Džeralds Darels - PLEKSTES FILEJAS

Tajā brīdī tā 47. numura durvis, pie kura biju pieklauvējis, at­sprāga vaļā un tajās stāvēja pulkvedis. Man par lielu apjukumu, viņš bija ģērbies tumši zaļā velveta smokingā ar muarē zīda atlokiem un vienā rokā draudīgi vicināja neparasti lielu gaļas griežamo tuteni. Es sāku šaubīties, vai galu galā esmu gudri rīkojies, šurp nākdams.

- Darels? - pulkvedis jautājoši teica, grozīdams monokli acī. - Pie joda, tu gan esi punktīgs!

- Ziniet, man bija nelielas grūtības, - es iesāku.

- Ak! - viņš teica. - Četrdesmit septītais tevi piekrāpa, vai ne? Tas visus piekrāpj. Piešķir man mazliet noslēpumainības, tā sakot. Nāc iekšā! Nāc iekšā!

Es iespraucos priekšnamā, un pulkvedis aizvēra durvis.

- Priecājos tevi redzēt, - viņš turpināja. - Nāc dziļāk.

Viņš mundrā solī gāja man pa priekšu cauri priekšnamam, turē­dams dunci sev priekšā, it kā vadītu kavalērijas uzbrukumu. Es pa­guvu uzmest aci mahagonija cepuru statnim un dažām gravīrām pie sienas, kad mēs jau bijām nonākuši lielā, plašā viesistabā, vienkārši, bet ērti mēbelētā, ar lielām grāmatu grēdām visapkārt un pie sienām sakarinātām visdažādāko militāro formastērpu krāsainām repro­dukcijām. Pulkvedis ieveda mani cauri šai istabai lielā virtuvē.

- Piedod, ka es tevi steidzinu, - viņš elsa, - bet plītī ir pīrāgs, un negribu, lai tas piedeg.

Viņš piesteidzās pie plīts, atvēra durtiņas un ielūrēja tajā.

- Ak nē, viss kārtībā, - viņš nomierinājās. - Labi… labi.

Pulkvedis izslējās un paskatījās uz mani.

- Vai tev garšo gaļas un nieru pīrāgs? - viņš jautāja.

- O, jā, - es atbildēju, - tā ir mana vājība.

- Labi, - viņš teica. - Pēc maza brītiņa tas būs gatavs. Tā, tagad nāc, iedzer kaut ko.

Viņš ieveda mani viesistabā.

- Sēdies nost, sēdies nost, - namatēvs aicināja. - Ko tu dzersi? Šeriju? Viskiju? Džinu?

- Vai jums, ēēē… varbūt ir vīns? - es jautāju.

- Vīns? - viņš teica. - Jā, protams, protams.

Viņš sadabūja pudeli, atvēra un pielēja man pilnu glāzi rubīn- sarkana vīna, tas bija sauss un spirdzinošs. Kādas desmit minūtes mēs sēdējām un tērzējām, galvenokārt par krāšņbruņurupučiem, tad pulkvedis paskatījās pulkstenī.

- Nu vajadzētu būt gatavam, - viņš teica, - vajadzētu būt gatavam. Tev nebūs nekas pretī ēst virtuvē, vai ne? Tas ietaupa mil­zum daudz apkārtstaigāšanas.

- Nē, nepavisam, - es piekritu.

Mēs iegājām virtuvē, un pulkvedis uzklāja galdu. Tad viņš saga­tavoja kartupeļu biezeni, pārlika to ar pamatīgu porciju pīrāga un novietoja šķīvi man priekšā.

- Ielej vēl vīnu, - viņš aicināja.

Gaļas un nieru pīrāgs bija teicams. Es jautāju, vai viņš to gatavo­jis pats.

- Jā, - pulkvedis atbildēja. - Man vajadzēja iemācīties gatavot, kad nomira sieva. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši, ja tikai piedomā. Patiešām apbrīnojami, ko šad tad iespējams izdarīt ar saišķīti za­ļumu un tamlīdzīgi. Vai tu arī gatavo?

- Diezgan pavirši, - es atzinos. - Māte man mācījusi daudz ko, bet es nekad nopietni neesmu ar to nodarbojies. Man tas patīk.

- Man arī, - viņš teica, - man arī. Atpūtina prātu.

Kad bijām tikuši galā ar pīrāgu, viņš izņēma no ledusskapja sal­dējumu, un mēs mielojāmies ar to.

- Ak, - pulkvedis beidzot sacīja, atlaizdamies krēslā un papli- ķēdams vēderu, - tā ir labāk. Tā ir labāk. Es ēdu tikai vienreiz dienā, un man patīk šo reizi padarīt varenu. Tā, kā būtu tagad ar glāzi portvīna? Man ir tīri labs krājumā.

Mēs paņēmām katrs pa glāzei portvīna, un pulkvedis aizkūpināja glītu, tievu cigāru. Kad mēs bijām izdzēruši vīnu un pulkvedis bei­dzis smēķēt, viņš rūpīgi sakārtoja monokli un paskatījās uz mani.

- Kā būtu, ja mēs tagad uzkāptu augšstāvā un mazliet paspēlē­tos? - viņš iejautājās.

- Ēēē… kādu spēli? - es piesardzīgi vaicāju, jo nojautu, ka šajā brīdī viņš varētu sākt izteikt priekšlikumus, ja vispār grasās to darīt.

- Varenu spēli, - pulkvedis atbildēja. - Prāta kauja. Modeļi. Tev taču šādas lietas patīk, vai ne?

- Ēēē… jā, - es atteicu.

- Tad ejam, - viņš teica, - ejam.

Viņš no jauna izveda mani priekšnamā un tad veda augšā pa kāp­nēm, cauri mazai istabai, kas acīmredzot bija tāda kā darbnīca; gar vienu sienu stiepās ēvelsols, virs tā bija plaukti ar krāsu podiem, lodāmuriem un visdažādākām citām noslēpumainām lietām. Savā brīvajā laikā, es nospriedu, pulkvedis acīmredzot bija tāds kā amat­nieks. Tad viņš atvēra durvis, un manam skatienam atklājās augstā­kajā mērā apbrīnojama aina. Šī istaba sniedzās visā mājas garumā un bija savas septiņdesmit vai astoņdesmit pēdas gara. Patiesībā šī telpa bija visu četru namu augšstāvu apvienojums. Grīdu klāja nevai­nojams parkets. Tomēr mani ne tik daudz pārsteidza istabas lielums kā tās iekārtojums. Katrā istabas galā atradās liels papjēmašē forts. Šie forti varēja būt kādas trīs vai četras pēdas augsti un četras vai piecas pēdas diametrā. Tiem apkārt bija salikti simtiem un simtiem mazu zaldātiņu, spīdošu un mirdzošu savās košajās uniformās, un tiem pa vidu tanki, bruņumašīnas, pretgaisa aizsardzības ieroči un tamlīdzī­gas lietas. Te manā priekšā bija noklāts pilnīgs kaujaslauks.

- Nu, ko, - pulkvedis teica, līksmi saberzēdams rokas, - esi gan pārsteigts?

- Dievs augstais, jā! - es atzinu. - Man liekas, nekad mūžā nees­mu redzējis tik daudz zaldātiņu.

- Esmu tos vācis gadiem ilgi, - pulkvedis paskaidroja, - gadiem ilgi. Es tos dabūju no fabrikas, vai zini, nekrāsotus, un krāsoju pats. Tā ir daudz labāk. Līdzenāks, precīzāks darbs… ari daudz patiesī- gāk.

Es noliecos un pacēlu vienu mazo zaldātiņu. Pulkvedis bija teicis patiesību. Parasti mazie zaldātiņi ir visai pavirši nokrāsoti, bet šie bija nostrādāti līdz pēdējam sīkumam. Pat sejām bija piešķirta sava izteiksme.

- Tā, - pulkvedis teica, - tā. Mēs tagad izspēlēsim īsu spēli - vien­kārši izskriesim cauri. Kad būsi iemanījies, mēs, protams, varam to padarīt komplicētāku. Tagad es tev paskaidrošu noteikumus.

Spēles noteikumi, kā pulkvedis tos skaidroja, bija diezgan vien­kārši. Katram no spēlētājiem ir armija. Viņi met divus spēļu kauli­ņus, un tas, kuram trāpās lielāks skaitlis, ir uzbrucējs un sāk pirmais. Uzbrucējs vēlreiz met savu kauliņu, un atkarībā no uzmestā skaitļa viņš var pārvietot savus bataljonus jebkurā virzienā un drīkst bom­bardēt no saviem lauka lielgabaliem vai pretgaisa aizsardzības iero­čiem. Šie ieroči darbojās ar atsperu mehānismu, un tos lādēja ar sēr­kociņiem. Atsperes bija pārsteidzoši stingras un svieda sērkociņus pāri istabai ar neticamu spēku. Vieta, kur sērkociņš nokrita, kādu četru collu rādiusā tika uzskatīta par uzspridzinātu. Tātad, ja izde­vās precīzi trāpīt karapulkā, varēja ienaidniek.tm radīt ievērojamus zaudējumus. Katram spēlētājam kabatā bija maza saliekama mēr- lenta, lai varētu izmērīt zonu apkārt nokritušajam sērkociņam.

Ideja mani valdzināja, bet galvenokārt tāpēc, ka ļoti atgādināja spēli, ko mēs izgudrojām, dzīvodami Grieķijā. Mans brālis Leslijs, kura interese par laivām un ieročiem bija neremdināma, bija savācis veselu floti rotaļu karakuģu, kreiseru un zemūdeņu. Mēs mēdzām sarindot tos uz grīdas un spēlēt spēli, kas bija ļoti līdzīga pulkveža spēlei, vienīgi mēs lietojām mazas marmora bumbiņas, lai noteiktu trāpījumus kuģiem. Marmora bumbiņas precīza ripināšana pa nelī­dzeno grīdu, lai trāpītu pusotru collu garam iznīcinātājam, prasīja lielu uzmanību. Kad mēs pirmo reizi metām kauliņus, izrādījās, ka man jābūt uzbrucējam.