bet kur?

- Nu, - es teicu, pārņemdams lietu savās rokās, - kā būtu ar Bellovu?

- Bellovs? Bellovs? - misters Romillijs sprieda. - Visneveiksmī­gākais čalis biznesā. Viņš tirgojas ar putniem. Nedomāju vis, ka vi­ņam būs kaut kas tāds.

- Bet ir taču vērts pamēģināt? - es neatlaidos. - Ļaujiet man aiziet un paskatīties.

Misters Romillijs brīdi pārdomāja.

- Lai notiek, - viņš beidzot teica, novērsdamies no zivju apsū­dzošajiem skatieniem akvāriju rindās, - paņem no kases desmit šil­iņus un nepaliec ilgi.

Viņš iedeva man atslēgu un apsēdās, drūmi blenzdams uz savām spodri noviksētajām kurpēm. Es atslēdzu mazo kastīti ar naudu, izņēmu desmit šiliņu banknoti, ierakstīju rēķinā PARĀDS 10/-ZIVJU TĀRPIŅI, ielocīju to atpakaļ kastītē, aizslēdzu kastīti un iespiedu atslēgu mistera Romillija slābanajā rokā. Pēc mirkļa es jau biju ārā uz ielas un steidzos uz Bellova veikalu, spraukdamies cauri vienal­dzīgu pircēju pūļiem, kamēr milzīgie, sarkanie autobusi dārdināja man garām un taksometri un vieglie automobiļi gāgināja tiem vis­apkārt. Es nonācu līdz mazajai ieliņai, nogriezos tajā, un acumirklī iestājās miers. Autobusa dārdoņa, soļu klabēšana, automašīnu tau- rēšana un riteņu švīksti kļuva klusi, gandrīz brīnišķīgi, līdzīgi attālai bangu rēkoņai. Vienā ielas pusē bija kaila, sodrējos nokvēpusi siena, otrā pusē dzelzs margas norobežoja vērtīgu zemes gabalu, kas veda uz vietējo baznīcu. Šeit kāds cienījams cilvēks bija izaudzējis rindu platānu. Tās liecās pāri dzelzs margām, apjumdamas ieliņu ar zaļu jumtu, un to izraibinātajos stumbros kāpuri veidoja brīnumainas un komplicētas takas, neatlaidīgi sprīžodami uz kādu mērķi, kuru pat paši nelikās skaidri zinām. Kur beidzās koki, sākās veikali. To nebija vairāk par sešiem, katrs Liliputijas cienīgā lielumā un katrs aizkustinoši aicinošs.

Tur bija Klemistra, Dāmu modes, ar skatlogā kā piece de resis- tance ] izliktu visai neparastu lapsādas apkakli, kas ar savām stikla acīm un mutē iekosto asti liktu katra garāmejoša vivisekcijas pre­tinieka sirdij sastingt šausmās. Te bija Laumiņu salons, Vieglas pus­dienas, tēja un uzkodas, un nākamajās durvīs, kad bijāt atspirdzi­nājušies, varējāt atrast A. Valetu, Tabaknieku, kura skatlogs bija pilns ar cigarešu un pīpju reklāmām, no kurām galvenais bija Holmena Hunta stila plakāts, kas ieteica Vila Savvaļas sausserdi. Es steidzos tiem garām - šiem un Viljamam Droveram, īpašuma aģentam ar milzumdaudziem pievilcīgiem, izbalējušiem iegūstamo rezidenču attēliem, garām misteru M & M. Drumlinu , lodētāju, necilajam

' Centrālais, galvenais objekts - franču vai.

portālam, kas bija diezgan dzēlīgi un mazliet šokējoši dekorēts ar rožsārtu tualetes podu, līdz veikalu rindas galam, kur izbalējusi plāk­snīte virs durvīm vienkārši un nepārprotami vēstīja: Henrijs Bellovs, putnkopis. Beidzot, es nolēmu, man būs iespēja iekļūt veikalā un, ja ne vairāk, atklāt noslēpumu par putniem ar PĀRDOTS zīmītēm pie būriem. Bet, kad es sasniedzu veikalu, notika kaut kas līdz šim nebi­jis. Gara, kaulaina, tvīdā tērpta sieviete smieklīgā, ar garu spalvu ro­tātā tiroliešu cepurē mērķtiecīgi gāja uz priekšu pa ielu, īsu brītiņu pirms manis atvēra durvis ar uzrakstu LUDZU IENĀCIET un cēli iesoļoja iekšā, zvaniņam melodiski iešķindoties. Es biju pārsteigts. Tā bija pirmā reize, kad redzēju klientu ieejam kādā no šīs ieliņas veikaliem. Degdams nepacietībā redzēt, kas notiks, kad nu sieviete bija iegājusi veikalā, es steidzos viņai pakaļ un iespruku pa durvīm līdz ar pēdējo zvaniņa šķindienu.

Gandrīz tumšajā veikalā sieviete tiroliešu cepurē un es bijām no­ķerti kā mušas netīrā zirnekļu tīklā. Melodiskajai durvju čīkstoņai, protams, vajadzētu likt kādam steigties mūs apkalpot. Gluži pretēji - klusums turpinājās, izņemot putnu biklo čivināšanu skatlogā un kādā stūrī kakadū spalvu pēkšņo iešvīkstēšanos, kas izklausījās pēc negludinātas veļas čaukstoņas. Izpurinājis spalvas pēc sava patikas, tas nolieca galvu uz vienu pusi un ļoti lēni, pilnīgi bez intereses teica "hallo, hallo, hallo".

Mēs gaidījām, kā pašiem likās, ilgu laiku, bet iespējams, ka tikai dažas sekundes. Manas acis pamazām pierada pie tumsas. Es ievēro­ju mazu leti un aiz tās plauktus ar putnu barību, sēpijām un citu putnkopju tirgoto aprīkojumu, un priekšā daudzus lielus maisus ar kaņepēm, rapšiem un maltiem graudiem. Vienā no maisiem tupēja baltā pelīte un tiesāja graudus tādā ātrumā kā nervoza dāma kok­teiļu vakarā skrubina siera standziņas. Es sāku domāt, vai neva­jadzētu vēlreiz atvērt durvis un ļaut ieskanēties durvju zvaniņam, kad pēkšņi pa veikala aizmugures durvīm svinīgi ielāčoja ļoti liels un vecs putnusuns un, asti luncinādams, nāca mums klāt. Viņam se­koja kāds cilvēks, kas, man likās, ir Henrijs Bellovs. Viņš bija garš, ducīgs, ar kuplu sirmu matu ērkuli un kuplām, izspūrušām ūsām kā irbuleņu krūms - izskatījās, ka tā būtu pietiekami ērta ligzdošanas vieta jebkuram putnu daudzumam. Zem cerainajām uzacīm caur brillēm zelta ietvarā spīdēja mazas, zilas acis. Viņš kustējās ar tādu smagnēju lēnību kā slinks ronis. Vīrs panāca uz priekšu un viegli paklanījās.

- Madam, - viņš teica, balsī ieskanoties bagātīgam Somersetas akcentam, - madam, jūsu kalps.

Tiroliešu cepure izskatījās manāmi izbijusies par šādu uzrunu.

- O, ak… labdien, - viņa teica.

- Kā varu pakalpot? - misters Bellovs apvaicājās.

-Jā, patiesību sakot, es vēlējos jūsu padomu, - dāma teica. - Ēēē… runa ir par manu mazo brāļadēlu. Viņam drīz būs četrpa­dsmit gadu, un es vēlos uzdāvināt viņam dzimšanas dienā putnu… Ziniet, viņš ļoti aizraujas ar putniem.