Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

- Kad tad īsti ir pareizais gadalaiks? - es jautāju.

- Attiecībā uz mani gadalaiks nekad nav pareizs, - viņš atbildēja.

- Jūs gribat teikt, ka vispār nekad tos nepārdodat? - es jautāju.

- Ļoti reti, - misters Bellovs atzinās. - Tikai reizēm kādam drau­gam.

- Un tāpēc jūs todien nepārdevāt putnu tai sievietei?

- Jā, - viņš apstiprināja.

- Un visi šie putni skatlogā ar zīmītēm PĀRDOTS - patiesībā tie nemaz nav pārdoti, vai ne?

Misters Bellovs cieši paskatījās uz mani, kā vērtēdams, vai es protu glabāt noslēpumus.

- Īstenībā, starp mums runājot, tie nav pārdoti, - viņš atzinās.

- Bet kā tad jūs tiekat pie peļņas? - es nesapratu.

- Ak, - misters Bellovs teica, - tur jau ir tā lieta. Es neko nepelnu.

Es laikam izskatījos galīgi apstulbis no šā jaunuma, jo misters

Bellovs klukstoši iesmējās un teica:

- Iesim labāk lejā un iedzersim tēju, labi? Un es tev visu pa­skaidrošu. Bet tev jāapsola, ka neviens par to neuzzinās. Apsoli?

Viņš pacēla resnu pirkstu un pakratīja uz manu pusi.

- O, apsolu! - es teicu. - Apsolu!

- Labi, - viņš teica. - Vai tev garšo apaļmaizītes?

- Ēēē… jā, garšo, - es teicu, viegli samulsis par šo spējo temata maiņu.

- Man arī, - misters Bellovs teica. - Karstas apaļmaizītes ar sviestu un tēja. Iesim… iesim lejā.

Tā mēs nogājām mazajā viesistabā, kur mistera Bellova putnu- suns, kura vārds, kā izrādījās, bija Aldridžs, gulēja, cēlā pozā izstie­pies uz dīvāna. Misters Bellovs iededza mazu gāzes plītiņu un grauz­dēja apaļmaizītes, aši apzieda tās ar sviestu un, kad bija sagatavojis veselu grīļīgu, pilošu kaudzi, nolika to uz maza galdiņa starp mums. Katliņš pa to laiku bija uzvārījies, viņš pagatavoja tēju un servēja plānas, smalkas porcelāna tasītes.

- Vai vēlies pienu? - viņš jautāja.

- Jā, lūdzu, - es teicu.

- Cukuru?

- Nē, pateicos.

Mēs malkojām tēju, tad viņš pasniedza man apaļmaizīti, paņēma vienu sev un ar redzamu baudu iegremdēja tajā zobus.

- Tātad… ko jūs grasījāties man pastāstīt par nepelnīšanu? - es iejautājos.

- Jā, - misters Bellovs iesāka, izsmalcināti slaucīdams pirkstus, lūpas un ūsas mutautiņā, - tas ir diezgan garš un sarežģīts stāsts. Visa šī iela - tās nosaukums ir Potsleina - reiz piederēja kādam eks­centriskam miljonāram, vārdā Pots. Viņš bija tāds cilvēks, ko mūs­dienās, es tā pieņemu, dēvētu par sociālistu. Kad viņš uzcēla šos vei­kalus, viņš izvirzīja nomniekiem īpašus noteikumus. Cilvēki, kas vēlējās nomāt veikalus, varēja tos iegūt beztermiņa pārvaldīšanā, un nomas maksai jātiek pārskatītai ik pēc četriem gadiem. Ja viņiem klājas labi, maksu attiecīgi paaugstina; ja nav klājies labi, tad maksu, tieši otrādi, samazina. Nu lūk, es šajā veikalā ievācos 1921. gadā. Un kopš tā laika maksāju par nomu piecus šiliņus nedēļā.

Es neticīgi blenzu uz misteru Bellovu.

- Piecus šiliņus nedēļā? - es pārjautāju. - Bet tas ir smieklīgi maz šādam veikalam. Tas taču atrodas tikai akmens sviediena attālumā no Kensingtonas Haistrītas.

- Tieši tā, - misters Bellovs apstiprināja. - Tur jau ir tā lieta. Es maksāju par nomu piecus šiliņus nedēļā, tātad vienu mārciņu mē­nesī.

- Bet kāpēc nomas maksa ir tik smieklīgi zema? - es neatlaidos.

- Tāpēc, - viņš paskaidroja, - ka es neko nenopelnu. Tikko es atklāju šos nomas noteikumus, es uzreiz sapratu, ka te man varētu būt lieliska slēptuve. Man ir nelieli ietaupījumi - ne pārāk daudz, bet iztikai pietiekami. Vienīgais, ko man tiešām vajadzēja, bija dzīves­vieta, kur es varētu turēt savus putnus. Lūk, tas man deva lielisku ie­spēju. Es apstaigāju pārējos Potsleinas iedzīvotājus un izskaidroju viņiem šo klauzulu; izrādījās, ka lielākā daļa manu kaimiņi ir līdzīgā situācijā - arī viņiem bija mazliet līdzekļu iztikai un vajadzīgs tikai lēts mājoklis. Tā mēs nodibinājām Potsleinas Asociāciju, apvieno­jāmies un nolīgām sev ļoti labu grāmatvedi. Kad es saku "labu", es ar to nedomāju tos vārguļus, kas vienmēr turas pie likuma; tādi nekur nav derīgi. Nē, tas bija ļoti gudrs, atjautīgs jauns cilvēks. Un mēs sanācām kopā apmēram reizi pusgadā, viņš izskatīja mūsu grā­matas un deva padomus, kā panākt zaudējumus. Mēs cietām zaudē­jumus, un, kad mūsu iznomātāji ieradās pārbaudē, viņi mūsu nomas maksu atstāja nemainīgu vai pat mazliet pazemināja.

- Bet vai iznomātāji nevar mainīt nomas noteikumus? - es jau­tāju.

- Nē, - misters Bellovs smīnēja, - tas ari ir visjaukākais. Esmu noskaidrojis, ka saskaņā ar mistera Pota testamentu šiem noteiku­miem jāpaliek nemainīgiem.

- Bet viņi noteikti bija nikni, kad atklāja, ka jūs maksājat tikai mārciņu mēnesī?

- Bija gan, - misters Bellovs teica. - Viņi visiem spēkiem centās mani izlikt no šīs mājas, bet tas nebija iespējams. Es pieņēmu labu advo­kātu. Atkal jau nevis vienu no tiem pļāpām, kas vairāk rūpējas par likumu nekā par savu klientu labumu. Viņš tos ātri vien nolika pie vietas. Visi citi šīs ielas veikalnieki sagaidīja tos vienotā frontē, tā ka nebija iespējams neko pasījkt.

Negribēju neko teikt, lai neaizvainotu mistera Bellova jūtas, bet es biju pilnīgi pārliecināts, ka viss šis stāsts ir izdomāts. Man reiz bija mājskolotājs, kurš dzīvoja tādā kā šizofrēniskā pasaulē un mēdza man stāstīt garus un komplicētus stāstus par saviem piedzīvojumiem, kā­di patiesībā nebija notikuši, bet kādus viņš kāroja piedzīvot. Tāpēc es biju stipri vien pieradis pie šāda veida izrunāšanās.

- Jā, es domāju, ka tas ir apburoši, - es teicu. - Manuprāt, bija briesmīgi gudri, ka jūs to atklājāt.

- Vienmēr jālasa tas, kas rakstīts sīkā drukā, - viņš pamācoši norādīja ar pirkstu. - Piedod, man tagad jāiet un jāatnes Meibela.

Viņš iegāja veikala telpās un atgriezās, nesdams uz plaukstas pa­matnes kakadū. Viņš apsēdās, paņēmis putnu rokās, un noguldīja to uz muguras. Kakadū gulēja pavisam mierīgi, kā izgrebts no ziloņ­kaula, aizvērtām acīm un skaitīja "hallo, hallo, hallo". Misters Bel­lovs maigi glāstīja putna spalvas, tad nolika to sev klēpī un kutināja viņam punci. Kakadū tur gulēja kā ekstāziskā snaudā.

- Viņa jūtas mazliet vientuļa, ja atstāju to pārāk ilgi tur, veikalā, - viņš paskaidroja. - Vai vēlies vēl kādu apaļmaizīti, manu dārgo zēn?

Tā mēs sēdējām, ēdām apaļmaizītes un tērzējām. Misters Bellovs man likās apburošs sarunu biedrs. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis pa pasauli un visos sīkumos pārzināja vietas, kuras es ilgojos apmeklēt. Kopš tā laika es mēdzu dzert pie viņa tēju apmēram reizi divās ne­dēļās, un man šīs pēcpusdienas vienmēr sagādāja daudz prieka.

Es joprojām neticēju mistera Bellova stāstam par Potsleinu, tāpēc nolēmu izdarīt eksperimentu. Ar dažu dienu atstarpi es pēc kārtas iegriezos visos veikalos šajā ielā. Piemēram, kad iegriezos pie Kle- mistra, es vēlējos iegādāties cepuri, ko uzdāvināt mātei dzimšanas dienā. Ārkārtīgi žēl, teica divas jaukas, vecas kundzes, kas vadīja veikalu, tiešām ļoti žēl, bet es nemaz nebūtu varējis izvēlēties nepie­mērotāku laiku. Viņas tikko kā pārdevušas visas cepures. Nu labi, varbūt viņām būtu kaut kas cits, es jautāju. Kāda kažokādas apkak­le vai kaut kas tamlīdzīgs? Ak, nē, īstenībā, viņas teica, viss, kas veikalā atrodams, jau ir aizrunats. Viņas pašlaik gaidot jaunu pieve­dumu. Kad būs manas mātes dzimšanas diena? Nākamajā piekt­dienā, es teicu. Ak, domājams, ka līdz tam laikam preces būšot klāt; jā, viņas esot pilnīgi pārliecinātas, ka būšot. Laipni lūdzam ienākt vēlreiz.